Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-62/866789
----
Hanna tik daudz ko dara pirmo reizi mūžā. Tas ir vienlīdz aizraujoši un biedējoši. Hanna nekad mūžā nav bijusi naktsklubā un tieši šobrīd Loreta rakņājas pa savu drēbju maisu, meklēdama kaut ko piemērotu šim pasākumam. (Par laimi viņa laikam pati ir sapratusi, ka esošajās drēbēs nedrīkst apmeklēt tik publiskas vietas).
Hanna palūkojas uz savu nelielo somu, kur sametusi tikai pāris lupatas un tāpat viņai nav pārliecības, ka visas pieder meitenei. Viņa izķeksē no somas melnas džinsas ar milzīgu caurumu uz celi un melnu baiku.
Viņa aši pārģērbjas un atkal jūtas kā pati. Tikēr Loreta pamet Aņai kaudzi drēbju un aicina tās visas piemērot. Hanna jau redz, ka tur ir tikai kleitas, kas noteikti nesniedzas tālāk par celi. Aņa izskatās apjukusi, bet savas patiesās emocijas aši vien apslāpē ar mākslīgāko smaidu, kādu Hannai nācies redzēt pirmo reizi.
Jaunietei vēl nav skaidrs, kāpēc Aņa baidās no Loretas un kāda vienošanās abas notur kopā, bet ar laiku viss tāpat atrisināsies. Pagaidām viņa apguļas uz neērtā, smakojošā matrača un nožēlo, ka nebija iegājusi dušā un kārtīgi noberzusies, vēl atrodoties internātā. Hanna pat būtu gatava paciest ledus auksto ūdens šalti un kodīgās ziepes ar vecu cilvēku smaržu, ja vien atkal varētu justies tīra.
-Kur jūs mazgājaties? - Jautājums pār lūpām nāk impulsīvi un negaidīti.
Loreta uzlūko viņu ar savādu skatienu un tad iesmejas.
-Pie klientiem. Protams, ja viņi uzaicina mūs uz savu mitekli. Es parasti paņemu vēl šo to līdzi. Gadījumā, ja noderēs. - Meitene atbild un tad atkal pievēršas lupatu kalnam sev priekšā.
Hannai sagriežas vēders. Viņa nespēj iedomāties sevi dodamies līdzi svešiniekam, kam prātā ir tikai viena doma, kur nu vēl pārnakšņot un izmantot viņa dušas pakalpojumus.
Viņa aizver acis un prāto, kur gan nonākusi. Vai tik šī nebija kārtējā sliktā ideja, ko viņa akceptējusi...
Pie meitenes pleca kāds piebaksta un viņa atver acis, nesaprazdama, kur atrodas. Viņai pretī lūkojas divas pārkrāsotas sejas.
-Pietiek gulēt! - Aņa iesmejas un uzliek roku uz Hannas lāpstiņas, lai pieceltu viņu sēdus. Viņa jūtas mazliet apreibusi un miegaina.
-Tu tāda taisies iet? - Loreta izrāda nepatiku, uzlūkojot Hannas drēbes.
-Jā. - Viņa atbild un "draudzene" liekas mierā. Viņa tikai kaut ko nomurmina par internāta laikiem un to, ka Hanna vienās drēbēs varēja nostaigāt pat mēnesi.
Pirms došanās prom, Hanna noskalo seju ar aukstu ūdeni no spaiņa un nosusina to savā segas pārvalkā. Beidzot viņa atkal jūtas kaut cik pēc sevis.
Lietus ir mitējies un gaiss ir patīkami mitrs. Viņa nopēta abas meitenes un secina, ka ilgajām stundām, ko abas pavadījušas, meklējot perfekto tērpu, nav bijis jēgas, jo viņas izskatās tieši tāpat kā pirms vairākām stundām, kad devās klientu medībās.
Hanna iet abām aiz muguras un skatās uz saviem purngaliem, sabāzusi rokas kabatās. Viņa varētu pagriezties un vienkārši aiziet. Neatskatoties un nekad neatgriezties. Bet viņa nespēj. Bez neviena centa pie dvēseles meitene zina, ka nespēs izdzīvot ilgāk par pāris dienām.
Un tomēr...viņa negrib neko no tā visa, ko Loreta un Aņa, šķiet, baudām pilnu krūti. Viņai riebjas tas pretīgais miteklis un vēl vairāk – darbs, pārdodot ne tikai savu ķermeni, bet arī dvēseli un visu būtību.
Aiz muguras nočab lapas un Hanna automātiski pagriežas, lai palūkotos pāri plecam. Iela ir kā izmirusi. Nevienas dvēseles. Abās pusēs tikai veci, biedējoši nami, kas dveš pēdējos elpas vilcienus pirms pilnīgas un neatgriezeniskas sabrukšanas un pārvēršanās pilnīgos putekļos.
Viņa uzvelk uz galvas kapuci, lai neļūtu dzestrajam vējam pieskarties kaklam un apvīties ap ķermeni.
Meitenes priekšā ķiķina un šķiet apspriež kāda klienta mantību, bet Hannu nepamet sajūta, ka viņa tiek izsekota. Meitene vēlreiz pagriežas, bet joprojām nekā.
Tad viņa paātrina gaitu, lai panāktu abas klukstes un cenšas iesaistīties bezjēdzīgā sarunā.
*
Gaiss naktsklubā ir smacīgs. Jau ienākot iekšā, Hannai sareibst galva un rodas panikas lēkme. Visapkārt spilgtas gaismas, kas cenšas izlauzties cauri mākslīgo dūmu mutulim un sasvīdušu cilvēku ķermeņiem, kas berzējas viens gar otru elektroniskās mūzikas pavadībā.
