local-stats-pixel fb-conv-api

Ielas galā [28]3

196 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-27/677271">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-27/677271

28

- Kāpēc tu tā nopūlies? Tu taču zini, ka es tev neko stāstīšu par savu pagātni. – atteicu, es to neesmu stāstījusi nevienam, kāpēc tieši Lūkasam jābūt pirmajam?

- Pirmkārt, es gribu tevi labāk iepazīt. Otrkārt, tev vajag izrunāties, tu nevari visu laiku turēt šos noslēpumus sevī, tas grauj cilvēku. Treškārt, tāpēc, ka man ir svarīgi, lai cilveki man apkart justos labi, nevis katru reizi runāt ar cilvēkiem, piedomātu pie katras vārda, lai netīšām neko neizstāstītu. – iemesli bija pārliecinoši, bet, lai es spētu runāt ar to nepietiek. Jau piekto gadu es rūpējos par sevi un turu mēli aiz zobiem, tā ir labāk. Jo vairāk cilvēki zinās, jo lielākas man būs problēmas, pietiek jau ar manu mammu, Annu.

- Ar to nepietiek. Es nerunāšu. Tas ir mans noslēpums, nevienam citam tas nav jāzina. – centos cik spēka, lai turēt emocijas pie sevis.

- Tā nav. Tev apkārt ir cilvēki, kuriem tu rūpi, kāpēc tu nepieņem viņu palīdzību? – viņš turpināja, liekot man justies vēl sliktāk.

- Man tā nav vajadzīga. Visu šos gadus esmu tikusi galā. – man vajadzēja atbalstu sākumā, nevis tagad.

- Kas notika pirms pieciem gadiem? – es nevarēju neko teikt, man nebija spēka, lai izteiktu to skaļi.

- Neklusē, tu pati vakarā, kad bija ieradusies tava māte, teici, ka tas notiek jau piecus gadus, bet tad mums tad nebija iespēja par to izrunāties. Kas tad notika? – viņš jautāja un viss, es vairs nevarēju izturēt un asaras pašas lauzās ārā un tecēja pār maniem vaigiem, atceroties traģiskos notikumus pirms pieciem gadiem. Ieraugot manas asaras, Lūkass nolika glāzi uz galdiņa un ievilka mani savā apskāvienā un ļaujot man izraudāties. Viņš mierinoši glāstīja manu muguru un es raudāju līdz brīdim, kas pašai nemanot aizmigu Lūkasa skavās.

Man palika karsti, tāpēc atvēru acis. Lūkass gulēja cieši blakus man un viņa elpa bija jūtama uz mana kakla, tas nozīmēja, ka tad, kad aizmigu viņš necentās pārvietoties, bet palika blakus man. Lūkass zināja, ka šādā vājuma brīdī man ir nepieciešams atbalsts, tāpēc palika pie manis, lai arī es to negribētu. Viņš gulēja tik mierīgi, turot savu roku apkārt manam viduklim. Būdiņa jau bija apgaismota, pa nelielu logu spilgi mirdzēja saule, izgaismojot visu mājiņas iekšu zeltītos toņus. Mēģinot Lūkasu nepamodināt, lēnām noņēma viņa roku un izkāpu ārā no gultas. Apsedzu viņu ar segu un devos ārā no būdiņas. Laukā bija patīkami silts, tāpēc izlēmu doties rīta peldē, tāpat kā bērnībā, kad abi ar Artūru peldējāmies blakus esošajā upītē. Tās bija labākās vasaras manā dzīvē. Novilku kleitiņu, priecādamies, ka apakšā biju uzvilku melnu apakšveļas komplektu, nezinātāji nemaz nevarētu pateikt, ka tas nav peldkostīms, bet kāda starpība, neviens jau neredz. Vienīgais, kas varētu redzēt ir Lūkass, bet pašreiz viņš atrodas sapņu valstībā. Noliku kleitiņu uz soliņa, kas atradās pie rotaļu laukuma un devos lejā pa taciņu uz upīti.

Ūdens nebija tik silts kā biju cerējusi, bet jo ilgāk laika tajā pavadīju, jo siltāks tas kļuva. Šī bija mana peldēšanas sezonas atklāšana, jo visu laiku nebija iespējas aizbraukt uz ezeru vai jūru. Pēc minūtēm piecpadsmit, kad biju izbaudījusi mierīgu peldi devos ārā no ūdens.

Uzejot kalnā mani sagaidīja pārsteigums, kleita bija pazudusi un man bija aizdomas, ka es zināju, kurš ir vainīgais.

- Lūkass? – saucu, bet atbildes nebija. Devos uz būdiņu, bet tur neviens nebija. – Lūkass! Atdot manu kleitu!

- Seksīgi izskaties. – Lūkass iznira no krūmiem un rokās viņam bija mana kleita. – Gribi?

- Lūdzu, atdot. – centos runāt savā vislaipnākajā tonī.

- Atdošu, bet tikai ar vienu nosacījumu. – viņš atbildēja un pienāca man tuvāk.

- Kādu?

- Noskūpsti mani.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-29/677595">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-29/677595

196 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Var velvienu sovakar?????
0 0 atbildēt

lūdzu šovakar padalies ar jaunu stāsta daļu :))emotion

0 0 atbildēt