Piedodiet, ja kaut ko īsti nesaprotat, jo pārlecu pāri lieliem un maziem laika sprīžiem. Tā gadās. :D
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-12/754979
13. Nodaļa
*** Fredijs
Sirdij strauji dauzoties krūtīs, es pārskatu apkārtni. Nevienu policijas mašīnu neredzu, bet sirēnu radīto skaņu es dzirdu pat pārāk skaidri. Nolecu no motocikla un saprotu, ka esmu bagāto cilvēku rajonā. Te mani nevajadzētu viņiem meklēt. Vai ne?
Nometu ķiveri uz zemes pie motocikla, uzlieku plaukstu uz sēdekļa un skumji pasmaidu.
-Mums bija labs laiks kopā. Atmiņas man būs lieliskas. Paldies. Bet tagad šādi būs labāk,- nomurminu, uzlieku uz sēdekļa atslēgas un aizeju prom. Tad, saprotot, ko tikko izdarīju, kaklā rodas smiekli, kuri izlaužas uz āru. Es tiešām runāju ar motociklu. Es pavisam nopietni esmu zaudējis prātu.
Papurinu galvu un tad to pagriežu, lai paskatītos, kas notiek ielas galā. Sarkanās un zilās mirgojošās gaismas piesaista manu uzmanību ātri, un es klusi nolamājos. Kas tagad?
Pārskatu apkārtni, nezinādams, kur iet un ko darīt. No pieres gar acīm lēnām slīd sviedru lāsītes un sirds nav beigusi dauzīt mani no iekšpuses. Manas acis pārskata visu, kas ir apkārt, un tad saprotu, ka vienreiz šeit esmu bijis. Vēl pirms pāris stundām. Pāris mājas uz priekšu, es atpazīstu milzīgo ēku. Es zinu, kas man jādara, lai tiktu laukā no šīs ķezas. Parasti nepatīk lūgt palīdzību, bet šoreiz ir viens cilvēks, kas spēs man palīdzēt un kura palīdzību pieņemšu. Tas cilvēks sapratīs, kur esmu iekūlies. Un tas cilvēks ir Kristena.
*** Kristena
Ieguļos gultā un aizveru acis. Beidzot ir miers, nekādas steigas, nekā. Taču manu neilgstošo mieru iztraucē zvans pie mājas durvīm un tad skaļā dauzīšanās. Jau tagad dzirdu policijas sirēnas ielas galā, un es pielecu kājās. Kas notiek?
Dauzīšanās pie durvīm nebeidzas. Kad grasos jau iet ārā no istabas un iet pie durvīm, es saprotu, ka man nav uzvilkts nekas vairāk par apakšveļu, tādēļ uzrauju kājās džinsa bikses, kuras stāvēja salocītas uz krēsla, un tumšo džemperi, kas stāvēja biksēm līdzās.
Tad arī beidzot es izsteidzos no istabas un noskrienu lejā pa kāpnēm, un tad arī pie ārdurvīm. Cilvēks aiz durvīm nav beidzis tās dauzīt, un sāk palikt bail, ka tās drīz tiks izlauztas.
-Kristena!- caur visu radīto skaņu es sadzirdu arī Fredija satraukto balsi. Nesaprašanā par to, kas notiek, es neatveru durvis. Atspiežos pret sienu tām blakus un ieklausos skaņās ārpus mājas. Sirēnu radītās skaņas sajaucās ar Fredija dūru atsišanos pret manas mājas cietajām durvīm un puiša saucieniem pēc manis.
Norūcos un atgrūžos no sienas. Tad, visu vēl pārdomājot galvā, es uzlieku plaukstu uz durvju milzīgā roktura.
-Kristena, lūdzu, es zinu, ka tu stāvi aiz durvīm. Atver, man tiešām nepieciešama tava palīdzība,- Fredijs izmisis lūdzas otrā durvju pusē, un es lēnām tās atveru. Taču tikko kā durvis paveras, Fredijs iesteidzas iekšā mājā un tās aizcērt. Paeju soli nostāk no durvīm un izmisušā puiša, nesaprotot, kas pie velna notiek. Fredijs pieliek ausi pie durvīm un aizver acis. Mēs abi neizdvešam ne vārdu, ciešot klusu un klausoties tajā, kas notiek ārpus mājas.
Sakrustoju rokas zem krūtīm un nepacietīgi košļāju savu lūpu, gaidot, kad policijas mašīnu sirēnas pazudīs. Tās paliek skaļākas un skaļākas, un tad atkal tās paliek klusākas, un es zinu, ka visas policijas mašīnas, kuras dzinās pakaļ Fredijam nu jau ir aizbraukušas prom.
Klusējot noskatos, kā Fredijs arviegloti nopūšas un paiet nost no durvīm. Tad viņš ieskatās man acīs un pasmaida. Es tikai stāvu savā vietā un klusēju. Tas ir viss, uz ko mans prāts šobrīd ir spējīgs.
-Paldies,- Fredijs nosaka un pienāk man pavisam tuvu klāt. Puisis cenšas mani apskaut, bet es uzlieku savas rokas uz viņa un tās nolaižu viņam gar sāniem, papurinot galvu. Nekādi apskāvieni, nekas cits, nekādā gadījumā.
-Ejam,- saku. Puisis man pretī pamāj ar galvu un seko man uz manu istabu. Viņam ir man viss jāpaskaidro, lai zinu, ko ar viņu tālāk darīt. Jo tieši tagad, viņš traucē maniem plāniem.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-14/756338
