Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-69/867875
Hanna vēlreiz sevi nopēta lielā spoguļa priekšā, apgriezdamās ap savu asi, ļaujot kleitas vieglajam audumam plīvot, bet jau pēc mirkļa maigi pieskarties ādai.
-Tu izskaties lieliski! - Alans jau kārtējo reizi steidz atgādināt, tādējādi beidzot liekot Hannai noticēt šiem vārdiem.
Un šoreiz viņa patiešām vairs nelīdzinās tai noplukušajai būtnei, kas dzīvoja graustā, dienām ilgi neēda un lietoja alkoholu. Šoreiz viņai pretī raugās meitene ar ziņķārīgu skatienu, viegli iecirtotiem matiem, kas sniedzas pāri pleciem un skaistu, maigi rozā kleitu ar garumu pāri celim.
Pie istabas durvīm kāds pieklauvē un tajās parādās kādas nezināmas meitenes seja.
-Ēmm, atnesu kosmētiku. - Viņa uzreiz pasaka savu nākšanas iemeslu un iespiež Hannas rokās nelielu kosmētikas maciņu, - Vari izmantot visu, ko vēlies, tikai, kad dodies prom, lūdzu ienes man to atpakaļ. - Blondīne nodod instrukcijas un promejot pasaka, ka Hanna lieliski izskatoties.
Kad beidzot viņa atkal ar Alanu istabā ir palikuši divvientulībā, puisis sper vienu garu soli un apliek savas rokas ap meitenes pleciem.
-Tu noteikti viņiem patiksi! - Viņš iečukst ausī, maigi kodīdams meitenes ādu.
Lai gan Hannas uztraukums ar katru minūti aug augumā, viņa piespiež sevi pasmaidīt. Galu galā – viņa ir sapratusi, ka ar smaidu var atrisināt pilnīgi visas problēmas un nolīdzināt līdz ar zemi.
Meitenes sirds pukst kā negudra un ceļi ļimst jau no domas vien, ka nāksies stāties pretī visai Alana ģimenei, kuri noteikti nopētīs viņu no galvas līdz kājām, nepalaižot garām nevienu pašu niansi, kā arī vēlēsies pēc iespējas vairāk rakņāties meitenes būtībā.
Hanna par visu jau ir padomājusi laikus. Viņai ir plāns, kā tikt galā ar uzmācīgiem svešiniekiem, kuriem nevajadzētu līst citu darīšanās, bet skatīties pašiem uz sevi.
-Mana ģimene ir vienkārši cilvēki, kas ieņem tikai augstu statusu sabiedrībā, tas arī viss. - Viņš saņem Hannas vēso plaukstu savējā un mierinoši saspiež. Meitene taču slepus bija atradusi to ģimenes fotogrāfiju, ko Alans tā arī nav viņai parādījis. Viņa redzēja, cik perfektu kopainu var izveidot vien četri cilvēki.
Hannas dūša vēl vairāk sašķobās un viņa iecietīgi atbrīvo savu plaukstu no Alana tvēriena, aizbildinādamās, ka viņai jāpagūst uzlikt kosmētika pretējā gadījumā iepazīšanās būs jāatliek (ko viņa labprāt arī darītu).
Pēc nepilnas pusstundas Hanna savu izskatu ir papildinājusi ar miesas krāsas lūpu krāsu un kastaņbrūnām acu ēnām. Kosmētika nekad nav bijusi viņas aizraušanās, tāpēc meitene izmantoja vien pāris produktus, lai nedaudz uzlabotu savu izskatu.
Promejot, kā jau solīts – kosmētikas maks tika nogādāts tā īpašniecei, kas ir Alana kaimiņiene un izrādās arī kursabiedrene. Puisis jau iepriekš bija parūpējies, lai Kristīne padalās savos nebeidzamajos kosmētikas krājumos arī ar Hannu. Alans vienmēr parūpējas par visu – par to, lai Hanna būtu paēdusi un siltumā, lai viņai būtu ne tikai ērtās drēbes, kurās ieslīgt slinkajās dienās, bet arī greznās, kas domātas tādiem pasākumiem kā iepazīšanai ar puiša ģimeni.
Hannai sariešas acīs asaras, domājot par to, cik gan īsā laika periodā Alans ir paspējis daudz dot no sevis, par to saņemot pretī tikai remdenu mīlestību. Hanna nespēj viņu mīlēt ar visu savu būtību un viņa nepārdzīvotu, ja Alans meiteni atraidītu.
