http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ideala-gustekne-14/802551
Dienas mainījās viena pēc otras. Jūlija atkal paspēja sajust uz ādas rutīnas pēdas. Pēdējās dienas tika pavadītas bez starpgadījumiem. Personu meklēšanu Emanuels atstāja savā ziņā. Viņš lūdza jaunieti neiejaukties. Līdz ar to, viņa sāka sajust tādu kā neapzinātu tukšumu sevī. Jūlija vēlējās izdarīt ko vairāk, nekā sēdēt četrās sienās un domāt, kas notiks tālāk. Jauniete uzskatīja, ka ir nekam nederīga. Viņa pārāk bieži aizdomājās kādās ciešanās atrodas tēvs. Un viņa nekā nespēja palīdzēt.
Velta arī nerādījās mājās. Pēdējo reizi viņa redzēja pamāti kafejnīcā, pāri ielai. Jūlija vairs nesastapa to spilgto garu un mūždien neapmierināto skatienu. Visas šīs dienas jauniete mājās bija viena. Jūlija vairākas reizes pārmeklēja viņas istabu. Jauniete neatrada neko jēdzīgāku drēbēm un putekļiem. Katru dienu viņa domāja, ka pamāte atgriezīsies. Jūlija smagi kļūdījās. Kur gan pamāte varēja doties? Veltas mistisko pazušanu, Jūlija nolika malā. Šobrīd viņa negribēja par to uztraukties.
Katru dienu jaunietei rakstīja un zvanīja Daniels. Meitene to ignorēja. Jūlija nespēja iedomāties, kur puisis ieguva viņas tālruņa numuru. Daniels rakstīja, ka grib satikties ar jaunieti un kaut ko pārrunāt. Viņa saprata, par ko. Taču jauniete nevēlējās tikties un bezjēdzīgi runāt. Jūlijai pietika ar to, ka viņš, starpbrīžu un stundu laikā, neatrauj skatienu no meitenes.
Iestājās piektdiena. Šovakar Jūlija saņēma ziņu no Emanuela. Viņš uzzināja mašīnas atrašanās vietu. Jauniete jau pie Makenzijas piekodināja, ka izmeklēšanā dosies līdzi. No sākuma Emanuels tēloja nepiekāpīgo. Nekas nespēja vīrieti pārliecināt. Galu galā viņš piekrita. Emanuels nespēja izturēt meitenes nevaldāmo vēlmi pirmā ieraudzīt tēti.
Jaunietei bija grūti aprast ar to, ka satiksies ar tiem nolādētajiem vīriešiem. Jūlija baidījās no sakritības, ka Velta būs turpat, kopā ar viņiem. Taču viņa to izdomājumu aizmeta projām.
Tagad viņa garlaikoti sēdēja istabā. Jūlija monotoni raudzījās spogulī. Meitene bija sapinusi divas akurātas bizes, kuras stiepās pār muguru. Virsū viņa izvēlējās vilkt pusgaros zābakus un melnu ādas jaku. Spogulī tas izveidoja spocīgu skatu. Jūlija maskējās vakara tumsā, kas ieplūda no loga.
Jūlija strauji satrūkās, kad sadzirdēja kaut ko atsitamies pret logu. Skaņa atgādināja sīkus akmentiņus. Jūlija nekavējoties piesteidzās pie loga un atvēra to vaļā. Sejā iesitās nežēlīgi auksts vakara vējš. Lejā stāvēja Emanuels ar saujiņu akmeņiem rokās. Viņš uzreiz nometa akmeņus prom. Vīrieša mati bija atglausti aiz ausīm un neplīvoja vējā kā vienmēr. Tā akmeņu mešana pret logu bija viena bērnišķīga ideja.
- Nevarēji vienkārši piezvanīt pie durvīm? - Jūlija izkāra galvu caur logu. Viņu sarunas nekad nesākās ar parastu sasveicināšanos.
- Tiešām, tik laba ideja! - Emanuels sarkastiski uzslavēja, - Un kā tu attaisnosies par nakts viesiem pamātei? - Vīrieša balss izklausījās aizkritusi. No viņa lūpām lidoja blāvi aukstuma garaiņi.
- Velta jau dienām ilgi nav pārnākusi mājās. - Jūlija nopūtās. Pār viņu izskrēja viegla drebuļu rinda. Jauniete sajutās neērti runājot no tāda attāluma.
- Tagad ir nakts. Varbūt viņa paspēja pārrasties mājās, kamēr tu gulēji, - Emanuels izvirzīja savu priekšlikumu, - Labi, nav laika pārbaudīt, man ir ideja. - Emanuels saberzēja aukstumā nosalušās rokas un piesteidzās pie mājas. Jauniete apjukumā mēģināja saskatīt, kur vīrietis devies.
