Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-57/865090
----
Kopš dienas, kad Niklāvs aizgāja pavisam, neatstādams pat vismazāko norādīti vai paskaidrojumu, kas attaisnotu viņa rīcību, Hannas dzīve ritēja salīdzinoši mierīgi, varētu teikt, ka pat garlaicīgi.
Meitene vairs īpaši necentās pamest savu istabu un dažkārt patiešām iztēlojās, ka varētu savākt savu nelielo lupatu čupiņu un notīties miglā, bet nekad viņa šo ieceri neīstenoja. Jauniete ļāva tai dzīvot tikai prātā un ik pa mirklim paskrubināt viņas zemapziņu.
Reizēm Hanna iztēlojās, ka nemaz tāds Niklāvs nekad nav eksistējis un tas viss ir bijis tikai viņas prātā, citkārt puiša klātbūtne bija tik spiedoša, ka Hanna nakts vidū izlavījās no savas istabas un ļāva kājām nest cauri mežam uz to aploku, kur abi bija tikušies.
Viņa pat tumsā vairākas reizes izčukstēja viņa vārdu, bet par atbildi pretī saņēma tikai lapu čaboņu un asu vēja šalti sejā. Šādas vilšanās Hanna piedzīvoja vairākas reizes. Un katru reizi viņa cerēja, ka puisis ir atgriezies, lai šoreiz ņemtu viņu sev līdzi.
Bet nekad tas nenotika. Hanna atgriezās savā vēsajā gulta, ieelpoja pēc pelējuma smakojošo segu un centās iemigt, iztēlodamās, ka nekā iepriekš nav bijis. Ka viņa nav tāda sasodīta muļķe, kas tic brīnumam un princim zirgā, kas spētu meiteni izglābt no visa ļaunā.
Dienas laikā meitene lielākoties iegrima sevī un izvairījās no liekas komunikācijas. Viņa nevēlējās, lai uzrodas vēl kāds Niklāvs un salauž pēdējās sapņu drusmlas. Visapkārt notika ballītes, uz kurām viņa apzināti nedevās, lai nevajadzētu satikt to kretīnu Dāvi un pārējos. Tā vietā Hanna stundām ilgi sēdēja pie sava loga, kūpināja neskaitāmi daudz cigarešu un truli lūkojās piķa melnajās debesīs, kas nesniedza palīdzību, toties mierinājumu gan.
Pēc kāda laika (Hanna jau sen vairs neseko līdzi kalendāram) izvācās Loreta, jo viņa bija sasniegusi pilngadību. Meitene izskatījās pagalam noskumusi un izmisusi, jo nezināja, kā lai turpina dzīvot. Viņa taču tik ļoti bija pieradusi pie nekā nedarīšanas un tusēšanās, ka Hannai uz mirkli pat palika viņas žēl. Meitene vien cerēja, ka viņai nekad nebūs jāpieņem tik sarežģīti lēmumi.
Bez tam Hannai šķita, ka viņai ir ļoooti daudz laika, lai par to vēl nedomātu, tāpēc drīz vien viņa pārstāja ilgoties pēc Loretas vai drīzāk – viņas alkoholisko dzērienu krājumiem – kas nu bija zuduši līdz ar istabas biedreni.
Ievācās kaut kāda jauniņā, kas šķita pagalam nobijusies kā tāds kucēns, kas tik tikko izsviests no mašīnas ceļa malā. Montai ir gari, ogļu melni mati un siltas acis. Un viņai nekad nav bijuši vecāki, tāpēc meitene visu savus 15 gadus "mētājusies" no viena bērnu nama uz nākamo.
Tā, kā Monta daudz nerunā un bieži vien vienkārši guļ gultā un truli blenž netīrajos griestos, Hanna necentās neko izvilināt, jo tas viņai nesniegtu labāku dzīvi. Pēc tam Monta tika pārcelta uz citu vietu un viņas vietā nāca Simona – pilnīgs pretstats, īsts spridzeklis, kas spēs nokaitināt pat visnosvērtāko cilvēku. Viņas bieži strīdējās, tik ļoti, ka Hannai dažkārt šķita, ka varētu to skuķi nožmiegt miegā un nejusties par to slikti.
Visbiežāk Simona bija pārāk tieša, kas nozīmē – vārdi sāpēja tik ļoti, ka tie pārauga neaptveramā dusmu lēkmē, kas tika raidīta atpakaļ istabas biedrenei. Simonai gan bijuši vecāki, kas viņu pat mīlējuši. Pēc mammas nāves, kas tika piedzīvota, kad meitenei bija jau 12 gadi, tēvs sabrucis un sācis dzert arvien biežāk un vairāk.
"Un tad vienu dienu es pārnācu mājās un viņš kliedza uz mani. Teica, lai es vācoties prom, jo es esot vainīga pie tā, ka mammas vairs nav," reiz Simona bija teikusi, naidam mutuļojot balsī. Viņa savākusi visas mantas un promejot iespļāvusi tēvam sejā par tādu rīcību, lai gan pēc tam vārdi aizvien vairāk iesēdušies prātā līdz meitene tiem sākusi patiesi ticēt – viņai šķitis, ka mammas tiešām nav tikai viņas vainas dēļ.