Viņa iekož lūpā un domās sevi norāj, jo nav pareizi tā domāt un izturēties. Alans ir pelnījis vairāk uzmanības, vairāk mīļuma...Bet lai kā viņa censtos, viss allaž aprobežojas tikai ar pāris bučām uz vaiga un ašu apskāvienu. Pēc tam meitene vienkārši ieslīgst savās neprātīgajās domās, cerēdama, kā vērst visu putru par labu.
*
Alans prasmīgi stūrē cauri sastrēgumiem un neticami labi orientējas arī mazās šķērsieliņās, kur gar abām malām slejas varenas ēkas. Vecāki dzīvojot nedaudz ārpus Rīgas.
Pa ceļam puisis stāsta, ka šodien mājās būšot arī viņa vecākais brālis Reinis, kas pavisam nesen atgriezies no komandējuma Kanādā. Hanna tikai pa ausu galam dzird, kā Alans piemin nepazīstamus vārdus un kaut ko runā par tiem.
Viņa domās vēl pēdējo reizi pārliecinās, ka zina savu scenāriju pietiekami labi. Meitene cer uz labām aktierspējām, kas palīdzēs viņai pārvarēt šo dienu.
Nemanot Hanna ir aizmigusi. Alans uzlūko meiteni, kura miegā vienmērīgi elpo, atbalstījusi galvu pret plecu. Viņš uzsmaida būtnei blakus sēdeklī un tad paraugās uz ceļu.
Alans cer, ka Hanna neatmodīsies pat līdz galamērķa sasniegšanai, jo tad viņš varēs to modināt, sniedzot skūpstu uz lūpām.
Lai gan meitene izskatās satriecoši, un ir piedomāts pat pie vissīkākajām detaļām, puisi māc šaubas, kuras viņš tik ļoti centās noslēpt no draudzenes.
Viņa vecākiem patiesībā ir augsti standarti. Ļoti augsti. Dažkārt tie pat pašam dēlam nav aizsniedzami.
Bez tam –šī būs pati pirmā reize, kad viņš beidzot sadūšojies savu mīlestību atrādīt ģimenei. Alans jau spēj iedomāties Reiņa ķircinošo seju un mammas tiešos jautājumus, kas tiks raidīti Hannas virzienā.
Viņš sev apsola, ka pildīs vairoga lomu. Viņš neļaus ģimenei likt Hannai justies mazvērtīgai un izsmieta.
Alans vēlreiz uzlūko Hannu un tad stingri ieķeras stūrē, skatoties tieši acīs pelēkajam asfaltam.
*
Viss notiek pārlieku strauji. Te vienu brīdi Hanna bija ieslīgusi bezsapņu miegā, bet jau nākamajā Alans meiteni modināja un nu viņi stāv lielas privātmājas priekšā. Redzot tās krāšņumu, Hannai atkārās žoklis tik ļoti, ka viņa nespēja muti aizvērt vismaz pāris minūtes.
Māja ir tik grezna, ka teju bail šķērsot sīkiem akmentiņiem klāto celiņu, lai neizjauktu šo apkārt valdošo perfekciju. Meitenes kuņģis sagriežas vēl vairāk.
Alans jau atkal paspiež Hannas roku un viņa tikai vāri uzsmaida.
Kādu brīdi abi stāv durvju priekšā, pukstošām sirdīm, nezinādami, ko gaidīt no šīs dienas, ko viņi varēja pavadīt, zvilnot gultā un skatoties muļķīgas komēdijas.
Un pēc sekundes simtdaļas durvis atveras ar asu klikšķi un Hannas priekšā stāv pats skaistākais vīrietis, ko jebkad meitenes acis ir redzējušas.
Viņš cieši raugās meitenē, likdams pār viņas ķermenim pārskriet simtiem sīku, kutelīgu skudriņu, kas kņudina ādu.
Pār vīrieša lūpām pārlaužas kaut kāda vārdu virkne, bet meitene neko no tā nedzird. Viņa tikai vēro, kā kustās pilnīgās, sārtās lūpas un netieši pieķer sevi pie domas, ka labprāt tām pieskartos.
Jau nākamajā mirklī viņa atrodas priekšnamā un pie viņas piesteidzas vēl pāris svešu seju.
Hanna ir pazaudējusi to vienu vienīgo, kas tik tikko izmainīja viņas likteni ar savu skatienu vien.
----
Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-71/868263
