local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //603

59 0

Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-59/865557

----

Jautājums jums!

Esmu Hannai ieplānojusi patiesi interesantu dzīvesstāstu, bet, iespējams, tad šis stāsts varētu izvērsties ļoooti garš, tāpēc vaicāju pēc padoma jums, mani lasītāji. emotion Viens variants ir turpināt šeit pat, bet otrs – sākt stāsta otro daļu pavisam atsevišķi no jau esošā.

Gaidīšu jūsu ieteikumus!

--------------

Patiesībā Loreta nekad nav bijusi Hannai patiesa draudzene. Jā, viņas pāris gadus nodzīvoja vienā istabā, jā, Hanna regulāri "aizņēmās" no viņas alkoholu, cigaretes un arī kosmētiku, bet tas viss.
Viņa zināja tikai to, ka Loreta jau kopš dzimšanas par savām mājām uzskatīja bērnu nama sienas un tā arī neviens nekad meiteni neizvēlējās adoptēt. Hanna nezina, vai tas ir skumji vai tomēr ne tik drūmi, kā sākotnēji varētu šķist.


Meitene atspiež pieri pret vēsā autobusa stikla un ļauj domāt atkal pārpludināt ķermeni. Tās visas ir pagātnes atmiņas, kas ar katru kilometru tuvāk Rīgai, kļūst tikai izteiktākas. Hanna pat tās spēj sagaršot, it kā viss būtu noticis tikai vakar...
Ir tik dīvaini braukt uz Rīgu, bet šoreiz pilnīgi citu mērķu vadītai. Viņa nebrauc, lai dotos uz Ksenijas nelielo, bet omulīgo dzīvoklīti vai lai dotos uz parku, kur pie apsniguša soliņa ieklausītos katra garāmgājēja soļos, salīdzinot tos ar Brendona.


Hanna brauc...lai satiktu cilvēku, ko nemaz nepazīst un kas viņas dzīvē ir mazsvarīgs. Šoreiz jauniete godīgi atzīst, ka viņa to dara tikai sava labuma dēļ, lai nevajadzētu atrasties Monikas mājā un visu nakti gaudot kā tādam vilkatim mēnesgaismā.
Lai gan Loreta viņai neko nenozīmē, tomēr ar viņu varētu būt jautri, kas savukārt nozīmē, ka tas palīdzēs aizmirst visu, kas vēl aizvien maisās Hannas galvā.


Pirms kāpšanas ārā no autobusa, Hanna atļauj vēlreiz sev iemalkot krietnu devu grādīgās dziras, kas vēl nav pietiekami apreibinājusi meiteni, neraugoties uz to, ka viņa neko vēl nav ēdusi.
Viņa vēlreiz pārbauda atsūtīto adresi un tad paskatās pelēkajās debesīs, pie sevis skaļi izkliedzot, cik gan dzīve var būt neparasta. Bērnībā, kad meitene viena pati nemitīgi klīda cauri pilsētai, iepazīstot patiesu cilvēku vienaldzību, viņa vēlējās kļūt par psiholoģi, lai palīdzētu tādiem nelaimē nonākušiem cilvēkiem, kāda bija pati.


Hanna reiz bija skatījusies kādu raidījumu, kur psiholoģe ieaicināja pacientu savā kabinetā, lika tam apgulties ērtā dīvānā un aizvērt acis. Pati sieviete ieslēdza relaksējošu mūziku un vīrietis uzreiz sāka runāt, skaidri definējot savas problēmas. Tajā mirklī Hannai šķita, ka tāds darbs patiešām varētu viņai patikt un arī padoties. Reizēm viņa šķērsielās atrada kartona kastes, tās savāca un tad devās pie ezera, lai iekārtotu pati savu salonu.


Dažkārt viņas "pacienti" bija dažādi kukaiņi, bet citkārt meitene pati, kas gulēja mīkstajā zālē un klausījās ezera ūdens šļakstos un spāru spārnu švīkstoņā.
Tagad viņai šī doma šķiet ļoti muļķīga. Kā gan viņa spētu uzklausīt citu problēmas un vēl tās atrisināt, ja pašai tādu netrūkst? Jauniete ir sapratusi, ka nav vairs tā trauslā, ievainojamā dvēsele, kas bijusi lielāko daļu savas dzīves.


Viņa sakož zobus un tad iekāpj tramvajā, lai ātrāk nokļūtu pie Loretas un aizgaiņātu atmiņas. Visu ceļu līdz vajadzīgajai pieturai, Hannas acis paliek aizvērtas. Viņa redz tumsu un dzird balsu murdoņu. Gandrīz vai kā pie psihologa...
-Hei, Hanī! - Spalga balss vispirms aizplūst līdz meitenes ausīm un tad stingras rokas apvijas ap viņas kaklu. Nasīs iecērtas lēts parfīms un spēcīgi cigarešu dūmi.


