Ja kāds gaidīja daļu, tad atvaino, ka nebija īsti laika rakstīšanai. Daudz darbi, saloni, izlaidumi, vēl viens priekšā, bet tagad bija laiks nobeigt šo nodaļu, kas nav tik interesanta un gara, kā gribētos. Bet nu, nav jēgas te vispār vairs ko rakstīt. Jauku vakaru/nakti.
P.S. Ja ir kas sakāms par stāstu, tad droši izsakiet savu viedokli. :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-15/756984
16. nodaļa
*** Kristena
Beidzot. Nekādas Amerikas, nekādu problēmu, tikai mākoņi aiz loga un zilās debesis. Ļauju klusai nopūtai pamest manas lūpas un es uz mirkli aizveru acis. Galvu atspiežu pret krēslu un ļauju arī sīkam, gandrīz nejūtāmam smaidam izveidoties sev uz sejas. Sirds apmierināta krūtīs lēni sitas, vēders jau ir beidzis taisīt viesuļvētras un viss, ko es varu šobrīd darīt ir izbaudīt lidojumu pilnīgā mierā, bez nekādām problēmām un drāmas, bez cilvēkiem, kas atgādina visu par Ameriku.
Šī it nemaz nebija slikta ideja. Pamest visu aiz muguras, sākt jaunu dzīvi ir vislabākā ideja, kāda vien var ienākt prātā. Esmu brīva. Gatava kam jaunam, gatava piedzīvojumiem.
*** Fredijs
- Tu būsi līgavaiņa brālis manās kāzās, - Viktors pēkšņi paziņo un iedzer malku kafijas. Tad gaidoši paskatās uz mani, taču es vēl cenšos visu savā prātā sakārtot. Nekas nenotiek tā, kā es to gaidīju. Pirmkārt, viņš nebļauj uz mani par to, ka neko ar savu dzīvi nedaru. Otrkārt, viņš pat neizskatās kaut cik dusmīgs. Treškārt, es nekad nebūtu gaidījis pat vienkāršu ielūgumu uz kāzām, šis tik tiešām ir kas pavisam negaidīts.
Samirkšķinu acis un cenšos saprast, vai neesmu pārklausījies. Spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, es visu dzirdēju pilnīgi pareizi, un viņš gaida atbildi vai pat vienkāršu reakciju. Neko nevar zināt.
- Tu to pilnīgi nopietni, Viktor? - uzmanīgi jautāju. Nekas neizsaka to, ka viņš jokotu. Tā vien gribas paņemt to stulbu jautājumu atpakaļ.
- Jā, Fredij, - brālis atbild. Virtuvē iestājas kapa klusums, kuru es baidos izjaukt. Es labāk sēžu klusumā ne klausos Viktora bļaušanā.
**
Uzspiežu zvana pogu pie Kristenas milzīgās mājas durvīm. Tad mīņājoties uz vietas, es gaidu, kad Kristena pienāks pie durvīm. Es apsolīju viņai visu šodien izstāstīt un to es arī darīšu.
Durvis atrauj vaļā vīrietis gados ar pāris sirmiem matiem uz galvas. Viņa seja ir satraukta, mati ir izspūruši, it kā tie tiktu sajaukti un rauti ik pēc pāris minūtēm. Krekls ir izrauts no biksēm un pāris augšējās pogas ir izrautas, tāpat kā kaklasaite nestāv stingri sasieta ap kaklu. Vīrieša skatiens pārskrien pāri visam aiz manis un tikai tad apstājas uz manas sejas, un viņš sakrusto rokas, gaidot, kad ko teikšu, taču viņa acīs spīd cerība, ka pateikšu to, ko viņš gaida.
- Es meklēju Kristenu. Vai viņa ir mājās? - cenšos pieklājīgi pajautāt un neērti pakasu pakausi. Vīrieša acīs pazūd cerība un tās tukši veras manās.
- Nē, - viņš atbild un aizcērt durvis man deguna priekšā. Es nekur neeju, stāvot uz vietas un skatoties uz tikko aizcirstajām durvīm. Tas bija Kristenas tēvs? Līdzību bija pārāk daudz, lai viņi nebūtu radinieki. Papurinu galvu, atrauju vaļā durvis un smagiem soļiem ieeju iekšā. Vīrietis stāv atspiedies pret sienu un paskatās uz mani šokā. - Ko tu atļaujies, puis? - viņš jautā, atgrūžas no sienas un samiedz acis. Tas tik ļoti atgādina Kristenu. Acu priekšā parādas viņas seja, taču es samirkšķinu acis un meitenes seja pazūd.
- Es meklēju Kristenu, - vienkārši atsaku.
- Viņas šeit nav, - Kristenas tēvs mierīgi atbild, bet balsī var saklausīt gan niknumu, gan skumjas. Bet, kādēļ?
- Kur viņa ir? - jautāju, taču nesagaidu vīrieša atbildi un uzskrienu augšā uz Kristenas istabu. Tikko kā durvis atveras, mans skatiens aizklīst uz vietu, kur iepriekš vēl stāvēja divas somas. Taču to tur vairs nav.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-17/758398
negribu lai beidzas shis staasts 