http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-10/753702
11. nodaļa
*** Fredijs
Kad debesīs jau savelkas pirmie melnie mākoņi, es atkal nodrebinos. Es ienīstu lietu, tas liek man justies netīram un lētam, varētu teikt, ka pat kailam. Man pat nemanot, tikko vēl gaišās debesis ir kļuvušas tumšas lietus mākoņu dēļ. Tad viena pēc otras lejā sāk krist smagās lietus lāses. Tās skar manu ķiveri, motociklu, plaukstas, rokas, visu, ko vien tas var. Un man tas riebjas. Sakožu zobus un ar pirkstiem stingrāk apķeru motocikla stūri. Plaukstas jau man ir slapjas. Ieraugot kā tiek nolaisti karodziņi, es uzreiz uzsāku braucienu.
Ātri es traucos pa mitro ceļu, caur visām sīkajām peļķītēm, kuras apšļaksta mani, bet man vienalga, es gribu tikt prom. Jebkur, kur nav lietus, kaut kur, kur ir jumts un sausums.
Riebums un arī patīkamas sajūtas par ātrumu ir viss, kas šobrīd manī ir. Vējš svilpo gar ausīm, koki paliek miglaini, man slīdot tiem garām. Tā vien vēlos aizvērt acis un šo izbaudīt, bet, izjūtot aukstu lietus lāsi nokrītam uz plaukstas virspuses, es atmetu domu par ātruma izbaudīšanu.
Norūcos un sāku braukt arvien ātrāk. Pašam nemanot, es pārbraucu pāri finiša līnijai. apstājos un noņemu ķiveri. Tikko kā to izdaru, arī uz manas sejas un matos iekrīt lietus lāses, un balts motocikls pabrauc man garām, braucēja garajiem matiem, kuri lien ārā no ķiveres, plīvojot vējā. Un tad es saprotu, ka tā ir Kristena.
*** Kristena
Tikko kā tieku līdz finiša līnijai, es pat neapstājos. Viņš uzvarēja. Viņš bija pirmais. Un man jātiek prom. Uzņemu ātrumu, juzdamies pavisam nikna uz sevis. Es nekad nezaudēju. Esmu labākā. Biju. Es biju labākā. Pirms šodienas.
Ātri patraucos garām Fredijam, kurš tieši noņem ķiveri sev no galvas. Lai arī cik ļoti es gribētu viņam pārbraukt pāri, pakārt viņu mežā vai kaut pateikt kaut ko viņam, es atturos. Viņš ir ātrāks, labāks braucējs par mani. Tieši tā, kā viņš un viņa lieliskie fani vienmēr ir apgalvojuši. Un tam es sāku ticēt. Tikai tagad, kad esmu zaudējusi viņam. Tieši viņam.
Asaras dedzina manas acis. Es esmu tāda, par kādu visi mani uzskata. Bagātā tētuka izlutinātā meitiņa, kas nemāk neko, nesaprot neko, nezina neko, pilnībā. Es viņiem beidzot sāku ticēt. Visiem. Esmu vien dumja meitene, kura sev pievērš uzmanību, ģērbjoties melnā, krāsojot matus, samālējot sev seju. Vai ne? Tā taču ir. Visiem vienmēr ir bijusi taisnība. Vienmēr. Un es visu laiku esmu tēlojusi kādu pašpārliecinātu, iedomīgu skuķi, bet visi mani uzskata par nejēgu, kāda es tomēr esmu.
Apstājos ceļa malā pie meža un noņemu ķiveri, ļaujot aukstajām, smagajām lietus lāsēm krist sev uz sejas, krist sev matos, padarot manus matus mitrus. Aukstās lietus lāses lēni slīd pār manu seju, maskējot manas asaras.
Nokāpju no motocikla un nolieku ķiveri uz tā. Tad neatskatoties es eju tālāk pa ceļu. Prom no motocikla. Prom no visa, kas ar to saistīts. Vislabākajām sajūtām, kādas esmu jutusi. Vislabākajām atmiņām, kas man ir. Visām uzvarām, ko esmu ieguvusi. Un tā viena zaudējuma, kas notika vēl pirms pāris minūtēm. Es vienkārši eju, klusībā no tā visa atvadoties.
Izvelku no jakas kabatas cigarešu paciņu un šķiltavas. Neskatoties uz to, ka ārā līst lietus, es izvelku no paciņas vienu cigareti un pielieku to sev pie lūpām. Tad cenšos aizšķilt šķiltavas, bet tas man neizdodas, kā biju cerējusi, tāpēc nometu šķiltavas, cigarešu paciņu un to vienu nelaimīgo, nu jau arī slapjo, cigareti uz zemes. Es tiešām nemaz neko nemāku. Esmu nekam nederīgs skuķis.