-Loreta! - Hanna izbrīnīta soli atkāpjas no istabas biedrenes, kas vairs neizskatās tā, kā agrāk.
Garie mati ir izlaisti un tie krīt pāri sievietes pleciem. Mugurā viņai ir tīkliņzeķubikses, sudraba krāsas miņuki, zābaki ar spicu purngalu un tikpat asu papēdi, kā arī vecrozā plušķains kažociņš. Un, protams, rokā cigarete, kuru tur slaiki pirksti ar nedabiski gariem nagiem, kas nolakoti spilgti violetā krāsā.
-Tu izskaties... - Hanna drudžaini cenšas atrast antonīmu vārdam "drausmīgs".
-Lieliski! Es zinu! Jūtos, kā pilnīgi cits cilvēks. - Loreta apgriežas uz riņķi, ļaujot sevi novērtēt no visām pusēm, it kā viņa būtu prece, kas tiktu pārdota.


Hanna īsi pamāj, nevēlēdamās pārāk priekšlaicīgi noslāpēt dzirksteles Loretas acīs.
-Nāc, es tev parādīšu savu dzīvokli, bet tu man pastāsti visu, kas noticis tai elles mājā, kamēr tur vairs nedzīvoju! - Viņa spiedz kā tāda maza meitene, - Cik labi, ka tu atcerējies par mani, draudzenīt! - Loreta saspiež Hannas plecus un meitene iedur skatienu netīri pelēkajā asfaltā.
Kamēr Loreta ved Hannu uz savu dzīvokli, viņa liek meitenei atstāstīt pilnīgi visus jaunumus līdz pat sīkākajām detaļām. Hanna zina, ka viņa neticēs, ja viņa pateiks, ka lielāko daļu laika ir pavadījusi savā istabā, apzināti izvairoties no sabiedrības, tāpēc šādus tādus stāstiņus Hanna pati sacer uz vietas, tādējādi vismaz uz neilgu mirkli apklusinot Loretu.


Viņas nogriežas kādā mazā šķērsieliņā un pēc tam iesoļo daudzdzīvokļu namu pagalmā. Tas atgādina to, kur reiz dzīvoja Ksenija.
-Wow, tu dzīvo kādā no šīm mājām? - Hanna vaicā, patiesi pārsteigta par Loretu. Kas to būtu domājis, ka meitene, kura nekad nav kaut uz mirkli sajutusi patiesu brīvību, savu dzīvi varētu tik krasi mainīt...
-Tu, ko? Domā, ka man ir baigi daudz piķa, lai es varētu noīrēt kādu ūberīgo dzīvokli? - Viņa pavīpsnā un Hannas prieks kā balons krūtīs saplok.


Loreta viņu izved cauri pagalmam, kur rotaļājas bērni, priekā spiedzot un vicinot rokas. Viņas nonāk uz kādas ieliņas, kuras garumā atrodas pussabrukuši nami.
-Tā ir mana hāta. - Loreta norāda uz vienu no noplukušākajām mājām. Otrā stāva logu vietā ir plēve, kas līdzinās atkritumu maisiem. Vienā pusē jumts ir uzrullējies uz augšu. Labā ziņa ir tā, ka ēkai vismaz ir durvis.


Loreta lepni izslejas pie savas būdas, it kā tā būtu pils un tad atsper vaļā durvis. Acīmredzot, atslēga pat nav nepieciešama.
-Pagaidām te vēl nav elektrība, bet tuvākajā laikā es tikšu ar to galā. Dažreiz pie manis ierodas draugi, bet tev taču nebūs iebildumu, vai ne? - Viņa iededz pāris sveces, cerot izgaismot patiesi šaušalīgo būdu.
Hanna to nopēta. Griesti ir nokvēpuši melni, nelielajā telpā atrodas krāsns un pat divas gultas.
-Labi, atpūties. Pēc pāris stundām es tev iemācīšu, kā nopelnīt daudz naudas. Neuztraucies, tev nebūs nekas jāpērk, esmu jau tev sarūpējusi drēbes vakaram! - Loreta piekodina un iespiež rokās Hannai čupiņu pēc pelējuma smakojošu lupatu.


Tās ne ar ko neatšķiras no tām, kas mugurā ir pašai Loretai.
-Par ko tu strādā? - Hanna vaicā, no sirds vēloties zināt, kuras profesijas dreskods ir piedauzīgs tērps.
-Tas lai paliek noslēpumā...pagaidām. Drīz vien pati sapratīsi. - Loreta tikai pasmaida un aizdedz kārtējo cigareti.

----

Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-61/866195

59 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

1. Es domāju, ka turpini vien šo pašu.

2. Hmm, vai tiešām Hanna nevarēja nojaust, par kādas profesijas pārstāvi Loreta ir kļuvusi?

1 0 atbildēt
Piedod, bet Tavs stāsts, kuru sákumā lasīju kárām acīm, kļūst arvien vienmuĺáks...emotion
0 0 atbildēt