Un tomēr...Simonai vienmēr pieticis prāta, lai nesadarītu nekādas muļķības, piemēram, negraizītu vēnas vai nelēktu no daudzstāvu mājas jumta. Viņa reiz teica, ka visvairāk interesē, ko dzīve viņai esot sagatavojusi, jo tikai tā parādīs, vai viņa patiešām vainojama mammas nāvē.
"Es viņai palūdzu aizbraukt uz veikalu, jo man ļoti sagribējās saldējums ar karameļu mērci. Tovakar bija putenis un ceļi kā spogulis...Un tad...tad mums piezvanīja un vaicāja, vai mēs esot Krīvaldu ģimene," viņa stāstīja, sēdēdama Hannas gultā un knibinādama pleda stūri.
Hanna bija piefiksējusi, ka meitenes balss pat neietrīsas, tā nemainīja intonāciju. Simona palika tikpat salta, kā pirms mikļa. Monstrs.
-Hei! - Pie jaunietes pleca pieskaras vēsa roka, bet Hanna pārvelk segu pāri galvai un kaut ko neskaidri nomurmina.
Pēc sekundes ādu skar ledus auksta ūdens šalts un viņa, tverdama pēc elpas, pielec gultā sēdus, nikni lūkodamās virsū nevienai citai kā Simonai.
-Daudz laimes tavā pilngadībā, slinkā kaza! - Meitene tur priekšā izstieptu mafina kūciņu, kura izgreznota ar kārdinošu šokolādes glazūru. Tajā iesprausta tieši viena neliela svecīte, kas deg ar tik tikko manāmu liesmiņu.
-Ko tas ellē nozīmē? - Hanna noslauka ūdens paliekas no ķermeņa un pielec kājās. Viņai reiz ir apnikuši Simonas izgājieni.
-To, ka tev šodien paliek 18. Tu esi pilngadīga! Vai saproti, ko tas vispār nozīmē? Tu varēsi dzert līdz nelabumam. - Simona trallina.
Hanna neticīgi pieiet pie kalendāra un aplūko vispirms datumu, tad mēnesi un visbeidzot – gadu.
Ar koši sarkanu marķieri ir apvilkts datums un klāt glītā rokrakstā pierakstīts "Hanna, tu beidzot oficiāli esi vecā kaza".
Nevar būt...
-Pagaršo kēksiņu! Tu nespēj iedomāties, cik daudz laika es iztērēju, lai to uzceptu! - Simona pienāk pie Hannas un iegrūž viņai rokā drupačaino konditorejas izstrādājumu.
Meitene nopūš sveci un tad to no visa spēka saspiež rokā, ļaujot treknajai mīklai pielipt pie pirkstiem.
-Nekauņa tu esi, Hanna! To no tevis es negaidīju. - Simona nikni izgrūž un tajā pašā mirklī pamet istabu, skaļi aizcirzdama durvis aiz sevis. Kāpēc viņai vienmēr jābūt tik ekspresīvai.
Hanna turpina lūkoties kalendārā, nespēdama noticēt savām acīm. Kā gan viņa varēja tik ļoti iegrimt sevī, ka nemaz nav pamanījusi, kā vēja spārniem aprit divi gadi?!
Pēc tam meitene tikpat ilgi stāv pie loga un tad pie drēbju skapja. Vai šādās reizēs cilvēki saģērbjas svinīgi? Vai tagad būtu jājūtas citādāk? Ja tā, tad ar viņu nav kaut kas kārtībā, jo nekādas izmaiņas nav jūtamas.
Tad meitenes istabā ienāk direktores vietniece un paziņo, ka viņai jāierodas pie direktores tieši pēc minūtes.
Kad lecīgā kaza ir izgājusi, Hanna pamēdās durvju virzienā un ietērpjas nesaprotamā kostīmā, ko caurvij kožu caurumi.
Viņa soļo cauri gaitenim, cenšoties justies nedaudz pašpārliecinātāka. Kā nekā tā taču ir vienīgā pilngadība, ko cilvēks piedzīvo.
Direktore meiteni nesagaida ar smaidu, bet liek viņai apsēsties vienā no brīvajiem krēsliem.
-Nu, ko, tā diena ir klāt. - Viņa vēsta, izvairoties no siltiem sveicieniem. Sievietes acis ir aukstas kā tādai zivij.
-Hanna, tev pēc nedēļas ir jāpamet šī iestāde. - Viņa paziņo bez jebkādas intonācijas.
Tik vienkārši.
-K..kā? Pēc nedēļas? - To nu meitene nebija cerējusi dzirdēt. Viņa cerēja, ka varēs šajā nožēlojamajā namā uzturēties vismaz mēnesi.
-Tādi ir noteikumi. Tavas sekmes ir ļoti sliktas, tu neesi izrādījusi inciatīvu iesaistīties nevienā no šeit rīkotajiem pasākumiem, tāpēc tu nevari palikt ilgāk. Tev tiks piešķirti finansiālie līdzekļi, ar kuru palīdzību tev būs jāsāk iekārtot sava dzīve. Ziedu laiku beigušies. - Viņa paziņo, veltot triumfējošo skatienu.
Hanna spēj iedomāties, kā jutās Loreta.
Viņa pieceļas kājās un jau dodas uz durvju pusi.
-Uzgaidi, ir vēl kas. Tas ir saistīts ar testamentu. - Direktore saka un meitene sastingst pusceļā uz durvīm.
----
Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-59/865557
