Ilgas //642

Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-63/866894

-----

Hanna atver lēnām acis. Viss no sākuma ir izplūdis biezā miglā, bet samirkšķinot tās, pamazām noskaidrojas. Vispirms viņa redz netīri baltos griestus ar milzīgu, tumši brūnu pleķi vienā stūrī, pēc tam skatiens slīd zemāk un fiksē drēbju skapi ar izlūzušām durvīm un tad zaļa linoleja grīda ar lipīgiem pleķiem.

Viņa pielec gultā sēdus un tikai tad saprot, ka mugurā ir vien apakšveļa. Hanna cenšas piesegties ar rokām, bet istabā neviena cita nav. Viņa sēž vienvietīgā gultā ar dzelzs rāmi, apsegusies ar zilu pārvalku. Uz rakstāmgaldiem atrodas aizvērti portatīvie datori, kas aplīmēti ar nepiedienīgām uzlīmēm, dažādas grāmatas, kas nevērīgi saliktas vienā čupā un papīra lapas. Meitene ierauga savas drēbes nomestas stūrī pie skapja un ātri tās paķer, lavierējot starp lipīgajiem pleķiem.

Zem gultas atrodas milzīga soma, longboard dēlis un neskaitāmi daudz alus pudeļu. Tapetes vietām ir noplēstas un neglītie caurumi "aizlīmēti" ar plakātiem, kuros modeles izrāda savus labumus.
-Kur, pie velna, es atrodos? - Hanna nosaka skaļi, restaurējot pagājušās nakts notikumus. Klubs. Skaļa mūzika. Pārāk daudz alkohola. Alans.

Un atbilde ir rokās. Viņa atrodas pie Alana, bet neatceras, kādā veidā šeit nokļuvusi. Bez tam – puisi nedzīvo viens, jo pretējā pusē atrodas vēl viena gulta, kura gan ir akurāti saklāta.
Tad atveras durvis un tajās parādās Alans ar slapjiem matiem un kailu torsu. Ķiršsarkanais frotē dvielis apvijies ap viņa gurniem. Pusisi izskatās apmulsis.
-Labrīt! - Viņš nosaka, paiedams Hannai garām. Viņa vēro muskuļaino muguru un domā par pagājušo nakti. Kāpēc viņa atrodas gultā... un apakšveļā.

-Kā gulēji? - Alans vaicā, vienlaikus rakņājoties pa drēbju skapi.
-L..labi. Un tu? - Jau atkal balss Hannu nodod. Domās viņa iesit sev pa seju.
-Arī labi. - Alans pagriežas pret viņu un parāda savus žilbinošos zobus.
-Vai es arī drīkstu ieiet dušā? - Hanna ievaicājas, mēģinot iziet no neērtās situācijas.
-Protams. Ja vien tev nav nekas pretī pret vīriešu aromātu un citām meitenēm. - Jau atkal žilbinošais smaids.

Viņa sarauc uzacis, mēģinādama saprast, ko viņš domā ar vēl citām meitenēm.
-Kojās tā notiek. Tu nekad nevari zināt, kad beigsies karstais ūdens un kurā mirklī kāds pavērs tavus dušas aizkarus, lai uzņemtu apkaunojošu bildi, ko iepostot koju feisbuka grupā. - Pusis pastāsta.
Bilde palēnām saliekas kopā. Tā tad šīs ir kojas un Hanna atrodas viņa istabā, bet kā...
-Staprcitu, kā patīk tetovējums? - Alans painteresējas un Hanna jau atkal sarauc pieri.
Viņa seja sašķobās smieklīgā grimasē. Ak, vai...

-Tu taču man lūdzi tetovējumu, un es tev to uztaisīju. - Viņš iedod vienu pavedienu. Nekā. Melna bilde.
Alans palūdz novilkt lielo baiku un Hanna galu galā piekrīt. Ja jau viņa gulējusi krūšturī, tad viņš noteikti to būs jau redzējis.
Puisis uzmanīgi pieskaras plecas un tas iesūrstas. Hanna pielec kājās un pieskrien pie spoguļa ar ieplaisājušu stūri.

No pleca līdz pat elkonim stiepjas visai glītā rokrakstā rakstīts vārdu salikums "Bad girl". Roka ir apsarkusi un tetovējumam pāri sāk veidoties neglīta krevele.
-Tev patīk? - Alans cerīgi ierunājas aiz muguras. Hanna ir mēma no šoka, un nespēj bilst ne vārda.
-Labi, lai paliek. - Viņš smagi nopūšas un aptin viņas roku ar pārtikas plēvi, piekodinādams, lai viņa nedomā to saslapināt.
Tad viņš iespiež meitenei rokās savu dušas želeju un šampūnu, kā arī mīkstu dvieli.
-Ziņo, ja tev vēl ko vajadzēs. - Alans saka, uzlūkodams Hannu.
-Vai..vai tev būtu vēl kāds lieks krekls? - Viņai nav ne jausmas, kā pareizi jāsarunājas ar puišiem. Tas nav darīts tik sen.

