›

Ideālā gūstekne (16)2

96 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ideala-gustekne-15/802923

Emanuels izkāpa no busiņa un spēcīgi aizcirta durvis. Visa apkārtne krēsloja, un viņa zeltainos matus sajauca vakara vēsma. Vīrietis noskatījās atpakaļ uz pilsētu. No tās nāca trokšņi un zaigojās gaismas. Pilsēta izskatījās kā tikko piedzimusi. To pašu nevarēja teikt par šo vietu. Tā izskatījās tukša un bezkaislīga. Nevienas gaismas un aizdomīgs klusums. Emanuela acu priekšā parādījās akmeņains ceļš. Apkārt tam slējās kaili krūmāji ar apvītušām lapām. Vīrietis ātri sameklēja divas ēnas, kuras lēnām tuvojās ēkai. Viņš paātrināja gaitu un apsteidza pārējos.
- Nu? - Ebigeila iesaucās, - Paspēji apmīļot un sabučot to jauno meiteni? - Blondīnes acis rūpīgi appētīja vīrieti. Pār sievietes rokām tika apvilktas vismaz desmit rokassprādzes. Viņa no tām nešķīrās pat tādā nakts stundā.
- Paspēju gan, - Emanuels gandarīti pasmīnēja, - Tikai tevi aizmirsu informēt. - Vīrietis veltīja sarkasma pilnu skatienu. Dažkārt tās augstprātīgās blondīnes uzvedību vajadzēja vienkārši ignorēt.
Ebigeila vienmēr tā uzvedās. Blondīne tēloja greizsirdīgo, kad viņu draugu pulkā pievienojās jaunas personas. It īpaši, ja tās tās bija meitenes. Tā viņa izrādīja savu nepatiku un uzmanības trūkumu. Ebigeila vēlējās, lai puišu uzmanība fokusējas tikai uz viņu. Tāds bija arī vīrieša pirmais priekšstats par viņu bērnunamā. Tur viņi visi trīs iepazinās un kļuva par labākajiem draugiem. Trijotni neviens nespēja sanaidot vai izšķirt.
- Paņēmi visu vajadzīgo? - Makss pārjautāja, - Es nevēlos atstāt manu draugu neapbruņotu! - Makss stingrāk ieķērās savā pistolē. Vīrietis ik pa brīdim skatījās apkārt un pārbaudīja, vai kāds nenāk no mugurpuses.
- Par mani nevajag tik pārspīlēti uztraukties. - Emanuels atmeta ar roku. Katram no viņiem ap gurniem tika noregulēta stingra josta ar visu svarīgāko.
Visi trīs piegāja tuvāk ēkai. Tā atgādināja pamestu cementa rūpnīcu. Visa apkārtne bija atstāta pelēka un drūma. Logi tika atbrīvoti no stikliem, un tie mētājās pāraugušajā zālienā. Turpat bija atstātas kaudzes dažāda lieluma dēļu. Visu sliktāku padarīja izmētātie atkritumu maisiņi un tukšās enerģijas dzērienu pudeles. Kāds jauniešu pulciņš paspēja apstrādāt šo vietu pa savam. Vienīgais, kas padarīja vietu izteiksmīgāku bija neprasmīgi uzpūstais grafiti.
Viņi izlēma nedoties iekšā caur galveno ieeju. Tas sanāktu pārāk uzkrītoši. Vajadzēja sameklēt avārijas izeju un ieiet ēkā caur to. Emanuels uzņēmās vadību un uzsāka gājienu pār celtnes stūri. Vīrietis piespieda muguru pie sienas un lavījās uz priekšu. Pārējie atkārtoja katru viņa soli. Nācās šķērsot sauso zāli, kura gandrīz dūrās sejā. Sanāca uzkāpt uz atkritumiem, kuri maisījās pa kājām. Apkārt viņiem krājās neizturama smaka.
- Man ir tāda sajūta, ka te neviena nav, - Makss izjauca kluso gaisotni, - Tad mēs dzirdētu trokšņus vai kliedzienus. - Vīrietis izteica viedokli. Izklausījās, ka viņš nemaz nevēlās te atrasties.
- Kā tad ar to? Neskaitās? - Emanuels norādīja uz melnu automašīnu. Tā stāvēja aptuveni simts metrus attālumā no celtnes. Makss uzreiz turēja mēli aiz zobiem.
