Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas56/864929
-----
Nekad iepriekš Hanna savā dzīvē nebija jutusies tik...brīva. Pat ne tad, kad viņa dzīvoja kopā ar Moniku, kas bija meitenes brīnišķīgākais laiks no visas dzīves. Meitenei nebija ne jausmas, kā pāris stundas kopā ar nezināmu cilvēku var izmainīt visu meitenes uztveri.
Viņi bija aplūkojuši vienu vienīgo veikalu, kur Niklāvs iegādājās lētu vīnu un siera standziņas. Pēc tam viņš izvizināja meiteni cauri visai pilsētai uz sava pussalauztā velosipēda. Nelielajā dīķītī abi baroja pīles un Hanna nekad iepriekš nebija tik ļoti sajūsminājusies par šiem putniem.
Meitenei šķita, ka viņa ir bērns, kas tikai sāk iepazīt pasauli un visu apkārtesošo. Pāris stundu laikā Hanna teju pilnībā iepazina to nepazīstamo puisi, kas pavisam nesen bija gatavs mesties bezdibenī, kur pazustu visa viņa būtība.
Niklāvs bija godīgi atzinies, ka viņam ļoti pietrūkstot mammas, ko gan Hanna nevarēja teikt par savu. Abi esot bijuši ļoti tuvi, tāpēc apziņa, ka viņa ir kritusi par upuri slimam psihopātam, ir vēl nepanesamāka.
Puisis runāja ilgi un gari, bet Hanna tikai klausījās, nemanīdama, kā pamazām diena pārvēršas krēslainā vakarā un pēc tam tumšā naktī. Zem abu galvām iedegas blāva laterna un Niklāvs pasniedz meitenei pustukšo pudeli ar lēto vīnu, kas garšo pēc skābas, sapelējušas vīnogu sulas.
-Un ko tālāk? - Meitene vaicā, iemalkodama krietnu daudzumu nepatīkamā dzēriena, bet tikai tāpēc, lai to pēc iespējas ātrāk pievarētu.
-Rīt agri no rīta ir autobuss uz Rīgu. - Niklāvs atbild un tad paveras uz dīķa pusi.
-Labi, man vajadzēs tikai savākt pāris mantu. - Hanna saka, pasmaidīdama no sirds.
Puisis sagrozas neērtajā soliņā un paceļ uzacis. Viņa gaiši brūnajās acīs kūsā patiess izbrīns, kas nedaudz Hannu uzjautrina.
-Tiešām? Tu esi gatava doties ar mani kopā! Prom no visa! - Viņš sasit plaukstas.
-Nu...jā. Es jau būtu kaut šodien gatava aizbraukt un nekad te vairs neatgriezties. - Visbeidzot Hanna atzīst gan sev, gan arī Niklāvam. Kad vārdi ir izteikti, paliek tikai nedaudz vieglāk, bet meitene jūt pulsējošo akmens smagumu uz pleciem.
-Zini, es nemaz necerēju, ka tu jelkad piekritīsi. Tad braucam pēc tavām mantām? - Niklāvs vaicā, mazliet grīļodamies. Arī Hanna jūt, kā vīns pamazām iesūcas asinīs un, iespējams, šī ir tikai mirkļa iegriba, jo viņai vienkārši šķiet, ka viss beidzot nokārtojas un notiek tikai uz labu.
-Es arī nē. - Hanna atzīst un ieķiķinās.
Viņa ļauj Niklāvam viegli satvert savu roku un nolemj, ka puisi brīdinās, ka nekādas romantiskās attiecības abiem nesanāks. Braucot atpakaļ uz internātu, Hanna piekļauj pieri pie Niklāva muguras un aizver acis. Kā viņa pamanījusies no jauna pieļaut tādu kļūdu.
Hanna sev apsolīja, ka nekad nevienam vairs neļaus sev tuvoties un nepieķersies cilvēkiem, jo ikviens, kas ienācis viņas dzīvē, reiz dodas prom uz neatgriešanos. Meitene cenšas uzskaitīt visus šos cilvēkus, ko reiz mīlējusi vai vismaz nav ienīdusi, bet koncentrēšanās spējas ir tik sliktas, ka jau pēc pāris sekundēm viņa aizmirst, par ko vispār domājusi.
