http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-16/757306
17.nodaļa
Apsēžos uz zemes un atspiežos ar muguru pret kapakmeni. Kāpēc es tik bieži attopos šeit? Zem zemes ir tikai cilvēks, kas mani uzaudzināja, nekas vairāk. Tad kāpēc es atkal esmu šeit, ja viņš bija nekas? Es nezinu. Es tik tiešām nezinu. Bet, kad esmu šeit, man ir tāda sajūta, ka man ir kāds, ar ko runāt, kam pastāstīt visu, pilnībā, kāds, kam varu uzticēties. Es zinu, ka tas ir dīvaini un stulbi, bet tā ir.
Izvelku cigareti no paciņas, tad arī šķiltavas un pasmaidu, pieliekot cigareti pie lūpām un to aizdedzinot.
-Es zinu, ka tev nepatīk tas, ka smēķēju visu laiku,- nosaku, ievelkot plaušās nāvējošo dūmu. -Bet man tevis tiešām pietrūkst,- čukstu, nespējot neko pateikt kaut nedaudz skaļāk. Kaklā sakāpušais kamols liek par sevi manīt. Acīs sakāpj asaras, kuras ir grūti aizdzīt. Taču es tām neļaujos, zinot, ka vectēvam nepatīk cilvēki, kas raud atnākot uz kapiem. -Atceries Kristenu, vectēv?- ierunājos, nometot nenobeigto cigareti uz zemes. -Viņa aizbēga. Bez manis. Es tev stāstīju, kā es centos ar viņu sarunāt bēgšanu kopā,- runāju, neliekoties ne zinis par asarām, kuras negrasās nekur pazust. -Bet viņas šeit vairs nav. Un es nezinu, kur viņa ir. Man nav ne mazākās nojausmas,- tā tiešām ir. Salicis rokas sev klēpī, es iekožos lūpā uz tām skatoties. Varbūt viņa ir Eiropā? Vai varbūt kaut kur tuvāk? Es nezinu, par ko viņa vienmēr domā un tagad man nav ne jausmas, uz kurieni Kristena devās. Un šķiet, ka arī viņas tēvs to nezin.
Es atnācu apciemot vectēvu, parunāt ar viņu, bet tagad klusēju un domāju par meiteni, ko knapi pazīstu, kura mani ienīst vairāk par jebko. Vismaz viņa grib, lai visi tā domā. Bet es tam neticu. Viņa var teikt, ko grib, bet es tam vienkārši negribu ticēt.
-Ja tu klausies, vectēv, tad palīdzi man, lūdzu,- nočukstu un pieceļos kājās. -Kā tu domā, kur viņa ir?- jautāju, skatoties uz viņa akmenī iegravēto vārdu. Es vairs neko nejautāju, nesaku. Man vajag atbildi no viņa. Es zinu, ka to droši vien pat nesaņemšu, bet es gaidu. Pacietīgi gaidu, stāvot un skatoties uz tā cilvēka vārdu, kurš nekad mani nenosodīja. Marks Greisens. Viņš ir mans vectēvs, bet vairāk priekš manis viņš ir mans tēvs, ne tāds kā mans īstais, kuram esmu vajadzīgs tikai tad, kad jātēlo ideālais nākotnes ģimenes kompāniju īpašnieku trio - tēvs un divi dēli.
Klusi nopūšos un paceļu acis, pārlaižot skatienu pāri visiem pārējiem akmeņiem, uz kuriem ir visdažādākie vārdi, datumi, bet viens balts punkts piesaista manu uzmanību pie kapakmeņa, kas ir man pretī, aiz vectēva. Saraucis uzacis, es apeju ap vectēva akmeni un nostājos pretī Dorotejas Rokvelas kapakmenim. Tam labajā pusē, paslēpts zem kaudzītes zemes ir balts papīra gabaliņš. Man nevajadzētu to aiztikt, taču ziņkāre ir pārāk liela, un es pietupjos un paņemu salocīto papīra gabalu rokās.
Lēnām, cenšoties to nesaplēst, es to atloku. Nolaižu skatienu uz pašām beigām, kur ir rakstīts pēdējais teikums un cilvēka paraksts - Ar nemirstošu mīlestību, tava meita, Kristena Miranda Rokvela.
Doroteja ir Kristenas māte. Un viņa atstāja šo lapiņu šeit. Varbūt tur ir kas rakstīts par to, kur viņa šobrīd atrodas? Atkal paceļu skatienu uz lapas augšpusi, kur ar sīkiem burtiņiem ir sākta zīmīte.
Sveika, Doroteja, tas ir, mamm. Piedod. Tas viens vārds nav pietiekami, es zinu.
Pārtraucu lasīt. Man nebūtu jālasa tas, kas nav rakstīts man. Bet Doroteja ir mirusi un Kristenas šeit nav. Neviens jau neuzzinās, vai ne? Taču es tik un tā nelasu visu vēstuli. Ar acīm pārbraucu katram vārdam, teikumam, kas ir uzskribelēts uz lapiņas, un apstājos pie viena teikuma.
Es piepildīšu savu mūža sapni, es došos uz Eiropu un atstāšu visu un visus sev aiz muguras.
Uzmanīgi atkal saloku sīko lapiņu un aproku to zem zemes pie nelielā akmeņa. Tad atkal pieceļos kājās, lai dotos prom. Viņa aizbrauca uz Eiropu. Varbūt mēs saskriesimies kādā pilsētā, citā valstī. Tad es viņu prom no sevis nelaidīšu.
*** Kristena
-Kristena!- Leonardo iesaucas savā itāļu akcentā, un es ar platu smaidu uz sejas paeju viņam pretī. Sirdī ieplūst siltums, redzot sen neredzēto draugu, un tā vien gribas viņu apskaut un nelaist vaļā, negribot atkal viņu pazaudēt uz tik ilgu laiku. Leonardo rokas ievelk mani viņa apskāvienā, mani stipri saspiežot, un manas rokas apķer Leonardo vidukli. Pielieku ausi puisim pie krūtīm, ieklausoties viņa paātrinātajos sirdpukstos, kas mani, kā jau tas bija arī agrāk, nomierina.
-Man tevis pietrūka, Leo,- nočukstu un aizveru acis, izbaudot siltumu, kas nāk no ciešā apskāviena. Prātā ataust visas tās reizes, kad pirms četriem gadiem mēs šādi stāvējām un runājām, skatoties uz rietošo sauli. Tikai šoreiz neriet saule un mēs neesam tādi, kādi bijām tad. Mēs esam vecāki, Leo noteikti ir izstiepies un nu ir garāks par mani, es esmu mainījusies gan iekšēji, gan ārēji, taču šādi stāvot sava drauga rokās, es jūtos tāpat, kā jutos tos četrus gadus atpakaļ. Kā es pati.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-18/759191
Nākamo ceru šodien pabeigt.