Emanuels atrada avārijas izeju. Melnās durvis tika atlauztas un nedaudz pavērtas vaļā. Visapkārt savilkās nāvējošs klusums. Tas vienmēr bija ļaunuma vēstnesis. Emanuels satvēra durvju kloķi un noskatījās uz biedriem. Viņš ieņēma staltu pozu un pielika pirkstu virs lūpām. Pārējie sastinga uz vietas un gaidīja vīrieša komandas. Ar pirkstiem viņš izveidoja norādi. Tā vēstīja - trīs, divi, viens.
Durvis atvērās. Par laimi, tās nečīkstēja. Nevajadzēja radīt pārlieku daudz skaņu. Katrs iesoļoja rindas kārtībā. Ebigeila uzmanīgi aizvēra durvis aiz sevis un sekoja pārējiem.
Ēka izskatījās spocīga. Izskatījās, ka viņi iesoļo kādā mistēriskā filmā. Pārāk biedējošs klusums pārņēma telpu. Vienīgā skaņa veidojās no blondīnes augstpapēžu zābakiem. Lielā telpa atgādināja veselu bardaku. Te neatradās neviens gaismas avots. Vajadzēja iztikt tikai ar zvaigžņu niecīgo mirdzumu. Tās blāvi izstarojās no tukšajiem logu rāmjiem. Pār sienām stiepās visādas kanalizācijas trubas. Tās ar pēdējiem spēkiem turējās paredzētajā vietā. Apkārt bija daudz ķieģeļu sienu, kas veidoja lielāku labirintu. Un vajadzēja pārbaudīt pilnīgi visu.
Viņiem nācās staigāt pāri netīrām smiltīm. Tajās mājoja neskaitāmas stikla lauskas un citas asas pabiras. Visi šķērsoja simtiem salauztu dēļu, kuri netraucēti gulēja zem kājām. Makss nejauši aizķērās aiz viena no dēļiem un radīja nepārspējamu skaņu. Cik tur trūka un viņš gulētu ar seju pret grīdu. Emanuels nolamājās un indīgi noskatījās uz draugu. Tikmēr sieviete satrūkās un vēroja apkārtni. Draugi uz brīdi apstājās un pēc mirkļa turpināja soļot.
Netālu atradās vēl vienas durvis. Izrādījās, ka viņi tikko izgāja cauri koridoram. Emanuels atkal piespiedās pie sienas, un ar vienu rokas kustību atrāva durvis. Šoreiz viņi nedzirdēja parastu durvju čīkstēšanu. Kopā ar durvju atvēršanos iznāca rupja balss.
- Kas tur ir? - Sveša vīrieša balss saites saspringa.
Trāpīts. Viņi atrada pareizo telpu ātrāk nekā bija plānojuši. Emanuels vēl negatavojās parādīties viņu priekšā. Vīrietis necieta sasteigtību. Vajadzēja gaidīt pareizāko momentu. Viņš iztiepa no kabatas ieroci un ieslidināja cieši plaukstā. Pārējie sekoja vīrieša piemēram.
- Varbūt vienkārši vējš? - Otrs vīrietis klusi iejaucās, - Nav ko lieki iespringt. - Vīrietis izklausījās vēss un vienaldzīgs.
- Man ir apnikusi tava neuzmanība, - Vīrietis dusmīgi atcirta, - Aizej un pārbaudi! - Viņš draudīgi nodiktēja. Izklausījās, ka viņa garstāvoklis ir noslīdējis zem nulles.
- Tikai nevajag sevi celt bosa lomā, - Vīrietis aizrādīja, - Pat tuvu nestāvi. - Viņš teica, taču nepretojās otra pavēlei.
Viņš laiski aizsoļoja līdz atvērtajām durvīm. Tas vīrietis patiešām bija gļēvs un neapbruņots. Viņš, pat ar mazāko smadzeņu šuniņu, neaizdomājās, ka tur stāv trīs apbruņoti cilvēki.
Vīrietis mierīgi izkāra galvu caur durvīm un sastapās ar Emanuela dedzinošo skatienu. Emanuels strauji saķēra viņu aiz kakla un piespieda revolveri tieši pie pulsējošās jūga vēnas. Upuris pat nepaspēja iekliegties. Emanuels elkonis cieši atspiedās pret vīrieša kaklu. Viņa kalsnais augums necentās atslābt. Emanuelam nācās apvaldīt vairākus vīrieša spērienus. Trijotne steidzīgi iesoļoja telpā.
