Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-64/867008
----
Kad Hanna paskatās cauri aizkariem, ir jau tumšs. Viņa noliek uz galda tējas krūzi un pieceļas kājās.
-Man laikam jāiet. - Meitene saka, ar acīm meklēdama savas drēbes. Alana krekls ir neticami ērts, bet nu ir laiks no tā atbrīvoties.
-Paliec vēl vienu nakti. - Puiša balss ir teju vai lūdzoša.
Hanna ir apjukusi, jo nekad nebūtu gaidījusi, ka izdzirdēs šādu piedāvājumu.
-Protams, ja vien vecāki tevi nemeklēs... - Viņš piebilst, vērodams Hannu, kura uz mirkli sastingst.
Tikai pāris sekundes un viss atkal būs pa vecam. Viens, divi, trīs...
-Nē, viņiem nebūs nekas pretī. - Meitene atbild, izspiezdama no sevis smaidu.
Visas dienas garumā viņi ir runājuši par pilnīgi visu un reizē ne par ko. Hanna ir uzzinājusi, ka Alans studē programmēšanu, bet brīvajā laikā nodarbojas ar tetovēšanu, apgalvodams, ka pusei kojinieku esot dažādi tetovējumi.
-Mani vecāki vēlējās, lai es iegūtu pieprasītu profesiju, un es negribēju viņus sarūgtināt, tāpēc tetovēšanu noliku otrajā plānā. - Viņš teica, atbildot uz Hannas jautājumu, kāpēc tieši šāda izvēle.
Alanam ir arī vecāks brālis – Rihards, kurš gan jau ir ieguvis savu profesiju un nu jau piecus gadus strādā par zvērinātu advokātu. Alana mamma esot ārste, bet tēvs inženieris.
Jo vairāk viņš stāstīja par katra nodarbi, jo vairāk Hanna saprata, cik nepiemēroti viņi viens otram patiesībā ir. Kamēr puisim ir viss, viņai nav itin nekā. Ne vecāku, ne normāla pajumte, kur pārlaist nakti, ne arī izglītība.
-Un ko tu studē? - Alans vaicāja.
-Es... - Hanna uz mirkli bija pamatīgi samulsusi, - Vēl neesmu izlēmusi. Pārāk liela izvēle. - Viņa tikai atbildēja, cerībā, ka šī tēma vismaz uz kādu laiku būs slēgta.
Alans tikai pamāja ar galvu un sāka stāstīt par savu dīvaino istabas biedru, kas istabā nakšņojot vien divas reizes nedēļā.
Palūkojoties uz viņa stūri, tas arī ir redzams. Gulta ir tik akurāti saklāta, ka cilvēkam no malas uzreiz būtu skaidrs, ka tajā neviens nekad nav gulējis. Pie sienas nav nevienas fotogrāfijas un uz galda nestāv nekādu mantu, kas varētu raksturot viņa personību.
Tajā mirklī, kad Alans stāstīja par noslēpumaino puisi, Hannai uzmācās neatvairāma vēlēšanās ar viņu iepazīties, tomēr tas nebūtu īsti godīgi pret Alanu, kas viņas labā jau tā ir darījis pietiekami daudz.
Un viņa galu galā vēl aizvien atrodas viņa istabas vidū, juzdama, kā vaigos iecērtas karsts sārtums, kas pamazām izplatās visā organismā.
-Neuztraucies, es gulēšu Nika gultā. Viņš tāpat šovakar te nenakšņos. - Alans atbild, bezrūpīgi paraustīdams plecus, it kā jau to būtu darījis neskaitāmas reizes.
-Bet vai te tā drīkst? Es taču esmu...svešiniece. - Hanna saka. Viņa nevēlas, lai Alanam būtu kaut kādas nepatikšanas. Viņa vecāki norautu puisim galvu.
-Neuztraucies. Komenēm te ir pie vienas vietas, kas notiek. Galvenais netrokšņot pēc 11 vakarā, tas arī viss. - Viņš atbild.
