Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-58/865403
----
Hanna stāv mājas priekšā un nespēj novērst acis no būdiņas, kas vientuļi slejas teju uz kāpas. Apkārt apjoztais žogs ir sašķobījies tik ļoti, ka tas draud sabrukt, ja meitene tam pieskartos. Dārzs, kurā agrāk tik krāšņi auga dažādu šķirņu un krāsu puķes, ir pavisam pelēks un nonīcis.
Viņa aizver acis un ieelpo sāļo jūras gaisu līdz ar atmiņām.
Hanna no jauna ir maza meitenīte, kas nāk mājās no skolas, pacilājošā noskaņojumā. Viņa zina, ka drīz vien baudīs izcili gardas pusdienas izcila cilvēka sabiedrībā. Pa ceļam meitene piestāj pie kādas pļavas, lai salasītu puķītes un uzdāvinātu tās šim vienīgajam cilvēkam, kam jelkad viņa ir rūpējusi. Patiesībā...vienīgajam cilvēkam.
Plūcot nelielos ziediņus meitene iztēlojas, kā Monika tos novieto mazā, bet greznā glāzītē ar kristāla mirdzumiņiem. Tad viņa šo glāzi novietotu uz virtuves galdu, lai ziedi priecētu ne tikai viņu, bet arī Hannu.
Pēc tam viņas dotos pastaigā gar jūru, Hanna uzdotu simtiem jautājumu, bet Monika uz tiem visiem pacietīgi atbildētu. Meitene prasītu, kāpēc viļņi triecas pret krastu un kāpēc smiltis ir tik mīkstas, kāpēc aļģes ir zaļas un zivīm garšo sālsūdens. Monika viņu neatraidītu vai neliktu justies muļķīgi par tādiem jautājumiem.
Tad viņas vērotu krāšņo saulrietu un Hannai šķitu, ka neko skaistāku savas dzīves laikā nekad nav redzējusi. Viņa kā apmāta vērotu blāvi sārtās debesis, pret kurām izšķīdusi saule, kas lēnām pazūd mutuļojošu viļņu rīklēs. Un tad Monika mudinātu meiteni doties atpakaļ mājās, pagatavotu gardu piparmētru tēju ar medu un cienātu ar šokolādes cepumiem.
Hanna atver acis un tikai tad saprot, cik ļoti pār vaigiem birst asaras. Viņa cenšas tās aizturēt, bet tās rit tik strauji, ka viss, ko viņa spēj, ir truli blenzt uz to vietu, kas mainīja viņas dzīvi un rīt sāļo šķidrumu, kas plūst ārā no asaru kanāliem.
Viņa pasper nedrošu soli uz priekšu un tad vēl vienu. Visapkārt šalc vējš.
Hanna no jauna atceras pēdējo dienu, kad redzēja Moniku dzīvu. Tas bija saulains maija rīts. Sieviete kā vienmēr bija sagatavojusi meitenei iecienītākās brokastis – plānās pankūkas ar šokolādes mērci un svaigiem augļiem. Nekas nebija mainījies, Monika neizskatījās slima un nesūdzējās par sliktu pašsajūtu. Viņa smaidīja tikpat ļoti, cik vienmēr un noglaudīja Hannas galvu tik maigi, ka meitenes acīs sariesās asaras.
Viņā jau agrāk norisinājās dažādu jūtu ķīmija, bet zīmīgi, ka tajā dienā meitene beidzot saprata, par ko pieaugušie tik ļoti jūsmo, bet nekādīgi nespēj to izskaidrot – mīlestību. Mīlestību pret kādu cilvēku, kas bija tik stipra, ka nodarīja sāpes. Hanna apsolījās sev, ka tad, kad būs pieaugusi, noteikti uzņemsies rūpes par Moniku, gluži tāpat, kā sieviete to bija darījusi viņas dēļ.
Jauniete papurina galvu un cenšas aizgaiņāt neatliekamās medicīniskās mašīnas sirēnas, kas, šķiet, vēl aizvien skanām un Monikas ļengano ķermeni, kas gulēja viņas rokās.
Meitene saprot, ka nespēs ieiet mājā un izlikties, ka tā ir tikai pajumte. Kāpēc Monika tā rīkojās? Kāpēc viņa novēlēja Hannai savu īpašumu? Kāpēc uzjundīja no jauna visas atmiņas, kas jau kaut cik bija pārklājušās ar plānu kreveļu kārtiņu. Tad meitene pagriežas un dodas prom.