Telpa izskatījās briesmīgi. Atšķirībā no koridora, te atradās vairākas vecas betona kolonnas. Grīda tika apbērta ar netīrām smiltīm. Turpat arī bija izveidojušās vairākas peļķes. Laikam ēkas jumts jau paspēja ielūzt. Visapkārt vilkās neizturama asiņu smaka. To pat nespēja apslāpēt mūžīgais caurvējš, no tukšajiem logiem.
Emanuela pētošo skatienu ieraudzīja viens drukns, plikpaurains vīrietis. Viņš mierīgi sēdēja uz ledainās zemes un ātri uztrausās kājās. Viņš negrasījās tuvoties. Uz viņa kakla rēgojās svelmains pūķa tetovējums. Makenzijas zīmējums izskatījās kā perfekta kopija. Vīrieša muskuļotās rokas manāmi saspringa un savilkās dūrēs. Acis sprēgāja kā ugunskura liesmas. Tās bija gatavas nodedzināt ienācējus līdz tie pārvērstos pelnu čupiņā.
Vismagāk bija noskatīties uz kolonnu, kas stāvēja telpas vidū. Pie tās gulēja nedzīva vīrieša ķermenis. Ap augumu bija cieši apsieta dzelzs ķēde. Tā aptinās vairākas reizes. No kakla rajona līdz viduklim. Acis aizvērtas, un galva noliekta uz sānu. Vīrieša seja izskatījās pēc ellīgas katastrofas. No tās varēja nolasīt tikai mokas. Apkārt acīm vīdēja tumši violeti loki. Pār vaigu tika ievagota dziļa rēta. Visa seja sūrstēja vienās asinīs. Neatradās neviena vieta, kura būtu normāla. Vīrieša melnie mati bija sprogaini un sasūkušies ar paša asinīm. Bārda izskatījās pāraugusi un asa. Viņa balto kreklu vairs nevarēja dēvēt par tādu. Tas rotājās garos plēsumos. Vīrieša džinsa bikses ceļgalos bija smagi pārrautas. Ceļi ieguva brūnu un sarkanu nokrāsu. Izskatījās, ka viņš tika mētāts kā rotaļlieta. No vienas puses līdz otrai. Emanuels atjēdzās un mēmi novērsās.
Emanuelā raisījās mežonīgas tirpas. Tās gribēja pārplēst visu cilvēcīgumu viņa sirdī. Tirpas paspēja iekļūt vīrieša galvā un ieslēgt atriebības režīmu. Uz pilnu atdevi. Emanuela domas vārījās un kūpēja krūškurvī. Tas gribēja izlauzties uz āru un gandarīti eksplodēt.
Tie divi vīrieši mocīja viņu. Turēja gūstā. Padarīja par bezkaislīgu marioneti. Spārdīja vīrieti no sirds patikas. Apēda visū dzīvo no viņa. Tas bija Jūlijas tētis. Viņas tētis! Viņš nebija to pelnījis. Un Jūlija nav pelnījusi sāpes.
Emanuels domāja tikai par Jūliju. Vīrietis elpoja pateicoties jaunietei. Emanuels apsolīja meitenei. Viņš atcerējās brīdi, kad viņu pēdējo reizi uzlūkoja. Ak, kā viņas acīs tajā brīdī dzirkstīja bailes! Un vīrietis atstāja jaunieti vienu busiņā. Jūlija viņu gaidīja. Kopā ar tēvu. Un tas tā arī būs.
Emanuels atgriezās realitātē.
- Atlaid mani! - Vīrietim trūka elpas, - Tu, slimais mērgli! - Kalsnais upuris atļāvās rupji apsaukt policistu. Viņu netraucēja tas, ka pie kakla nekustīgi atrodas ierocis. Emanuels nežēlīgi spieda to stingrāk. Tievais ķermenis paklausīgi sarāvās.
- Prāta ziņā es noteikti stāvu tuvāk, - Plikpaurainais vīrietis nočukstēja. Tas tika adresēts upurim. Muskoļotais neizskatījās pārsteigts, - Labāk noliec ieroci, - Vīrieša acis tika piekaltas pie Emanuela vēsā skatiena, - Ja negribi, lai izvelku savējo. - Viņš bezbailīgi noteica.
- Tikai, ja apmainīsi pret viņu. - Emanuels nebaidījās uzstādīt savus noteikumus. Viņš, ar galvas mājienu, norādīja uz guļošo vīrieti. Jūlijas tētis nedeva nekādu dzīvības pazīmi.
- Atbrīvot ķīlnieku? Tik viegli neies krastā, - Muskuļotais viegli pakasīja zodu, - Es gribu, ko citu. - Viņa smīns savilkās nedabiski viltīgs.
