Paldies, mīļie, par skaistajiem plusiņiem! Tie liek pasmaidīt un turpināt rakstīt! :)
Tātad, man ir doma tiešām šo stāstu nobeigt. Pašas beigas, pati pēdējā nodaļa stāv gatava, gaidot, kad varēsiet to novērtēt arī jūs. :)
Gaidu un ceru uz kritiku un ieteikumiem. Droši var rakstīt komentāros vai arī man privāti. :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-13/756214
14.nodaļa
-Mums jātiek prom no šejienes,- Fredijs iesaucas, kad aizveru savas istabas durvis. Nesaprašanā es pagriežos pret viņu un saraucu uzacis. Ko viņš ar to domā?
-Ko?- jautāju un atkal sastingstu savā vietā. Ieskatos Fredija tumšajās acīs, kurās pilnīgi izceļas viņa vēlme būt brīvam no visa, kas viņu traucē. Puisis plati pasmaida, atrādot taisno, balto zobu rindiņu.
-Mums jātiek prom. Es taču redzu tavas sakravātās somas, es zinu, ka tu taisījies bēgt prom no šīs dranķa pilsētas,- Fredijs atbild, un es uzmetu skatienu savām somām, kuras ir tikai divas un gatavas bēgšanai. -Es tikai ierosinu to, lai mēs to darām kopā,- puisis piebilst, un mana galva strauji atkal pagriežas pret viņu. Samiedzu acis un pasperu soli viņam tuvāk.
-Nē,- izgrūžu caur sakostajiem zobiem. -Nekad un nekādā gadījumā es ar tevi kaut kur braukšu. Tu esi cilvēks, ko vēlos atstāt aiz muguras, pagātnē ne redzēt savā nākotnē. Saproti?- saku, cieši skatoties Fredijam acīs. Bet puiša smaids tikai vēl vairāk izplešas uz viņa sejas. Viņš aiziet man aiz muguras, uzliek plaukstas man uz pleciem un aizstumj mani līdz logam. Es tam nepretojos, ļaujot viņa pirkstiem pat paspiest manus plecus. Sajūtu Fredija elpu sev pie auss un nemanot nodrebinos, taču viņš par to neko nesaka, un arī es klusēju. Skatienu pievēršu skatam ārā pa logu. Tur valda tumsa, bet caur tumsu var saredzēt arī daudzās mājas, kuras ir paslēpušās viena aiz otras.
-Iztēlojies, ka esi kādā skaistā valstī, pilsētā, Eiropā,- Fredijs čukst man tik tuvu pie auss, ka es pat jūtu viņa lūpas kustamies.
-Eiropā?- izdvešu un sajūtu Fredija lūpas savelkamies smaidā.
-Jā. Tur, kur ir Parīze, Eifeļa tornis un romantiskās ieliņas. Tur, kur ir Venēcija un pasakainie braucieni pa ūdeni gondolā. Tur, kur ir skaistā Roma, ar savu Trevi strūklaku un vecajām celtnēm,- puisis aizsapņojies stāsta, un es klusi iesmejos.
-Tu zini daudz par Eiropu,- nočukstu, iztēlojoties sev priekšā kādu no viņa minētajām pilsētām. Pati esmu daudz lasījusi par Eiropu un visām skaistajām vietām, kuras varētu apskatīt. Tas agrāk bija mans sapnis, apceļot visu Eiropu.
-Neesmu tur nekad bijis, bet gribētu,- puisis atbild. Neko nesakot, es viegli pamāju ar galvu. -Tātad, iztēlojies, ka sēdi gondolā, Venēcijā. Blakus tev sēžu es vai kāds neglīts itālis, ko pazīsti tikai divas minūtes,-
-Pietiek,- pārtraucu Frediju un viegli pasmaidu tumsai aiz loga. -Vai tiešām bija viss jāsabojā, pieminot kādu neglītu itāli?- izsmejoši jautāju un pieeju tuvāk logam, lai apsēstos uz lielās palodzes. -Un vispār,- pagriežos pret Frediju, ļaujot smaidam izplesties man uz lūpām. -Cik es zinu, itāļi ir diezgan izskatīgi,- saku, un pasmaidu vēl platāk, ieraugot Fredija grimasi. Puisis papurina galvu un apsēžas man blakus uz palodzes.
-Tikai neliec man iztēloties kādu itāli bez krekla,- viņš palūdz, atspiežoties ar muguru pret loga stiklu. Viegli pamāju ar galvu ar pirkstiem izbraucu caur tumšajiem matiem, sakārtojot tos sev pār labo plecu.
-Kāpēc policija dzinās tev pakaļ?- jautāju un pametu skatienu uz Frediju. Puisis sasprindzis atgrūžas no stikla, pagriežas pret mani un pakasa pakausi. Saprotu, ka tas nav kaut kas, par ko Fredijs vēlas runāt šobrīd, bet man vajag uzzināt, kāpēc viņš uzradās ne no kurienes ar policiju sev aiz muguras. Un kā es varu zināt, ko darīt ar viņu, ja pat nezinu, kas notika?
-Es tev pastāstīšu rīt, labi?- puisis palūdz. Pamāju ar galvu, zinot, ka rīt mēs pat netiksimies. Varbūt tomēr kādreiz es uzzināšu, kas notika ar viņu, bet pat tas ir apšaubāms. Pieceļos kājās, ļaujot klusai nopūtai pamest manas lūpas. Šis viss bija kaut kas savāds, nepierasts, un es nezinu pat, vai gribu kādreiz ko tādu atkal piedzīvot. Es pat nezinu, ko par šo visu tagad domāt.
Fredijs lēnām pieceļas kājās aiz manis, un es dzirdu arī viņu nopūšamies.
-Kā es varu tev palīdzēt?- klusi jautāju un atkal pagriežos pret puisi. Rokas iestūķējis bikšu kabatās, viņš parausta plecus. -Ko tad tu vēl šeit dari?- asi paprasu un sakrustoju rokas zem krūtīm. Fredija acīs nozib kaut kas pavisam neizprotams, un es pat negrasos uzzināt, kas tas bija. Aizkaitinājums atkal uzrodas manī, un viss, ko es gribu ir, lai Fredijs aiziet.
-Nu, tad es iešu,- puisis nomurmina. -Apdomā plānu par bēgšanu kopā, princesīt. Un paldies, ka paglābi mani no policijas,- viņš nosaka. Pakāpjos malā, ļaujot Fredijam paiet man garām, un noskatos, kā viņš pamet manu istabu.
Tikko kā durvis aizveras aiz viņa, es skaļi norūcos un iekrītu gultā. Kas tas viss tikko bija?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-15/756984