Emanuels atgriezās ar garām koka trepēm. Jūlija aizmirsa, ka tās gadiem ilgi stāv pie mājas. Jauniete atcerējās, ka viņas tēvs tās mēdza izmantot remontdarbos. Tās tur bija jau pirms ievākšanās. Vecas un apaugušas ar sūnām.
- Tā, - Emanuels atstutēja trepes pret otrā stāva logu. Tās sniedzās precīzi līdz jaunietes istabai, - Kāp lejā, es te mūžīgi nestāvēšu. - Vīrietis norīkoja meiteni. Jau no attāluma varēja saskatīt viņa nepacietīgo sejas grimasi.
Jūlija atcerējās par savām paniskajām bailēm no augstuma. Jau no mazotnes, viņa izvairījās no ekskursijām, kurās vajadzēja pārverēt šķēršļus vairāku metru augstumā. Un tagad vēl Emanuels uzstāj, lai viņa pamet māju tādā muļķīgā veidā.
- Es nekāpšu, - Jūlija protestēja, - Tās trepes ir pārāk vecas un neizturīgas. - Jūlija mēģināja atrast jebkādu iemeslu, lai nevajadzētu pārvarēt bailes. Jaunietes balss drebēja kā apšu lapa. Viņa bija gatava dzirdēt neskaitāmus pārmetumus un smieklus no vīrieša puses.
- Neuztraucies, es palīdzēšu, - Emanuelā rotājās tikko saskatāms smaids. Vīrietis pakāpās vairākus pakāpienus uz augšu, - Redzi, nav nemaz tik neizturīgas, - Emanuels uzkāpa gandrīz līdz galam, - Tagad tava kārta. - Vīrietis steidzināja.
- Tu jau dzirdēji, ko es teicu. - Jūlija turpināja spītēties un noskatījās uz leju. Viņa juta kā sagriežas galva un visa apkārtne pēkšņi kļūst maza. Jūlija ātri atjēdzās.
- Lellītei sametās bailes no augstuma? - Emanuela sejā zaigojās nepārspējams smīns. Viņš veltīja jaunietei izaicinošu skatienu. Jauniete novērsās un aizmirsa visas sakrājušās bailes. Vajadzēja saņemties. Vismaz vienu reizi. Tēta dēļ.
Viņa uzrāpās uz ledainās palodzes. Jauniete pārlika vienu kāju pāri logam un pēc neilgas vilcināšanās otru. Meitene juta kā silta roka uzgulstas viņai uz muguras. Jūlijas vēders sagrozās kamolā un vīrieša roka pamet muguru. Viņa nedrīkstēja domāt par Emanuelu. Bet viņa tāpat domāja. Pat vairāk kā vajadzētu.
Jūlija pieskārās pie mitrajām trepju margām. Tās bija pietiekami slidenas, lai nokristu. Viņa aizspieda ciet acis, lai neskatītos lejup. Jūlijai nevajadzēja iedomāties par krišanu.
- Vienkārši satver manu roku. - Emanuels tikko dzirdami nokomandēja. Viņš nostājās aiz jaunietes vēja neaizsargātā ķermeņa. Meitenes ādu pārtvēra kutinoša zosāda. Šī frāze izklausījās maigāka par jebkuru saldumu pasaulē. Vīrietis ieslidināja viņas kalso roku savējā. Emanuels satvēriens bija pārsteidzoši silts un svelmains.
Tagad katrs solis padevās aizvien ātrāk. Ik pēc pakāpiena, jaunietes asinīs joņoja dedzinoša adrenalīna sajūta. Tā bija viena vareni spēcīga sajūta. Jūlija gribēja pārvarēt šīs bailes vēl un vēl. Taču tās vairs nevarēja dēvēt par bailēm. Pēdējais pakāpiens un viss paliek aiz muguras.
- Viss nav tik grūts kā tas sākumā izskatās, - Emanuels pasmīnēja par jaunietes muļķīgajām bailēm. Šajā naksnīgajā krēslā viņa acis spīdēja stiprāk par simtiem laternu. Pat niecīgās zvaigznes debesīs nespēja sacensties ar šo skatienu.
Emanuels stāvēja pārlieku tuvu jaunietei. Jūlija varēja lieliski izpētīt vīrieša drūmo apģērba izvēli. Visvairāk viņa pievērsās Emanuela jostai. Pie tās tika piestiprināti dažāda lieluma naži un priekšmeti, kurus jauniete nepazina. No vīrieša kabatas bija izspiedies brangs revolveris. Viņa lūpas bija ieņēmušas puspavērtu pozu. Izskatījās, ka viņš vēlas pateikt vēl kaut ko. Vīrieša plauksta joprojām silti turēja viņējo. No tās plūda neizturami karsta enerģija. Jauniete nespēja to ilgāk izturēt uz ādas. Jūlija sparīgi atlaida to paspēra soli atpakaļ.