- Ko tad tu gribi? - Emanuels jautāja.
- Man pie kājas! - Ebigeila iejaucās nevietā, - Es tev sadošu sejā tūlīt pat! Padarīšu tevi par tādu pašu kropli! - Blondīne neizturēja un pārliecināti tuvojās vīrietim.
- Arī tā? - Vīrietis pacēla nomesto ieroci no grīdas. Emanuels to agrāk nemanīja. Pistole tika nomērķēta tieši sievietes sejā. Ebigeila ledaini pakāpās atpakaļ, - Blondīnīt, es iesaku nesprukt virsū tam, kam neesi pa spēkam. - Vīrietis izbolīja acis. Tās izskatījās kā tikko liets dzintars.
- Nevelc garumā un saki, ko vēlies, - Makss mudināja, - Mēs izdarīsim visu.
- Es gribu, lai jūs atbrīvojaties no tām ieroču jostām, - Tetovētais vīrietis izteica pavēli, - Un mierīgi paslidinat uz manu pusi, - Viņš piebilda.
Trijotne īsi saskatījās. Makss un Ebigeila jutās kā uz stīgām. Viņi paklausīja vīrieša vēlmei. Emanuels nebaidījās. Vīrietis zināja, ka viņa aizmugurējā kabatā ir noslēpts vēl viens ierocis. Emanuela stingrais tvēriens joprojām turēja upura trauslo kaklu. Viņš, ar vienu roku, atbrīvojās no jostas un pameta to uz apmierinātā vīrieša pusi. Plikpaurainais tos gandarīti satvēra un iesmējās.
- Un tagad, - Muskuļotais turpināja, - Noliec ieroci uz grīdas. Labāk pasteidzies, pirms neesmu pārdomājis. - Viņš pievērsās Emanuelam. Vīrieša acīs lēkāja melu īsās kājas. Neviens saprātīgs bandīts neatbrīvos savu gūstekni bez cīņas.
- Nē, - Emanuels liktenīgi teica, - Tikai pēc tevis. - Vīrietis bezkaislīgi izdvesa, un viņa sejas grimasē atgriezās nopietnība.
- Kā vēlies. - Vīrietis pavīpsnāja un nomērķēja ieroci pret Emanuelu, - Negribi klausīt manus noteikumus? Lai nu tā būtu. - Muskuļotais daudz nedomāja un izšāva taisni pret vīrieša stāvu.
Emanuela plecā iešāvās asa lode. Vīrieša ķermenis vēlējās sarauties, bet viņš neļāvās. Viņš nekavējoties pielika pie pleca roku. Caur vīrieša melno ādas jaku neko daudz nevarēja saskatīt. Asinis strauji iekrāsoja viņa ādu. Vīrietis uzreiz izgrūda no rokām ķīlnieku. Kalsnais vīrietis uzreiz iekrita Ebigeilas rokās. Viņa neapjuka. Tikmēr Makss bija aizgājis uz telpas stūri un steidzīgi spieda tālruņa pogas. Viņš izsauca papildspēkus.
- Hei, skaistulīt, - Vīrietis zemi ierunājās, - Tev pret mani nav nekādu izredžu.- Viņš izaicināja sievieti. Vīrietis jau gatavojās sist, bet viņa veiksmīgi pagriezās sāņus. Viņa tēmētā dūre atsitās pret stingro betona sienu. Vīrietis klusi ievaidējās un berzēja tikko atsisto roku.
Ebigeila skatījās vīrietī ar varenu smaidu. Sieviete tēlaini pienāca pie vīrieša tuvāk un lepni iespēra precīzi kājstarpē. Viņš negaidīti sarāvās. Ebigeila nedomāja beigt. Sieviete izrāva no kabatas elektrošokeri un visbeidzot paralizēja vīrieti. Tagad viņš gulēja uz grīdas nekustīgs.
Tikmēr plikpaurainais pat izlikās to nemanām. Viņa skatiens nepameta Emanuela izbolītās acu zīlītes. Tetovētais vīrietis pietuvojās pie sagūstītā ķermeņa. Jūlijas tētis nebija izkustējies ne no vietas. Plikpaurainais notēmēja to uz viņu.
- Nākamais būs viņš, - Viņa seja sacietēja kā ledus, - Tikai uzreiz sirdī.
Vīrietis zināja, ka viņš nejoko. Tas jau tika pārbaudīts uz viņa paša ādas. Viņš neļaus to izdarīt. Tas ļaunuma iemiesojums nedarīs gūsteknim pāri. Vairs nē. Emanuels nevēlējās tik ātri padoties. Viņš nebija tāds.