Niklāvs apstājas mežā, tajā pašā vietā, kur viņi satikās. Hanna nokāpj no riteņa un pa taisno iekrīt lapu kaudzē, skaļi sēkdama. Abi izplūst asarās un smejas labu mirkli. Šī izpausme meitenei atkal un atkal liek pārdomāt, ka varbūt šoreiz viņa grasās pieņemt pareizāko dzīves lēmumu.
Viņiem nav daudz naudas, bet abi taču izkulsies. Meitene allaž ir spējusi pati sevi izpestīt no dažādām nepatikšanām. Viņa ir gatava nakšņot treptelpās un ubagot naudu, ja vien tas nevedīs te atpakaļ. Ja vien viņai nebūs jānoskatās uz tām simts nelaimīgajām dvēselēm, kas visiem spēkiem cenšas sevi pazudināt tikai tamdēļ, ka nejūtas pārliecināti par sevi. Nevienam nevajadzīgi, pamesti likteņa varā ir visi internātā mītošie un Hanna ļoti labi viņus saprot, jo pati ir nonākusi tādā situācijā.
-Es būšu pēc pusstundas. Gaidi. - Viņa impulsīvi apskauj Niklāvu un ieelpo viņa aromātu, kas smaržo nedaudz pēc skujām un svaiga gaisa. It kā meitene intuitīvi justu, ka nekad vairs puisi neredzēs.
Hanna streipuļo cauri mežam, nožēlodama, ka ļāvusi sev dzert vismaz pēdējos piecus malkus. Viņa cauri koku lapotnēm samana internāta aprises un nopriecājas, ka ir vismaz uz pareizā ceļa.
Foajē viņa atrod guļošu apsargu, kam ir pie kājas, kas notiek ar tām likteņa varā pamestajām dvēselēm. Meitenei ir žēl, ka pārējiem būs jāpaliek te un jāturpina absolūta sevis degradācija, taču viņa sev stingri atgādina, ka nav taču nekāda Māte Terēza, kam jāuzņemas atbildība par pilnīgi visiem. Primāri meitene domā par sevi un ieteiks to darīt arī istabas biedrenēm.
Kāpjot uz vajadzīgo stāvu, viņa dzird pamatīgu mūzikas dārdoņu un troksni. Kārtējā ballīte. Meitene to ignorē un taisnā ceļā dodas uz savu istabu, lai jau pēc pāris minūtēm no jauna sajustu patiesu brīvības garšu. Tādu, ko nevar iegūt, izejot vien pastaigāt.
Istabā neviena nav un meitene ir pateicīga tam cilvēkam, kas tieši šovakar izdomāja uzrīkot to ballīti, jo tā ir laba iespēja izvairīties no liekas asaru dziedzeru nodarbināšanas.
Hanna paņem savu somu, kas nav nemaz izkrāmēta un nopriecājas, ka ir ietaupījusi tik daudz laika. Viņa vēl atļaujas izsmēķēt vienu cigareti, stāvēdama pie atvērta loga un lūkodamās debesīs, kur mirgo simtiem tūkstošu zvaigznīšu.
Tad viņa izmet izsmēķi pa logu un papurina galvu. Ir laiks doties un atstāt aiz muguras it visu, kas te ir noticis.
Meitene uzmet plecā somu un klusu aizver istabas durvis. Ar pirkstu galiem viņa noglāsta "Tokio Hotel" plakātu, kas, šķiet, tur jau atrodas vismaz no 20. gadsimta vidus.
Pa ceļam viņu pārtver Dāvis un aicina meiteni pievienoties Hannu ballītei. Viņa papurina galvu, apgalvodama, ka steidzas, bet puisis neliekas mierā, uzdodot jautājumu, kur viņa steigties tik vēlu.