Apstājos, uzlieku vienu paukstu sev uz pieres un pie sevis klusi norūcos. Ko lai es tagad daru? Esmu meža vidū, mans motocikls, labi, vecais motocikls, ir tālu atpakaļ, bet nebūtu vērts man iet tam pakaļ.
Noņemu plaukstu no pieres un, skatienu pievērsusi zemei, es ieeju speru soļus pa slapjo zāli, ieņemdama sevī svaigo meža gaisu, kāds tas ir pēc lietus. Apstājos tikai tad, kad gandrīz paklūpu aiz koka saknes.
Paceļu galvu. Koka stumbru nevarētu apņemt pat vairāki cilvēki, un tā milzīgās saknes ir izlīdušas virs zemes. Apsēžos uz kādas saknes daļas, kas ir vistuvāk koka stumbram. Atstutēju elkoņus pret kājām un plaukstās paslēpju savu seju. Šeit, zem lielajām koku lapām, kuras aizklāj skatu uz tumšajiem mākoņiem virs manis.
-Stulbais lietus. Stulbie mākoņi,- kāda klusā burkšķēšana liek man strauji pacelt galvu. Lūkojos tālumā, meklēdama kāda cilvēka stāvu, bet viss, ko es redzu ir koki. Laikam to iztēlojos, tas bija tikai mans izdomas auglis, ko radīju, lai nejustos tik vientuļa un nekam un nevienam nevajadzīga. Vai ne?
Un tad man aiz muguras izskan dīvaina skaņa, kas liek man pagriezties. Kad ieraugu cilvēku guļam uz zemes, es pielecu kājās un pakāpju vienu soli atpakaļ. Saraukusi uzacis, es noskatos kā viņš pieceļas, klusi murminādams kaut ko zem deguna. Fredijs sāk ar rokām braukt pa savām drēbēm, it kā tas padarītu tās kaut cik sausākas. Viņa klātbūtne man atgādina zaudējumu, to, kā tas mani salauza, visu. Kā arī to, kas notika viņa dēļ.
Manī sakāptu dusmas, ja vien man būtu kaut cik spēka palicis. Es vienkārši noskatos, kā Fredijs sevi notīra un tad nopēta mani, sākot no lejas un apstājoties uz manas sejas. Nē, viņš neskatās man acīs, viņš skatās tieši uz manu degunu, taču manī nav spēka kaut ko pateikt. Man nav spēka vispār kaut ko izdarīt. Es klusi nopūšos un atkal apsēžos.
Ieklausos skaņās sev apkārt. Diezgan skaļie lietus lāšu paukšķi, kad tie atsitas pret zemi. Fredija klusā elpošana. Mani sirdpuksti. Mani elpas vilcieni. Un viss. Nolaižu skatienu uz savām plaukstām, kuras esmu saāķējusi kopā sev klēpī.
Fredijs apsēžas man blakus, un es jūtu viņa ķermeņa siltumu. Tā vien gribas viņam likt pazust un nekad neatgriezties. Viņa dēļ es tagad esmu te, paslēpusies zem lielajiem koku zariem un tā lapām, kas neļauj lietus lāsēm krist uz manis un puiša man blakus. Viņa dēļ mans mūris vienkārši sagruva, parādot visai pasaulei, cik trausla es esmu aiz visas manas aukstās attieksmes. Viņa dēļ es atkal esmu salauzta. Viņa dēļ es esmu atteikusies no visa tikko ienākušā un labā manā dzīvē.
Fredijs izvelk vienu cigareti no kabatas un ieliek to starp zobiem, tad izvelk arī šķiltavas un aizdedzina cigareti sev zobos. Tad viņam pirkstos parādas vēl viena cigarete, ko viņš iegrūž man rokās. Es to saņemu divos pirkstos un pielieku pie šķiltavām. Frdijs, sapratis mājienu, aizdedz arī manu cigareti. Un es beidzot pielieku to pie lūpām, ievelku sev plaušās nāvējošu dūmu mutuli un tad to arī izpūšu.
Tā mēs klusībā sēžam, līdz es izdzirdu Frediju klusi nolamājamies. Pagriežu galvu pret viņu un ieraugu viņa nodzisušo cigareti. Fredijs paskatās debesīs.
-Nekā drausmīgāka par lietu nav,- viņš noburkšķ un nomet savu cigareti zemē, tad to samīda. Es turpinu klusēt, kad Fredijs izvelk jaunu cigareti. -Ceru, ka šai nekas nenotiks. Dranķa debesis, mākoņi, lietus,- puisis murmina un ievelk dūmu.
-Lietus ir vislabākā dāvana no debesīm, un tev tas jāpieņem, tāpēc aizveries un izbaudi mirkli,- noburkšķu, atkal savu cigareti pieliekot pie lūpām.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-12/754979
