Ielas galā [27]4

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-26/676952">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-26/676952

27

- Kur tu mani nes? – jautāju Lūkasam, kurš turpināja nest mani uz pleca, it kā es būtu tik viegla kā spalva.

- Tev jau nu patiešām vajadzētu zināt, kur mēs dodamies, kā nekā tu pati to vietu uzcēli, kopā ar Artūru.

- Uz bunkuru? – vienā karstā vasarā mēs uzcēlām nelielu koka mājiņu, kurā pavadījām siltās vasaras naktis, spelējot kārtis un plānojot mūsu tālāko nākotni.

- Nu ja. – viņš piebilda un turpināja soļot pa iemīto taciņu gar pļavu.

- Bet tas taču ir vismaz kilometra attālumā. – atminējos, kur precīzi tas atrodas - pāris minūšu attālumā no upītes, kas tecēja gar Monikas un Mika īpašumu, bet no mājas tas atradās gandrīz piecpadsmit minūšu gājienā.

- Es zinu, bet galvenais jau nav attālums. – Lūkass mērķtiecīgi turpināja ceļu tālāk.

- Varbūt atlaidīsi mani? Es gribu tikt uz zemes. – mirkli vēlāk pajautāju, jo šāds stāvoklis man nemaz nepatīk.

- Nē, kamēr pastāv iespēja, ka aizmuksi, vaļā nelaidīšu. Pacieties, drīz jau tiksi brīvībā. – manuprāt, šī situācija viņu uzjautrināja, jo šobrīd esmu bezspēcīga un neko nevaru izdarīt, lai tiktu prom no viņa skavām.

- Tas jau paliek smieklīgi. – noburkšķēju, bet Lūkass izlikās to nemanām.

Pēc neilga brīža es tiku nolikta zemē un skatījos apkārt. Viss bija mainījies, es to varēju redzēt pat mēness gaismā, kas atspoguļoja zemi. Mūsu celtā būdiņa bija renovēta, ja ta varētu teikt, sienas bija kļuvušas stabilākas un koka sienas bija pārklatas ar laku. Blakus mājiņai atradās neliels bērnu laukums. Tikai tālāk bija redzama upe, kas tāpat kā iepriekš mierīgi tecēja tālāk.

- Tētis to uzcēla, kad Tomasam palika divi. – Lūkass paskaidroja un paņemot mani aiz rokas veda uz būdiņu, kurā tikt iekšā varēja tikai ar atslēgu, kas bija paslēpta blakus esošā ozola dobumā , nelielā kastītē, kura iekšā atradās sudraba atslega. Tas ozols bija arī mana un Artūra slēptuve. Lūkass atvēra durvis un ieveda mani iekšā un lika stāvēt pie sienas, kamēr pats darbojās. Pēc minūtes viņš iededza sveces un manam skatam pavērās, tādas pašas kā ārpusē, ar laku pārkrāsotas koka sienas, neliels bēšs dīvāns, galdiņš un skapītis, kurā visticamāk glabājas Tomasa rotaļlietas un sīkumi, kas nepieciešami šai vietai.

- Kā tev patīk? – Lūkass jautāja, kad bija nolicis sveces uz galda, kuras tagad rotājās svečturos.

- Izskatās daudz savādāk nekā tad, kad te biju pēdējo reizi. – atteicu un aizgāju apsēsties dīvānā, kurš bija patīkami mīksts. Es zināju, ka nav jēga bēgt atpakaļ uz māju, lai kā arī es censtos Lūkass vienalga mani noķertu un es nonāktu atpakaļ šeit. – Tad kāpēc tu mani nolaupīji?

- Es tevi nenolaupīju. - viņš iesmējās. – Es tevi aiznesu, lai mēs varētu aprunāties.

- Par ko? – Kuru gan es gribu apmuļkot? Es zinu par ko viņs grib runāt, bet es negribu nevienam stastīt to, kas noticis pēdējo gadu laikā, tas ir pārak sāpīgi un svešs cilvēks to nesaprastu.

- Tu zini. – viņš atbildēja un no skapīša izvilka segu, kuru pasniedza man un pēc tam nodarbojās ar vīna atvēršanu. Kamēr viņš darbojās ar pudeli, uzklāju sev segu, jo vasaras naktis vēl nebija tik siltas, ka varētu staigāt pa nakti ar šortiņiem un topiņiem, bet es tagad staigāju, precīzāk mani nesa ar kleitu mugurā. Kad tas bija saliets glāzēs, Lūkass vienu pasniedza man, bet otru paņēma pats un apsēdās man blakus.

- Parunāsim?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-28/677451">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-28/677451