›

Ignorējot sāpes pakrūtē. #12 2

192 0

Brīdinājums! Viss, kas ir uzrakstīts zem ''12.nodaļa'' ir nedaudz murgains. :D

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-11/754494

12. nodaļa

Nekad nebūtu iedomājusies, ka jebkad sēdēšu te. Te, aizmugurē. Ne pie stūres, nekur citur. Bet aiz cilvēka, uz motocikla. Sajūtas ir savādas. Esmu pieradusi pie vadīšanas, bet šoreiz tādas iespējas man nebija. Vējš pūš gar ausīm ne sejā, un man liekas, ka dažreiz tomēr šādi ir labāk. Lietus vairs nelīst, par ko Fredijs tiešām ir laimīgs, taču ne es. Tas mani nomierināja, un tagad, kad tā vairs nav, es atkal būtu raudājusi ar jaunu sparu, bet tā nav. Es nedomāju par neko. Mans prāts ir tukšs. Tas ir tikpat tīrs kā balta, neaprakstīta lapa. Un tas nebūt nav slikti.

Paskatos Fredijam pār plecu un ieraugu tālāk pagriezienu. Priekšlaicīgi es uzlieku plaukstas viņam uz pleciem, taču es neiekrampējos viņa jakā, manas plaukstas knapi skar Fredija ādas jaku, kura ir auksta zem manām siltajām rokām. Neesmu pārliecināta, vai viņš vispār to jūt, bet tas nav svarīgākais.

Mēs ieliecamies pagriezienā, un es atturos no vēlmes iztēloties, ka zeme ir ūdens un pastiept vienu roku tam pretī. Tā vietā, es nedaudz paspiežu puiša plecu un aizveru acis, piespiežoties viņa ķermenim nedaudz tuvāk. Pat nepaspēju attapties, kad jau vairs neesam ieliekušies un braucam taisni.

Es uzreiz atbīdos no Fredija un novācu savas plaukstas. Atkal paskatos puisim pār plecu un pasmaidu, ieraugot tur tikai mežu un taisnu ceļu, kas ved tālu prom no šejienes uz sāpīgo realitāti, kura tikai salauž cilvēkus no iekšpuses. Taču es izmetu visas domas par to no sava prāta, gribot izbaudīt šo mirkli, par kuru labāku es kādu laiku neiegūšu.

Izplešu rokas katru uz savu pusi, ļaujot atvērtajai jakai dejot ar vēju, tāpat kā mani brīvie mati to dara jau kopš uzsākām braucienu. Es skatos taisni uz priekšu, muguru iztaisnojusi, galvu piepacēlusi augstāk, un es aizveru acis. Aukstais vējš mani apņem pilnībā, liecinot par lielo ātrumu, ar kādu traucamies pa zemes ceļu.

**

Uzlieku rokas uz tilta margām un pārliecos pāri, lai ieraudzītu savu atspulgu dzidrajā ūdenī. Visu apspīd vien apaļais mēness tumšajās debesīs. Un ar to pilnīgi pietiek. Neko vairāk nevajag.

Vēsais vējš liek plivināties matiem tam līdzi, un manas lūpas izdveš klusu nopūtu. Tas klusums, kas mani apņem ir savāds. Tas mani nomierina un ļauj man elpot brīvi, dziļi un mierīgi. Tas liek domāt par to, ka viss sliktais, viss melnais ir aiz manis, tālu prom, ka gaišais manā dzīvē ir tagadne un nākotne, ka viss tumšais ir pagātne, ka tam nevajadzētu iespaidot to, kāda esmu tagad un kāda būšu turpmāk.

Viegli papurinu galvu. Viss sliktais vēl nav aiz muguras. Pie velna, es dzīvoju ar vissliktāko daļu no manas dzīves, man aiz muguras šobrīd stāv vēl viena slikta daļa. Ko es daru? Es nemainu neko savā dzīvē. Un tagad ir tieši tas laiks, kad sākt kaut ko darīt. Vai tad ne? Mana māte guļ pāris metrus zem zemes, tēvs visu laiku pavada kabinetā, kas ir mājās vai tajā, kas ir viņam darbā. Un es. Es skolā iegriežos tikai pāris reizes mēnesī. Visu savu laiku pavadu braukādama apkārt, sacīkstēs vai vienkārši sēžot uz zemes, mežā.

-Kristena,- klusais Fredija čuksts izskan aiz manis, izjaucot brīnišķīgo nakts klusumu. Puiša roka uzguļas man uz muguras, bet paeju soli nostāk, tā liekot Fredijam roku aizvākt.

Mans skatiens ir vērsts uz zemi, kur daži akmentiņi mētājas man pie kurpju zolēm. Klusi nopūšos. Kur pazudusi mana iedomība un pašpārliecinātība? Vēl nesen tas bija pie manis, un es spēju pateikt visu, kas vien ienāk prātā, bet tagad. Tagad man sevi ir jāpierunā, un es vairs nezinu, ko darīt.

Paceļu galvu un ieskatos Fredija acīs, kuras tumsa padara melnas. Savelku plaukstas dūrēs, ar nagiem sāpīgi durot sev plaukstas iekšpusi, un sagatavoju sevi runāšanai, kas man nebija ne prātā vēl pirms minūtes.

-Mums jābrauc prom,- pirms paspēju izdvest kaut vārdu, Fredijs ierunājas. Klusībā noriju kamolu kaklā un pamāju ar galvu. Fredijs pienāk man tuvāk un uzliek rokas man uz pleciem, nekad no manām acīm nenovēršoties. Es gribu paspert soli atpakaļ, lai tiktu tālāk no viņa, bet kājas neizkustas no vietas. Es kā akmens statuja stāvu uz vietas un klusēju. -Kas noticis šoreiz?- Fredijs jautā, un es saklausu viņa balsī aizkaitinājumu, par ko tikai viegli pasmaidu.