Viņai tik ļoti žēl, bet izskatās, ka šo dāvanu nespēs pieņemt. Tas ir pārāk sāpīgi. Kā gan Hanna spētu uzturēties tajā namā, kur piedzīvoti tik skaisti un arī traģiski mirkļi, kas būtiski mainīja visu viņas eksistences būtību.
Meitene ļauj kājām nest sevi uz otru pusi un īsti nezina, ko darīt tālāk. Ir tikai pagājušas pāris stundas kopš brīža, kad viņa visbeidzot varēja doties prom pilnīgi oficiāli. Simona pat apraudājās, taču Hanna ne mirkli nenoticēja meitenes asaru patiesumam. Gan jau viņas vietā būs kāda cita, kas cerams spēs paciest kašķīgo odzi.
Hannai tika piešķirti nelieli finansiālie līdzekļi, ar ko nepietiktu mēnesi, lai pienācīgi uzsāktu savu dzīvi, tomēr, ņemot vērā, ka viņai šobrīd ir novēlēta māja jūras krastā, acīmredzami meitenei nevajag ēst vai apmierināt citas primārās vajadzības.
Un tad viņa zina, ko darīt. Beidzot pēc ilgiem laikiem Hanna ir pārliecināta par saviem plāniem un pēc iespējas ātrāk steidz tos īstenot. Šodien viņa piedzersies tā, kā nekad mūžā. Jau pēc pāris metriem viņa atrod nelielu veikaliņu, kurā strādā pārdevēja ar neizsakāmi laipnām acīm, gluži kā tādam sanbernāram. Meitene palūdz pudeli grādīgākā dzēriena, kāds vien atrodams un pirmo reizi sajūtas kā atbildīga persona, lai gan dara visu pretējo, lai tāda būtu.
Sieviete viņu nopēta un tad lūdz uzrādīt personu apliecinošu dokumentu, kas apstiprinātu, ka meitene, kura izskatās pēc 15 gadīga puišeļa patiešām ir pilngadīga. Hannas rokas nez kāpēc dreb, kad viņa pasniedz savu dokumentu. Pēc mirkļa pudele jau atrodas viņas somā un meitene nespēj vien nociesties, kad varēs to atkorķēt.
Viņa apsēžas pieturā uz soliņa un domā, kā rīkoties tālāk. Acīmredzot, viņas plāns aprobežojās tieši tajā mirklī, kad meitene iegādājās pudeli.
Par laimi neviena cilvēka apkārt nav, aiz muguras šalc tikai priežu mežs, bet Hanna ir pārliecināta, ka tam nav nekādu iebildumu par to, ka viņa dzers dienas laikā kā tāds nolāpīts alkoholiķis.
Jau pēc pirmā malka viņa nedaudz nomierinās un ap sirdi kļūst mazliet labāk.
Tad meitene atceras par piešķirto telefonu, ko atrod kabatā. Tas ir smieklīgi mazs un ar pogām. Vienīgā funkcija, ko tas spēj izpildīt, ir zvanu veikšana. Tad viņa savā mugursomā sameklē kladi un to lapu, kur piefiksēja pāris numuru.
Viņa cer, ka Loretas numurs nebūs mainījies un meiteni varēs sasniegt.
Pēc pāris gariem pīkstieniem klausulē atsaucas tik pazīstamā balss.
-Čau, Lora. Te Hanna... - Viņa nervozi iesāk, virpinādama starp pirkstiem īso matu šķipsnu.
-Nevar būt! Tev piešķīra telefonu vai tu kādam nospēri? - Loreta sajūsmas pilna vaicā.
-Vispār mani šodien izlaida. Esmu brīva. - Viņa vēlētos, kaut balss skanētu priecīgāk.
-Jau pagājis tik ilgs laiks? Nu moins, laipni lūgta nožēlojamo bezpajumtnieku bariņā! - Loretas balsī ieskanas rūgtums.
-Vai es drīkstu aizbraukt pie tevis...Man nav īsti... - Hanna cenšas paskaidrot, kāpēc viņa vēlas to darīt, izvairoties no minēšanas kaut ko par Monikas māju.
-Protams. Es tev parādīšu, kā pirmajā vakarā izgrābt tādu piķi. Tu būsi sajūsmā un patiesībā darbs pat ir patīkams, ja sevi tā noskaņo. Gaidīšu tevi! - Viņa saka un nosauc adresi.
Hanna iedzer vēl vienu malku un palūkojas koši zilajās debesīs.
Viņa apjauš, cik lielos mēslos ir iekūlusies un tam vairs nav atpakaļceļa.
----
Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-60/865985