Emanuels sataustīja paslēpto ieroci. Ar vienu roku viņš turēja plecu. Tas smeldza kā simtiem nažu dūrieniem reizē. Tas vairs netraucēja. Ar veiklu kustību vīrietis izvilka to un ar gandarītu smaidu iešāva plikpaurainā vīrieša kājā. Viņš ar rāvienu nokrita uz grīdas un ierocis izkrita no rokām. Vīrietis spējīgi iekliedzās un nepadevīgi centās aizsniegt ieroci. Tetovētais vīrietis kaut ko buršķēja pie sevis. Emanuels pietuvojās un uzkāpa ierocim virsū, un satvēra plaukstā.
Emanuelā asinis sāka cirkulēt ātrāk. Vīrieša sirds kūleņoja viņa ķermenī. Viņā saprātā atjaunojās lielas dusmas. Tās jau gatavojās iznākt cauri viņa ķermenim. Emanuels sāka just kā viņā piedzimst zvērs. Vīrietis aizmirsa par to, ka no viņa pleca aizplūst neapturamas asinis. Emanuels jāteniski uzrāpās uz tetovētā vīrieša. Plikpaurainais uz to nereaģēja un viņš turpināja neganti smīnēt. Tikmēr Emanuela plauksta automātiski pārvērtās par dūri. Viņa žēlastība izplienēja gaisā. Vīrietis trieca dūri pret viņa seju. Un vēl un vēl. Viņš negribēja apstāties. Vīrieša acīs rotājās atriebes liesmas. Emanuels vēlējās, lai viņš noasiņo tepat. Viņš to bija pelnījis. Lai viņš izjūt to pašu! Šī mērgļa liktenis būs tieši tāds.
- Emanuel, izbeidz! - Pirmā pie viņa pieskrien aizelsusies Ebigeila, - Tev nevajag viņu nogalināt! - Sievietes balss izklausījās trausla. Viņa baidījās.
- To arī gribu izdarīt. Un es to panākšu. - Emanuels koncentrējās tikai uz vīrieša noasiņoto seju.
- Atraujies no viņa! - Ebigeila iesaucās un nogrūda vīrieti nost, - Mums viņi ir vajadzīgi dzīvi. Tev vajag izdomāt citu veidu kā izlādēt dusmas, - Viņa strikti ieteica.
Emanuels attapās no transa un liegi pamirkšķināja acis. Ebigeilai bija taisnība.
Makss jau kādu brīdi atradās pie Jūlijas tēva. Viņš atbrīvoja vīrieti no bezgalīgajām ķēdēm. Tās ar dobju skaņu atsitās pret zemi. Pārējie arī piesteidzās klāt. Makss pielika ausi pie vīrieša ķermeņa un uzmanīgi klausījās.
- Viņš elpo, - Makss pārsteigumā iesaucās, - Lēni, bet elpo.
- Tas ir lieliski. - Emanuels ar pūlēm izelpoja. Vīrieša plecs neizturami smeldza. Viņa sirds joprojām pukstēja strauji, un vēlme iekaustīt arī nekur nepazuda.
- Vecīt, tu asiņo! - Viņa sejā iekrāsojās bāla, - Es domāju, ka tas psihopāts pašāva garām!
- Nu un? Ar mani viss ir kārtībā, - Emanuels bez emocijām atteica, - Vispirms, mums jāparūpējas par Jūlijas tēvu. - Vīrietis uzstāja.
- Tagad skaidrs, par ko tu domā. - Ebigeila šerpi izmeta.
Makss bez jautājumiem atplēsa druknu gabalu no plānās flaneļa jakas. Ebigeila palīdzēja novilkt Emanuela saplēsto jaku. Sieviete paņēma auduma gabalu un cieši aptina to ap plecu. Emanuela sejā nepakustējās ne vaibsts.
Tad abi vīrieši ar pūlēm centās nostādināt Jūlijas tēvu uz kājām. Tas sanāca grūti, bet viņi to paveica. Vīrietis smakoja pēc sakaltušām asinīm. Emanuels pārmeta vīrieša ļenganās rokas pāri viņa plecam un Makss tāpat.
- Uzmanīgāk, turiet viņu kārtīgi. - Ebigeila nokomandēja.
- Es izsaucu pēc palīdzības. Viņiem kuru katru mirkli jābūt šeit. - Makss paziņoja.