Ignorējot sāpes pakrūtē. #182

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-17/758398

18. nodaļa

Cieši ieķērusies Leonardo elkonī, es ar apbrīna pilnām acīm veros apkārt, skatoties uz visu un visiem, lai būtu, ko atcerēties no skaistās pilsētas. Roma vienmēr ir bijusi pilsēta, kurā labprāt pavadītu tik daudz laika, cik vien iespējams, apskatot un iegaumējot katru tās stūrīti. Un tagad man ir tāda iespēja.

Leonardo uzliek savu plaukstu virs manas un viegli pasmaida, skatoties uz mani. Viņa gaiši brūnās acis ar dziļu interesi mani vēro, kamēr es ar smaidu pētu apkārtni. Esmu ar savu labāko draugu. Vismaz agrāk viņš tāds bija man. Un es esmu Romā. Kas var būt labāks par šo? Viegli papurinu galvu, saprotot, ka mēs esam apstājušies un nu Leo stāv man pretī, uzlicis rokas man uz pleciem.

-Sei così bella [tu esi tik skaista] ,- Leo klusi nočukst un uzliek vienu plaukstu man uz vaiga. Es tikai uzsmaidu puisim un pastiepjos pirkstgalos, lai viegli noskūpstītu viņa vaigu.

-Grazie [paldies] !- atsaku un pakniksēju drauga priekšā, liekot viņam pasmieties. Spožs smaids izplešas uz Leo sejas, un tas tikai liek man smaidīt vēl vairāk. Tik sen neesmu jutusies tik labi kā šobrīd. Man nav nekas, par ko uztraukties, par ko domāt. Esmu tikai es, Roma un Leonardo. Manī burbuļo tā sajūta, ka visas pasaules laiks pieder mums un mēs varam darīt visu. Un tas man pietrūka visvairāk.

-Nāc nu, Kristī,- Leo klusi iesmejas, un mēs atsākam iet. Mana roka atkal ieķeras drauga elkonī, nemaz negribot to atlaist, lai neapmaldītos nepazīstajamā pilsētā. Manas acis atkal klīst apkārt, apskatot katru cilvēku, ēku, iegaumējot pilnībā visu. Jūtu Leonardo apsmiekla pilno skatienu uz sevis, taču es neliekos par to ne zinis, saprotot un pieņemot to, ka no malas es izskatos diezgan smieklīgi.

-Kur mēs vispār ejam?- jautāju, kad beidzot saprotu, ka nezinu, kur atrodos un kur eju. Taču tāpat atbilde man īpaši neinteresē, man galvenais ir tas, ka es esmu Itālijā, Romā, kur viss ir tik svešs un nepazīstams, toties interesants.

-Pie manis. Mana mamma noteikti vēlas tevi atkal satikt,- draugs atbild un viegli paspiež man roku. Uz manas sejas izplešas smaids, iedomājoties par jauko sievieti, ko iepazinu, kad Leo ar viņu bija pavadījuši vasaru manās mājās, Amerikā. -Kristī?- pēc īsa klusuma mirkļa, Leonardo ierunājas, un es pagriežu galvu pret viņu, jautājoši ieskatoties viņam acīs. -Tu noteikti nepameti Ameriku bez somām pilnām ar drēbēm. Kur tās ir?- draugs jautā, un es saklausu arī rotaļīgu apsmieklu viņa balsī.

-Viesnīcā,- īsi atbildu un novēršos, atkal pievēršot acis pilsētas pētīšanai. Nu jau cilvēku apkārt paliek arvien mazāk un mazāk, un es saprotu, ka mēs dodamies uz pilsētas malu, kur parasti tūristi apkārt nestaigā. Es zināju, ka viņš nedzīvo kaut kur Romas vidū, taču manī nemanot uzrodas vilšanās, jo cerēju redzēt vairāk no Romas.

Sapurinu galvu. Nē. Vēl ir viss pasaules laiks, lai izstaigātu vienu pilsētu, kuru tāpat kādreiz atkal apciemošu. Ar vieglu smaidu spēlējamies man uz lūpām, es paceļu galvu pret Leonardo.

-Vēl ilgi jāiet?- vaicāju, ar elkoni iebakstot Leo sānu, lai pievērstu viņa uzmanību. Drauga gaišās acis atkal pievēršas man un smaids, ko viņš man velta, liek manam uz sejas izplesties plašākam. Tikai viņa smaidi ir tik ļoti lipīgi, ka vienmēr kad viņš smaida, apkārtējie smaida ar viņu.

-Vēl mazliet. Pacietību,- Leonardo atbild un uzliek savu plaukstu man uz galvas, lai viegli to paglaudītu. Viņš mani uzskata par suni? Draugs pasmaida, un es gribu smaidīt un pat smieties ar viņu, taču viņš mani tikko vēl glaudīja kā tādu suni.

Piepūšu vaigus, sakrustoju rokas zem krūtīm un aizeju puisim ātri pa priekšu. Es dzirdu Leonardo smieklus aiz sevis un pati ļauju smaidam uzplaukt uz sejas. Es zinu, ka draugs man neseko, bet es tik un tā neapstājos.

-Kristī, te bija jāgriežas,- Leo iebļaujas, liekot man apstāties un pret viņu pagriezties. Viņa platais smaids atklāj balto zobu rindiņu, un es klusi smejoties pie sevis eju atpakaļ. -Laba meitene,- puisis nomurmina pietiekami skaļi, lai es arī to dzirdētu, bet es neliekos ne zinis. Leo piedāvā man savu elkoni, kurā es atkal cieši ieķeros. Un mēs atkal ejam kopā uz priekšu.

Ļaujot klusai nopūtai pamest manas lūpas, es atstutēju galvu pret Leonardo plecu. Paceļu acis pret drauga seju. Viņa acis jau ir pievērstas man un smaids spēlējas uz viņa lūpām, un es atbildu ar to pašu. Tad atkal pievēršos ceļam sev priekšā. Tikko kā ieraugu mašīnu, kurā sēž Leo mamma, es iespiedzos un, atlaidusi drauga roku, skrienu pie sen neredzētās sievietes.

**

Viegli pasmaidu un izeju laukā no mājas, ļaujot siltajam gaisam sevi apņemt. Uz zemes ir uzklāta plāna sega, un es zinu, ka tā šeit ir tikai priekš manis. Klusi nopūšos un uz tās lēnām apguļos.

Skatoties tumšajās, zvaigžņu izrotātajās debesīs, es jūtos mierīga, visas problēmas ir izgaisušas un nav nekas, kas aizņem manu prātu. Ir tikai šis mirklis. Ir tikai tagadne. Jo viss, kas ir atstāts Amerikā, viss, kas ir atstāts aiz muguras, ir pagātne un tai nav nekādas nozīmes.