Hanna cenšas izrausties no viņa tvēriena, bet tas kļūst tikai spēcīgāks.
-Tikai vienu glāzīti un tu varēsi tīties. - Viņš saka miermīlīgā balsī, bet Hanna dzird, cik šie vārdi ir indes pilni.
-Tikai vienu. - Viņa negribīgi piekāpjas.
Dāvis izskatās satraukts un pat dusmīgs.
Tad viņš ierauj Hannu savā istabā un aizslēdz durvis. Nākamā kustība ir spēcīgs sitiens pa seju, kas liek meitenei sāpēs iesmilkstēties un nokrist uz grīdas. Momentā muti piepilda asins garša un viņa cenšas ar tām neaizrīties.
-Domā es nezinu, ka tu salaid ar to rižo? Es redzēju, ka tu ar viņu kaut kur brauci. Gan jau turpat mežā... - Dāvja balss ir asa un griezīga.
Hanna cenšas izdomāt plānu, kā tikt vaļā no psihā, bet galva dun un sāp kā elle.
-Tu esi mana meitene. Iegaumē to uz visiem laikiem. - Viņš piespiež pirkstu pie viņas sejas.
Tad viņš iemet Hannu gultā. Meitene vēlreiz sāpīgi atsit galvu un iekožas lūpā, lai neizdvestu ne skaņas.
-Paliec te un apdomājies līdz rītam, ko tu esi sastrādājusi. - Dāvis saka un tad aizcērt durvis, neaizmirsdams par aizslēgšanu.
Hanna skaļi nopūšas un tad ļauj asarām ritēt pāri vaigiem. Viņa bija tik tuvu un jau pieskārās brīvībai ar pirkstu galiem.
*
Niklāvs mīņājās uz vietas jau vairākas stundas, bet apkārt valda pilnīgs klusums, kas nozīmē, ka Hanna nenāk. Un nenāks.
Tā tad tie bija tikai klaji meli, ko viņa iebaroja Niklāvam, kurš tai naivi ticēja. Kā vienmēr. Viņš paraugās debesīs un vēlas saprast, kāpēc tā allaž notiek. Kāpēc viņš izvēlas neīstos cilvēkus, kam uzticēties?
Viņiem taču bija tik jauki kopā. Un Hanna meloja tik pārliecinoši...
Tad viņš nolemj izbeigt šo pazemošanu un izvelk no koka dobuma savu somu. Gan jau viņš izdzīvos, kā jau vienmēr, kad dzīve piespiež.
*
Hanna atver acis un saprot, ka viņai blakus guļ Dāvis, kas krāc tieši ausī. Meitene ātri izraušas no gultas un paķer savu somu. Iekšēji viņa cer, ka vēl nav par vēlu. Niklāvs noteikti gaidīs. Viņš taču nebrauktu bez Hannas.
Meitene izmetas no istabas un burtiski lido lejā pa kāpnēm. Viņai nav ne jausmas, cik ir pulkstenis, tomēr cerība mirst pēdējā. Ir agrs, tā tad nevar vēl būt pusdienlaiks.
Hannas kājas vēl nekad nav darbojušās tik ātri, viņa skrien cauri mežam, izvairoties no saknēm un zariem. Galva nepatīkami dun un uz pie mutes ir piekaltušu asiņu pikucis, bet tam nav nozīmes.
Viņa pāršķir krūmus un nonāk tur, kur abi vakar tikās.
-Niklāv... - Puiša vārds izskan, kā čuksts.
Apkārt iečabas lapas un Hanna pagriežas, bet tur neviena nav.
-Niklāv. - Viņa sauc jau skaļāk un pārliecinošāk.
Nekādas atbildes.
Meitene raugās uz riteni, kas guļ uz zemes un tā atstātajām pēdām.
-Niklāv... - Pēdējais izklausās kā lūgums. Viņas apziņu pārņem izmisums.
Viss, kas pāri palicis ir tikai velosipēds.
Niklāvs ir devies prom bez viņas.
-----
Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-58/865403
