Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-66/867404
Nepagāja ne pāris dienas, kad Hannas telefons iezvanījās, displejā uzrādot nezināmu numuru. Meitene visu dienu gulšņā uz matrača, kas piesūcies ne tikai ar mitruma nepatīkamo aromātu, bet arī ar cigarešu dūmiem. Loreta tieši pretī ieņēmusi līdzīgu pozu, zvilnot savā "gultā" ar tik pašapmierinātu sejas izteiksmi, it kā viņa atrastos pasaules labākajā viesnīcas numurā un malkotu pašu dārgāko šampanieti pasaulē.
Hannai ir nojausma, ka zvanītājs ir Alans, bet viņa nekādīgi negrib, lai Loreta jebkādā veidā uzzinātu par puiša eksistenci. Loreta jau tā Hannai uzmet nosodošu skatienu, it kā meitene būtu izjaukusi kaut kādu meditācijas seansu ar savu kaitinošos zvana signālu.
-Hallo? - Hanna jūt, cik viņas balss skan spalgi un uzspīlēti. Vienā mirklī viņa cer, ka tas nebūs Alans un nebajadzēs izlikties, bet jau nākošajā Hanna ir sapratusi, ka jau atkal nākas kļūdīties.
-Čau. Ko labu dari? - Alans iečivina klausulē kā jau allaž pozitīvs un ar dzīvi apmierināts. Viņa noregulē klusumu tik tālu, ka ir pārliecināta, ka Loreta nedzirdēs nevienu pašu vārdu, pat ja no sirds centīsies kaut ko saklausīt.
-Ēm..neko īpašu. Un pati? - Viņa apzināti uzsver pēdējo vārdu.
Alans manāmi apmulst.
-Pati? Hanna, beidz jokot! - Viņš iesmejas, bet meitene ir priecīga, ka puisis nav izrādījis dusmu vai aizvainojuma pazīmes.
-Jau atkal tu gribi ar mani staigāt pa veikaliem? Anna, tu nobeigsi manas kājas... - Hanna tēlotās šausmās nopūšas un labākam efektam pārbola acis pret griestiem.
-Ēmmmm....vispār es biju plānojusi tevi vest uz kino. Ko saki? - Alans pietēlo līdzi un viņa pie sevis tik tikko pasmaida.
-Labi, sarunāts. - Hanna ātri nober, vēlēdamās pēc iespējas ātrāk pātraukt šo mokošo sarunu.
-Tiekamies septiņos centrā pie Latvijas Universitātes ēkas. - Alans nodod instrukcijas un tad atvieno.
Telpā iestājas mulsuma pilns klusums. Hanna jūt, ka gaisotne kļūst aizvien saspringta.
-Kas tev zvanīja? - Loreta beidzot ierunājas, ziņkāres mākta.
-Anna. Tā pati draudzene. - Hanna atbild pēc iespējas vienaldzīgāk, cerot, ka viņa nesadzirdēs klajus melus meitenes balsī.
-Pārāk bieži pavadi laiku ar Annu. - Loreta uzsver pēdējo vārdu un Hanna jūt, kā viņas vaigos iesitas negants karstums. Par laimi te nav spoguļa un viņai nav iespējas sevi salīdzināt ar bieti.
-Kā jau teicu – viņa ir mana draudzene. - Meitene pēc iespējas mierīgāk atkārto, nevēlēdamās liekus skandālus. Un galu galā – Loreta viņai nav itin nekas un vienīgais, kas abas saista ir šī nožēlojamā mītne, kas drīz vien sabruks.
-Te ir mana māja un mani noteikumi. Tu visu laiku vazājies apkārt, nepakustinot ne mazo pirkstiņu, lai palīdzētu man finansiāli! - Loreta uzsprāgst un pielec kājās.
Arī viņas sejā atspoguļojas lieli, sarkani pleķi, kas ar katru sekundi kļūst vēl spilgtāki. Sievietes acis zaigo un viņa ir gatava Hannu apēst uz līdzenas vietas.
-Domā, ka tu varēsi dzīvot uz mana rēķina? Es tev sameklēju darbu, no kura tu lepni atteicies, bet tev itin nekā, atskaitot dažas skrandas un pliko pakaļu! - Viņa auro, aizlidinādama pret sienu vienu no stikla pudelēm.
Apdullinošais troksnis uz sekundi atbalsojas Hannas galvā un viņa automātiski saraujas ciešākā čokurā. Matracis vāri iečīkstas zem meitenes svara, tādējādi izrādot protestu.
Loreta no jauna apsēžas uz matrača, bet Hanna redz, cik ātri cilājas viņas krūškurvis un cik ļoti pirksti ir sažņaugti dūrēs.
-Ja tu gribi te dzīvot, tad gādā naudu. - Visbeidzot viņa nosaka, ar vienu drebošu roku atglauzdama savus netīros matus.
Nozagtā banknote gluži vai iegriežas Hannas ādā, bet viņa nemūžam to neatdos Loretai. Tā ir viņas sasodīta nauda.