Loreta satver viņas plaukstu un ved cauri pūlim. Viņa kaut ko saka, bet Hanna redz tikai kustamies lūpas.
Tad viņa saprot, ka neviens nav ģērbies tā, kā viņa. Meitenēm mugurā ir īsas kleitas ar izteiksmīgi sulīgiem dekoltē un augstpapēžu kurpes. Katrai rokās ir glāze un līdzi draudzene. Lai gan Hanna nespēj saklausīt neko citu, tikai dunoņu un basu atbalsošanos ķermenī, viņa redz, ka cilvēkiem ir jautri un tie patiesi izbauda šo mirkli.
Par laimi meitene ierauga brīvu vietu pie kāda galdiņa un apsēžas, nevēlādamās izgāzties uz deju grīdas. Loreta un Aņa jau griežas dejā viena gar otru.
Uz galda atrodas pustukša glāze ar brūnu šķidrumu, ledu un laima daiviņu. Hanna iesūc atvēsinošo šķidrumu caur salmiņu un uz brīdi tīksmē aizver acis.
Kad viņa tās atver, pie Loretas un Aņas jau ir piestājuši divi vīrieši. Viņi sarunājas. Viens no tiem izbrauc ar savu roku cauri ogļu melnajiem matiem un velta neatvairāmu smaidu Aņas virzienā. Meitene piesarkst... un pēc brīža abi, rokās sadevušies, nozūd tualešu virzienā.
Loreta paliek ar otru vīrieti, kurš pieved viņu pie bāra letes un uzsauc dzērienu. Pēc tam viņa ļauj svešiniekam uzlikt rokas uz savu pēcpusi, ar gurniem tiecoties tuvāk viņam.
Hanna izdzer atlikušo dzērienu.
-Hei! Tas bija mans! - Blakus ierunājas kāda balss un meitene automātiski pagriež galvu tās virzienā.
Viņai blakus ir apsēdies pusis ap gadiem 20. Viņa acis burtiski smejas, tikmēr Hannas vaigi sāk nevaldāmi svilt.
Hanna cenšas pabīties sāņus vai piecelties kājās, bet visapkārt ir pārlieku daudz cilvēki. It kā pūlis māktos viņai virsū, tiecoties atņemt to pašu niecīgo pirvātuma telpu, kas vēl atlikusi.
-Nebaidies es nekožu. Un nedusmojos, ka tu piebeidzi manu rumkolu. - Viņš no jauna ierunājas.
Balss ir patīkama. Teju vai mierinoša.
-Esmu Alans. - Viņš sniedz meitenei pretī savu nevainojamo roku. Hanna ievēro, kā ap plaukstu ir apvijusies čūska.
-Smuks tetovējums. - Beidzot viņa ierunājas. Apsveicami.
-Tev patīk? Es tev arī varu tādu uztaisīt. Mācos par tetovētāju. - Viņš tērzē, bet troksnis ir pārlieku skaļš, tāpēc viņa saklausa tikai katru trešo vārdu.
Visbeidzot Hanna pamāj.
-Nē, nopietni! Es tev varētu uztetovēt "Es nemāku runāt". - Viņš iesmejas patiesi skaļi un skaidri.
Hannai izdodas piecelties kājās un viņa nolemj netērēt laiku ar to dīvaino tipu, tomēr viņš pagūst satvert meitenes roku un novilkt viņu atpakaļ uz neērtā beņķa.
-Laid mani! - Hanna nošņācas, gluži kā viņa čūska.
-Tas bija joks. Piedod. - Pusis uztaisa pēc iespējas vainīgāku seju un tad notver bārmeni un pasūta litru grādīgā kokteiļa.
Hannai vajadzēja apjaust, ka tā nebūs laba doma. Viņai nemaz nevajadzēja nākt te šurp. Bet ir jau par vēlu.
Viņi sūc brūngano, atvēsinošo šķidrumu no bļodas ar salimņiem un pēc katra norītā malka prāts atbrīvojas arvien vairāk.
Hanna aizvien vairāk sāk smieties un viņa jūt, kā vaigi kaist no karstuma vai Alana tuvuma.
Viņa neatceras ne vārdu, ko teikusi, tie ir ātri gaistoši.
Pēc tam Alans ierosina doties prom. Hanna pretojas, tik daudz sajēgas vēl ir atlicis.
-Mani čomi kaut kur pazuduši. Nav jēgas viņu gaidīt. Ejam pie manis! - Viņš kliedz pārāk skaļi.
Hanna ar acīm cilvēku pūlī cenšas sameklēt Loretu un Aņu, bet telpa sāk griesties arvien ātrāk.
-Es...man..draudzenes. - Viņa noņurd.
-Kur tad viņas ir? Vai viņas būtu tavi sencīši, kam jāuzrauga pusaudze? - Alans cenšas jokot, bet Hanna norij tikai žulti un cer aizmirst šo frāzi.
Tad viņa pieceļas un ļauj puiša rokām apvīties ap vidukli. Galva pamatīgi griežas.
-Pie velna, ejam! - Viņa nokliedzas un jūt īsu, bet karstu skūpstu uz vaiga.
Smadzenes jau sen ir atteikušās darboties, tāpēc meitene ļaujas instinktam. Vismaz šajā vakarā viņa vēlas justies tikpat novērtēta, cik Loreta un Aņa.
Un, cik dīvaini, ka viņa Alana klātbūtnē spēj justies atbrīvoti.
----
Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-64/867008