-Protams. Tikai nepazaudē, tas man mīļākais. - Alans piebilst, tomēr, kad Hannas sejas izteiksme nemainās, piebilst, ka tas ir tikai joks.
-Dušas ir stāva galā. - Tas ir pēdējais, ko Alans pasaka pirms Hanna aizver aiz sevis durvis un maziem soļiem sāk doties norādītajā virzienā.
Par laimi tur nav nevienas meitenes, tāpēc Hanna aši izģērbjas un palien zem karstās ūdens šalts.
Kuņģis sagriežas, domājot par to, kas vakarnakt ir noticis. Viņa pat neatceras, kad būtu lūgusi tetovējumu vai kā nokļuvusi līdz šejienei. Ūdens līst pār viņas augumu, kas dreb aiz bailēm par notikušo.

Viņa grib raudāt, bet nespēj. Piepeši Hanna jūtas pārgurusi un viss, ko viņa vēlas, ir apgulties uz flīzēm klāto grīdu un ļaut karstajam ūdenim dedzināt ādu.

*

Istabas durvis paveras un tajās pārādās Alana istabas biedra Niklāva rudais cekuls.
-Heiyo. - Viņi sasveicinās, sasitoties ar dūrēm.
Niklāvs uzreiz piefiksē pleķus uz grīdas un svešas drēbes, kas mētājas netālu no tiem.
-Atkal traka nakts? - Viņš vaicā Alanam, kas sakņupis tup gultā.
-Tu pat nevari iedomāties. - Viņš atbild, ļaudams ūdenim no matiem pilēt uz segas. Tajā vēl aizvien ir ievīta Hannas smarža.

Niklāvs pieiet pie savas gultas un sāk pārģērbties.
-Kas notika? - Viņš vaicā, vilkdams pāri galvai kreklu, tāpēc jautājums skan apslāpēti.
-Tur tā lieta, ka es nezinu, vecīt. - Alans bezpalīdzīgi noplāta rokas. Viņš sāk stāstīt par kādu meiteni, ko saticis klubā, abi dzēruši un tad viņš ierosinājis nākt šurp. Pēc tam meitene tikusi pie tetovējuma, bet viss tālākais ir miglā tīts.

-Un pats ļaunākais, ka es neatceros, vai mēs pārgulējām. Es pamodos, tērpies tikai apakšbiksēs cieši blakus viņai. Un tagad jūtos kā pēdējais draņķis. - Viņš saka, triekdams dūri pret sienu.
-Nu, gan. - Niklāvs tikai nosaka, vēlēdamies, kaut pats varētu reiz ko tādu piedzīvot.
-Man nevajadzēja tik daudz dzert... - Alans klusi nomurmina, - Ko man viņai teikt? Es taču nevaru jautāt tik tiešā veidā.

-Nezinu. Varbūt viņa pati sāks par to runāt.
-Nē. Viņa gandrīz nemaz nerunā.
-Piedod, man jāskrien uz darbu. - Niklāvs paķer somu un dodas uz durvju pusi, - Vakarā parunāsim. - Viņš promejot piebilst.
Kad durvis ir aizvērušās, Alans uz tām ilgi noraugās. Niklāvs bija viņa vienīgā cerība, bet nu arī viņš ir pametis istabas biedru nelaimē.

*

Hanna aptin ap galvu iedoto dvieli un pamet dušas telpu, atstājot aiz sevis pēc mentola smaržojošus tvaikus. Āda ir sārta un nedaudz sūrst, bet beidzot viņa jūtas tīra. Meitene nedaudz apstājas koridora galā, jo pamanījusi, ka no Alana istabas izsteidzas ārā kāds gara auguma puisis.
Gaita šķiet pazīstama, bet viņa nespēj atcerēties, kurš tā gājis. Galva vēl aizvien sāp un dun. Viņa papurina galvu un tad atver durvis.

Alans uzreiz pieceļas gultā sēdus un pasmaida. Viņš, šķiet, nervozs.
-Kā bija?- Pusis jautā.
-Labi. Nebija nevienas, kas atrautu aizkarus. - Hanna pasmaida. Pirmo reizi šodien.
Arī Alans pasmaida.
Un jau atkal pēkšņs jautājums pār viņas lūpām.
-Vai es drīkstu šeit uzkavēties vēl mazliet? - Viņa vaicā, tērpusies Alana T-kreklā, kas maigi pieglaužas ādai. Tas stiepjas pāri meitenes lieliem.
-Protams. - Viņš atbild, atglauzdams slapjos matus.
Hanna ciešāk sažņaudz rokās slapjo apakšveļu. Viņa cer, ka Alans nekad neuzzinās, ka viņa ir uzvilkusi puiša mīļāko apģērba gabalu uz pilnīgi kailas miesas.

----

Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-65/867251