Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-65/867251
----
Kad Hanna no jauna atver acis, ir jau rīts. Neticami, ka viņa visu nakti gandrīz vai nekustīgi nogulējusi vienā pozā. Meitene izstaipa notirpušos locekļus un sajūt asas sāpes sprandā.
Viņa pārlūko istabu, bet Alanu nekur nemana. Hanna palūkojas telefonā un secina, ka pulkstenis ir jau teju 12 dienā. Viņa izkāpj no gultas un vēlreiz izstaipās, labpatikā nopūšoties.
Uz galda ir atrodas līniju lapele, uz kuras nevīžīgā rokrakstā uzrakstīts, ka Alans ir devies uz skolu un atļauj Hannai paēst brokastis. Viņa pasmaida, tad saburza lapu bumbiņas veidolā un iemet atkritumu spainī.
Hanna dara visu, kā teikts zīmītē – viņa atver nelielo ledusskapīti un izķeksē no tā sieru, pienu un pāris tomātus. Vispirms viņa sev pagatavo siermaizes ar tomātu šķēli, bet pēc tam notiesā divas bļodas sauso brokastu pārslu.
Tad meitene no jauna atlaižas gultā un prāto, ko gan varētu šodien darīt. Viņa sev strikti atgādina, ka jādodas pie Loretas, lai kā to negribētos darīt. Pārāk ilgi viņa nav tur rādījusies un ja neizdosies plāns ar Alanu, Hannai nebūs pat caurais jumts, zem kura pārlaist nakti.
Viņa uzvelk savas drēbes, kas smird pēc dūmiem un pelējuma un sarauc degunu. Tad viņa saklāj gultu, bet traukus atstāj turpat uz galda. Viņai negribas doties ārpus istabas un tikt ievērotai. Cerams, ka Alans sapratīs.
Pirms došanās prom, Hanna ievēro lielu somu zem puiša gultas. Lai gan nav pareizi rakņāties pa citu cilvēku personīgajām mantām, viņa vienalga to dara. Vairāk ziņkārības mākta. Soma ir liela un smaga, un aplipusi ar putekļu kārtu.
Tur iekšā ir tīras drēbes un pat daži apavu pāri, kas vēl ne reizi nav vilkti. Tāpat tur ir dažādas klades un grāmatas ar pārāk sarežģītiem nosaukumiem. Zem tām Hanna satausta rāmīša ietvaru un izvelk to ārā. Viņai pretī raugās astoņi laimīgi un plati smaidoši acu pāri.
Tā ir Alana ģimene, kas izskatās sasodīti perfekta, lai būtu īsta. Puiša mamma ir īsa auguma ar īsiem, moderni apgrieztiem blondiem matiem, savukārt tēvs ir stalts ar tumšiem, cirtaniem matiem un stingru skatienu, kas liek sastingt pat caur stikla ietvaru. Alans kā jau allaž ir smaidīgs, bet blakus viņam stāv brālis, kas ieņēmis tikpat nopietnu pozu, cik tēvs.
Tā vien šķiet, ka Alans ir atšķirīgais. Hannai nākas sev rūgti atgādināt, ka viņam vismaz ir ģimene, pie kuras vērsties grūtā brīdī vai jebkad, kad vien nepieciešams atbalsts un mīlestība.
Viņa prāto, kāpēc gan šī bilde neatrodas uz viņa galda, bet gan noslēpta dziļi somā. Ko gan viņa var zināt par pilnīgi svešiem cilvēkiem. Iespējams, nekas nav tā, kā Hanna to ir iztēlojusies.
Fotogrāfija tiek uzmanīgi novietota blakus uz grīdas. Hannai bail, ka varētu to saplēst vai kaut kādā mērā aptraipīt. Viņai vispār nevajadzētu skatīties citu somās.
Vēl tur ir grafiti krāsu flakoniņi, lai gan Alans vēl nav pieminējis, ka aizrautos ar tāda veida mākslas izpausmi. Hanna nekad nav zīmējusi grafiti, bet viņa ļoti vēlas to izdarīt tuvākajā laikā.