Hanna labprāt būtu teikusi, ka šeit nav nekas naudas vērts. Viņai nav jāmaksā par aukstumu, kas mūždien iesūcas ādā un palien pat zem biezākās apģērbu kārtas. Tāpat Hannai nav jāmaksā par to, lai Loreta varētu izpriecāties ar kārtējo alkohola vai narkotiku devu, bet tajā pašā laikā viņa apzinās, ka ja nebūtu šīs Loretas, tad Hannai nebūtu pat necilā pajumte, kur pārnakšņot un viņai kā tādai bezpajumtniecei vajadzētu doties uz patversmi.
Viņa iekož mēlē un nolemj paklusēt. Varbūt savākt tās pāris skrandas un doties prom...Bet kur? Pie Alana? Varbūt. Un tomēr nav garantijas, ka puisis par meiteni domā tāpat kā viņa par Alanu. Varbūt viņam Hanna tikai ir laika kavēklis un pie pirmās izdevības viņš metīsies bēgt, atklādams viņas neglīto būtību un pagātni, kas meitenei velkas līdzi kā tonnu smags slogs.
Visbeidzot viņa pieceļas. Lai gan līdz kino vēl ir pāris stundas laika, Hanna nevēlas uzkavēties šeit. Viņai vajag tikt ārā un tālu prom no visa, kas viņu degradē un rauj tikai dziļāk nebūtībā, kur gaidāms pilnīgs pagrimums.
Loreta meiteni vēro. Hanna kustas lēni, bet pārliecināti.
-Atceries, ka bez naudas vari neatgriezties, pretējā gadījumā visas tavas parpalas būs sadedzinātas. Izlem pati. Esi taču pieaugusi. - Viņa nocērt kā ar nazi un tad iziet no istabas.
Hanna mazliet nogaida un tad arī dodas uz durvju pusi.
Tikai ejot gar daudzdzīvokļu namiem, kur viņa labprāt dzīvotu, meitene atceras, ka viņai mugurā vēl aizvien ir tās pašas drēbes...Viņa ir pārliecināta, ka uz kino ar tādām nevar doties.
Un tad viņa atceras par banknoti, kas vēl aizvien gulst pie viņas kreisās krūts. Hanna pasmaida.
Tas būs viņas pirmais īstais pirkums.
*
Alans stāv pie skapja, nespēdams izvēlēties, kāds apģērbs būtu piemērotāks. Viņš svārstās starp casual un sportisko. Viņš taču bija Hannu uzaicinājis uz randiņu un nevar pats ierasties vienkāršā T-kreklā un trenuškās...
Puisi izvelk kreklu, ko Hanna bija nesājusi veselas divas dienas un ieelpo tā smaržu. Tas smaržo pēc mentola dušas želejas un vēl kaut kā īpaša. Tad viņš nolemj vilkt tieši to kreklu, džinsa bikses un gaiši pelēku žaketi.
-Oho, kur tu tā sacirties? - Istabā iebrāžas Niklāvs un nomet uz gultas milzīgu somu.
-Došos ārā. - Alans atbild, izsmidzinādams krietnu daudzumu dārgu smaržu.
Niklāvs aizspiež degunu un sarauc pieri.
-Uz kurieni? - Dažkārt istabas biedra daudzie jautājumi var būt kaitinoši.
-Kino.
Niklāvs vēlreiz sarauc pieri.
-Tu gribi visiem sabojāt seansu? Neviens, sēžot slēgtā telpā kopā ar tevi, neizturēs ilgāk par 10 minūtēm, elpojot tās sasodītās smaržas. - Viņš pavēsta skaidri un saprotami.
-Aizveries. - Alans norūc, bet pie sevis nodomā, ka varbūt patiešām nedaudz pāršāvis pār strīpu.
-Tu iesi ar to pašu meiteni, kas te pārnakšņoja? - Niklāvs vaicā, veltot Alanam šķelmīgu skatienu.
Kā, pie velna, viņš visu tik labi zina?!
-Ak, jā te bija pilns ar melniem, gariem matiem un ja vien tu slepus neesi meitene, tad secinājumus nebija grūti izdarīt. - Viņš parausta plecus, triumfā smaidot, it kā būtu atšķetinājis lielāko noslēpumu.
Tad Alans neiztur un met vienkārši viņam ar spilvenu.
Ar katru sekundi satraukums pieaug arvien vairāk.
-Tu šovakar būsi istabā? - Viņš jautā izpūrušajam Niklāvam, kas laikā nepaguva atvairīt spilvena uzbrukumu.
-Nē. Varēsiet droši nodarboties ar "prezentāciju taisīšanu". Tikai ne manā gultā. - Viņš strikti piekodina, kratīdams rādītājpirkstu Alana virzienā.
-Nik, vai kāds ir teicis, ka tu esi idiots? - Viņš ķircinās.
-Katru dienu... - Istabas biedrs domīgi novelk.
Un tad Alana domas no jauna aizceļo pie Hannas.
Tumšmates, kurā nav nekā īpaša, bet kura ir spējusi viņu savaldzināt. Hanna ir visparastākā meitene un apkārt ir simtiem skaistāku un tomēr...
Un tomēr Alans ievelk dziļu elpu, jo tieši šovakar viņš lūgs Hannai kļūt par viņa meiteni.
----
Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-68/867816
