Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-68/867816
----
-Tev vajadzētu iepazīties ar manu ģimeni! - Alans glāsta Hannas matus, bet viņa lūkojas pretējā sienā, ļaujot Alana rokai palikt ap viņas vidukli.
-Kāpēc gan? Mēs satiekamies tikai mēnesi. - Hanna atbild, pat nepūlēdamās izrādīt patiesu ziņkāri par puiša nodomiem.
-Tas ir ilgs laiks. Viņi tikai priecātos, ka beidzot esmu atradis kādu meiteni. - Puisis nočukst Hannai pie auss un tad pasniedzas pēc meitenes lūpām, lai uzspiestu uz tām maigu skūpstu.
Šīs ir pavisam jaunas izjūtas, ko Hanna ir piedzīvojusi mēneša laikā. Visi šie skūpsti, pieskārieni...un sekss. Viņa nekad nebija domājusi, ka tik viegli pavilksies puiša kārdinājumam. Bet viņi taču skaitās kopā. Skūpsti, kas bija veltīti Brendonam ir sena pagātne un teju jau izgaisuši no atmiņas.
Meitene tikai uz īsu mirkli uzkavējas pie Brendona bērnišķīgās sejas un šķelmīgā smaida, kas allaž vēstīja, ka draugs ir iecerējis kaut ko pavisam interesantu. Diez kā viņš izskatās tieši šobrīd? Vai ir mainījies līdz nepazīšanai, vai arī saglabājis tos pašus vaibstus, piešķirot tiem brieduma izskatu...
-Hanna, tu dzirdēji? - Alans piebiksta meiteni un viņa uzreiz atmožas no necerētā domu lidojuma, kas jau atkal vēlējies viņu ieraut pagātnē.
-Es...- Viņa pieceļas sēdus un vainīgi uzlūko Alanu, – Patiesībā nē. - Hanna godīgi atzīstas.
-Es teicu, vai vēlies aiziet kaut kur paēst. - Viņš atkārto iepriekš teikto un Hanna sparīgi pamāj ar galvu.
Tad viņa pieiet pie Alana skapja un no sev atvēlētā plaukta izņem džinsa bikses ar plēsumiem un melnu blūzīti. Par jaunajām drēbēm un visu pārējo meitenei ir jāpateicas Alanam.
Puisis kāri uzlūko, kā viņa meitene izģērbjas un ietērpjas citās drēbēs. Hanna pieķer Alanu blenžam tieši uz viņas apaļumiem un iemet ar paša T-kreklu – vienu no daudzajiem, ko viņa ik pa laikam aizņemas, lai ietērptu tajā kailo miesu.
Jau nākamajā mirklī Hanna attopas picērijā, tiesājam dārzeņu sacepumu. Alans tur vienu meitenes roku un gādīgi uzlūko izsalkušo būtni viņa priekšā.
Viņš tikai klusē un vēro, kā Hanna tiesā pusdienas. Meitenes mati ir saņemti augstā zirgastē, bet viena šķipsna allaž pagadās atrist, piešķirot Hannai neizsakāmi pievilcīgu izskatu. Viņš visu dienu spētu lūkoties meitenes brūnajās acīs un pētīt nevainojamos sejas vaibstus.
Kaut laiks spētu sastingt un viņi paliktu šajā nelielajā, bet mājīgajā picērijā mūžam. Tikai viņi divi vien. Bez apkārtējo skatieniem, kņadas un pilsētas trokšņiem, kas par visām varītēm laužas iekšā siltajā, pēc kārdinoša ēdiena smaržojošā, telpā.
Hanna tikpat kā dzīvo pie viņa un puisi tas tikai priecē. Pavisam drīz Alans plāno īrēt dzīvokli, tomēr šobrīd vēl neko nav gatavs Hannai atklāt – ja nu iecerētais tā arī nepiepildās.
Slepus, lekciju laikā, viņš skatās dažādus piedāvājumus, iztēlodamies, kas meitenei varētu šķist vispievilcīgākais. Hanna ir teikusi, ka viņa vēlētos plašu, studio tipa dzīvokli ar lielu lodžiju un drēbju skapi. Puisis ir gatavs viņai visu sniegt, ja vien meitene to no sirds spēs novērtēt un paliks pie viņa.