Pašā apakšā ir vēl kaut kas. Tā ir tāda kā kastīte. Izvelkot to no somas, Hanna secina, ka tā ir parasta kartona kaste, tomēr tā ir netipiski smaga. Un aizlīmēta ar skoču.
Bet viņai ļoti gribas zināt, kas tur iekšā, tāpēc meitene pārgriež skoča savienojumu vietas un atver kasti. Viņai aizraujas elpa, ieraugot, tās saturu.
Tā ir pilna ar papīra naudu. Tur ir vismaz 10 čupiņas. Vispirms meitene to iemet atpakaļ somā, bet tad atkal no jauna izvelk ārā. Tur ir tik daudz naudas, ka viņa varētu nopirkt lidmašīnas biļeti un doties prom, neatskatoties.
Bet, ko gan viņa darīs svešā valstī? Nē, viņai jāpadomā vēlreiz. Varbūt varētu noīrēt kādu dzīvokli, bet Alans taču uzreiz pamanīs, ja nauda būs pazudusi un viņam būs tikai divas versijas, kas to paņēmis – Hanna vai viņa istabas biedrs, bet, protams, lielākas aizdomas būs uz Hannu, jo viņa ir nezināma.
Tomēr viņa nevar doties prom tukšām rokām. Lai kā Hannai gribētos, viņa nespēj kasti atlikt atpakaļ neskartu. Pirksti paši sniedzas un viņa pieskaras patīkamajai banknotes tekstūrai. Viņa izvelk vienu 50 eiro banknoti un ieliek to kabatā, juzdamās slikti, bet nespējot to atlikt atpakaļ.
Meitene nezina, kad Alans atgriezīsies, tāpēc žigli saliek visas mantas atpakaļ somā un pastumj to zem gultas, savākdama putekļu kārtu, kas palikusi uz grīdas.
Hannas sirds pukst kā negudra. Viņa nezina, ko īsti iesākt. Pēkšņi telpā šķiet pārlieku smacējoši. Viņai jātiek prom. Meitene uzskricelē zīmīti par to, ka devusies uz mājām atrādīties vecākiem. Zem teksta viņa atstāj savu telefona numuru gadījumā, ja Alans gribēs vēl kādu reizi satikties. Viņa pateicas par visu, ko puisis darījis meitenes labā un tad aši dodas prom.
Viņa aizslēdz durvis, bet atslēgu paliek zem kājslauķa cerībā, ka to neviens tur neatradīs.
Dodoties prom no ēkas, viņa prāto par to, ko izdarījusi un cik slikti jūtas. Nu viņa oficiāli ir zagle, bet Hanna saprot, ka, ja neko nedarīs lietas labā, tad viņu sagaida tāds pats liktenis, kāds piemeklējis Loretu. Hanna negrib visu mūžu savu ķermeni pārdot slimiem, nogribējušiem večiem, kuriem neveicas laulības dzīvē, tapēc viņi ķeras pie pēdējā salmiņa – izmanto jaunas meitenes, tādējādi jūtoties daudz labāk un cerot tādā veidā atgūt savu vīrišķību.
Tad viņas domas aizķeras pie naudas krājumiem. Kur gan Alans tos ir dabūjis...Varbūt nauda ir viltota un viņu aizturēs par šādu rīcību.
Varbūt viņš nodarbojas ar nelegālām darībām...Patiesībā Hanna neko daudz par puisi nezina.
No skata nevainīgs, bet neviens nezina, kas darās otra cilvēka dvēselē un uz kādiem darbiem viņš ir spējīgs.
Meitene vēlreiz pieskaras naudai un tā sniedz patīkamu mieru.
Pirms došanās Loretas, Hanna to paslēpj krūšturī un nemaz netaisās to rādīt viņai. Tā būs tikai meitenes nauda.
Dodoties mājas virzienā, Hannu atkal pārņem tā savādā sajūta, it kā kāds viņu novērotu. Šoreiz meitenes reakcija ir daudz ātrāka.
Ar acs kaktiņu viņa redz melnu stāvu pazibam aiz daudzdzīvokļu mājas.
Hanna mēģina izlikties, ka viņai tikai rādījās, tomēr viņa jau nojauš, ka drīzumā viss saies grīstē...
----
Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-67/867550