-Patiešām paliec. Es citādāk nomiršu aiz garlaicības un to taču tu nevēlētos. - Alans savelk drūmu seju, atgādinot uz ielas pamestu kucēnu un Hanna atmaigst.
-Labi, es palikšu. - Viņa pasmaida un iesēžas gultā.
Alans viņai sabužina spilvenu, ko aizliek aiz muguras.
-Mēs varētu paskatīties kādu filmu. - Viņš ierosina un paņem klēpī datoru. Hannai nav nekas pretī, jo tā vismaz puiša ziņkāre uz mirkli ir mazināta.
Hanna jau tā jūtas slikti, ka nav pateikusi neko līdz galam un pat melojusi. Viņa neminēja neko par saviem vecākiem, nedz arī audžu mammām un dzīvi bāreņu namā. Viņa izvairījās runāt par alkoholu, cigaretēm un narkotikām, kā arī savu pašreizējo dzīves vietu un nodarbošanos.
Tā tad – meitene neko nav par sevi stāstījusi.
Alans nospiež atskaņošanas pogu. Tā ir kāda komēdija, ko viņš ir redzējis simtiem reižu, bet Hanna nekad. Vēl viens pierādījums, ka abiem nav nekā kopīga un tomēr viņa nespēj aiziet.
Varbūt tāpēc, ka Alana istabā ir silts, pretēji Loretas mītnei, kur vējš velk cauri visai mājai tā, ka nepietiktu pat ar 10 dūnu segām, lai sasildītos.
Hannas galva noslīgst zemāk un viņa ļauj acīm aizvērties.
Meitene pamostas tad, kad redzami jau beigu titri. Alans ir cieši iemidzis un saritinājies embrija pozā gultas galā. Viņa izslēdz datoru un pieceļas kājās.
Hanna paņem savu telefonu un iziet gaitenī. Ekrānā uzmirgo daudz neatbildētu zvanu un ziņu no Loretas.
Viņa nolemj, ka ir īstais mirklis atzvanīt.
Jau atkal paiet kāds laiks, līdz Loreta atbild. Hanna galvā sāk skaitīt...viens, divi, trīs...
-Hanna? Kur tu esi? - Viņa nešķiet nikna, tikai noraizējusies.
-Es... - Esmu pie vienas draudzenes. Agrāk gājām kopā skolā. - Viņa čukst telefonā.
-Mans Dievs! Es jau sabijos, ka ar tevi tai klubā kaut kas atgadījies! - Loreta atbild, - Tu taču šovakar būsi? Mums ir vitamīna pievedums, tu nedrīksti to nokavēt.
Lai cik kārdinoši tas izklausītos un Hannas organisms pēc tā ilgotos, viņa papurina galvu tik strauji, ka tā apreibst.
-Nē, diemžēl. Anna grib runāt un mēs neesam sen tikušās. Būšu rīt. - Viņa saka, cerot, ka Loreta daudz nedusmosies.
-Pati vainīga! - Viņa tikai iesaucas un atvieno sarunu.
Hanna atspiežas ar muguru pret vēso sienu un tad ļauj augumam nošļūkt gar to, atduroties pret netīro grīdu.
Ko gan viņa ir izdarījusi ar savu dzīvi?
Viņa vēlreiz sev atgādina, ka viņai nav nekā, bet Alanam ir viss.
Alanam ir viss.
Un, ja viņa būs Alana meitene, tad arī viņai būs viss.
Hanna pieceļas kājās un iesoļo istabā.
Alans vēl aizvien guļ.
Hanna iekārtojas savā pusē un uzrauj uz auguma segu.
-Ja es būšu Alana meitene, tad arī man būs viss. - Viņa izčukst šos vārdus klusām, tos burtiski izgaršojot.
Hanna aizver acis un iztēlojas sevi mājīgā dzīvoklītī, apģērbtu un paēdušu.
Viņa neļaus šai iespējai izslīdēt ārā no rokām.
----
Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-66/867404