Viņš no Hannas izdibinājis, ka attiecības ar vecākiem ir pasliktinājušās, tāpēc tie meitenei nedodot vairs naudu, kā arī neļaujot nakšņot mājās. Redzot Hannu raudam, viņš bija gatavs pats doties pie tik bezsirdīgiem cilvēkiem, bet meitene viņu atrunāja, uzliekot savas dziedējošās rokas uz krūtīm.
Viņas tuvums ir tik mierinošs. Alans būtu gatavs pavadīt ar viņu visu atlikušo dzīvi. Pēkšņā doma puisi tā nobiedē, ka viņš salecas.
-Kas vainas? - Hanna uzmet ašu skatienu Alanam, kas saraujas un atrauj savu roku no viņējās.
-Viss labi. - Viņš uzsmaida tik pārspīlēti, ka Hannai rodas vēlme iemest viņam ar picas šķēli.
-Stāsti! - Viņa pilnu muti uzstāj.
-Nu, patiesībā man šķiet, ka es tevi mīlu. - Balss skan klusi un nepārliecinoši. Puisis uzreiz nosarkst, lai gan āriene nevēsta, ka viņš ir tik jutīgs un kūtrs.
Hannai aizsitas elpa un viņa sāk nevaldāmi klepot, nožēlodama, kāpēc tik dedzīgi ēda to sacepumu.
Alans viņu mīlot.
Vai tāpat kā tēvs mīlēja māti – sitot, grūstot un lamājot? Hanna sev strikti iegalvo, ka Alans tāds nav. Viņš ir citādāks – daudz labāks, arī par viņu pašu.
Ja vien puisis nojaustu, kāda Hanna ir patiesībā, viņš momentā ņemtu atpakaļ šos tik nozīmīgos vārdus, bet Hanna tos mūžam atcerētos vienalga.
Lai gan meitenei sākumā šķita, ka viņa ziedojas šai viltus draudzībai auksta aprēķina vadīta, tomēr jo ilgāk viņa ir ar Alanu, jo vairāk pārliecinās, ka zem biezās ledus kārtas ir vērojams neliels atkusnis.
Viņa ir ļāvusies visam, ko Alans vēlējies – simtiem kino seansu, romantiskas vakariņas, ziedi, saldumi, pieskārieni, naktis ciešā apskāvienā.
Tā visa viņiem jau ir bijis un kaut kādā mērā Hanna jūt jau spēku izsīkumu.
Bet viņa nemūžam to nedrīkst teikt.
Zem puiša gultas vēl aizvien atrodas tā kastīte, kurā slēpjas kārdinošās banknotes. Hanna ir nočiepusi vēl pāris, ko cītīgi slēpj savā somā.
Iezvanas meitenes telefons, kas iztraucē neveiklo mirkli, jo meitenei nav nekā, ko teikt Alanam pretī. Viņa ir pārāk liela draņķe, lai kādu spētu mīlēt atpakaļ.
Loretas vārds liek meitenes sirdij sisties straujāk, bet viņa uzreiz nospiež atvienošanas taustiņu.
Pēc sekundes atnāk īsziņa.
"Tavas mantas ir izlidinātas ārā. Mums vairs nav nekā kopīga, negribu tevi redzēt!"
Hanna pavīpsnā. It kā viņām kādreiz būtu bijis kaut kā kopīga.
-Tā tad kurā dienā tu vēlies doties pie maniem vecākiem? - Alans liek viņai atraut acis no telefona un uzlūkot puisi.
Viņš izskatās nedaudz nobijies, bet skaists.
Hanna tikai bezbēdīgi pasmaida.
-Tu laikam neliksies mierā. - Viņa mīlīgi paķircina Alanu.
-Sarunāts. Sestdien tu beidzot iepazīsi manējos! - Viņš priecīgi iesaucas un tad ķeras klāt savai picai.
Hannas apetīte ir zudusi. Viņa pastumj pusizēsto šķīvi tālāk no sevis un iekšēji lūdzas, kaut tas būtu tikai kārtējais Alana joks.
Viņa zina, ka puiša ģimene nekad nepieņems tādu plukatu, kurai nav itin nekā pie dvēseles.
Un ar to viss būs cauri. Arī Alans viņu atstās pliku un nabagu, un uz ielas.
----
Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-70/867949