- Tu tiešām esi veiksmīgi apbruņojies! - Jūlijā atgriezās runātspēja. Viņa uzreiz pieskārās plaukstai, kuru tikko apsedza vīrieša nebeidzamais siltums. Dedzinošā enerģija vairs nepulsēja tajā.
- Nekas nekad nevar būt par daudz, - Emanuels piekārtoja smago jostu un sāji smaidīja, - Kaut kas nav pareizi ar tavu izskatu. - Vīrietis pagrieza jaunieti pret sevi. Viņš pārvilka domīgu skatienu pār meitenes mulstošo seju.
- Kas tad ir nepareizs? - Jūlija skeptiski jautāja. Jauniete izvairījās no vīrieša hipnozes pilnā skatiena. Viņa neapzināti sāka elpot straujāk.
Emanuels nesniedza atbildi. Vīrietis pieskārās jaunietes sapītajām bizēm un atbrīvoja tās no matu gumijām. Tikmēr viņa aizvēra acis un sastinga no vīrieša vieglajiem pieskārieniem. Viņš atpina jaunietes matus un ļāva tiem brīvi krist pār smalkajiem pleciem. Emanuela uzmanīgie pirksti izslīdēja cauri meitenes biezajiem matiem. Vīrieša saudzīgie pieskārieni atgādināja trauslus tauriņu spārnus.
- Šādi man labāk patīk. - Emanuela pirksti pameta jaunietes matu šķipnas. Vīrietis ielika viņas plaukstās matu gumijas. Jūlijas sirdspuksti palielināja ierasto tempu un viņa atvēra acis. Jaunietes sejā uzplauka neierasti plats smaids. Vīrietis novērsās.
- Mums jādodas tur. - Emanuels norādīja kaut kur tālumā. Tumsa pārāk cieši ieskāva tuvāko apkārtni. Jūlija domāja, ka vīrietis rāda uz savu mašīnu. Jauniete mēģināja izsekot vīrieša stalto ēnu.
Bezgalīgās zvaigznes blāvi laistījās pāri viņu galvām. Sausā zāle jaunietes pagalmā tika apklāta ar vairākiem rasu pilieniem. Jūlija stingrāk apķēra ap sevi ādas jaku. Saltā vakara vēsma lika sarauties jaunietes ķermenim. Tā izrotāja viņas ādu ar neskaitāmiem zosādas punktiņiem.
Dažus metrus atstatus no mājas stāvēja gaiši zils busiņš. Ik soli tuvāk varēja redzēt, ka tas ir aizkavējies nepareizajā gadsimtā. Atgādināja klasisku retro stila modeli. Jaunietes prātā ārdījās viena doma. Vai tādu automašīnu tiešām izmanto policisti? Tas busiņš nekādīgi neveidoja loģisku priekšstatu par policistiem. Izrādījās, ka Emanuels rādīja tieši uz to. Jūlijas sejas izteiksme savilkās neizpratnē. Vīrietis to nemanīja un pietuvojās pie tā ārdurvīm. Viņš atvēra tās un abi iegāja busiņā.
Busiņa iekšpuse nelīdzinājās jaunietes fantāzijai. Apkārtne smakoja pēc vecuma un pelējuma. Izskatījās, ka šis busiņš pieder kādam sirmam kungam. Putekļi patikā cēlās gaisā. Šī vieta kliedza, lai te ieved kārtību. Arī busiņa sēdvietas neatbilda pasažieru pārvadāšanai. Jūlija ieraudzīja tikai vadītāja sēdvietu un blakus novietotu līdzīgu krēslu. Pārējā apkārtne tika atbrīvota no ierastajām sēdvietām. Tas deva vairāk vietas, kur izplesties. Pārāk netipisks izskats normālam busiņam. Pār grīdu stiepās dūmakains gumijas pārklājs. Busiņa logi tika aizklāti ar plāna auduma aizskariem. Zem logiem bija novietoti parasti koka krēsli.
Uz viena no tiem sēdēja neapmierināta blondīne. Viņai varēja dot vien pāris gadus vairāk kā Jūlijai. Viena kāja cēli pārlikta pār otru. Viņa atgādināja superskaistu modeli. Pār viņas apavu izvēli krita garie ādas zābaki. Tie stiepās augstāk par ceļgaliem. Virsū uzvilkta melna kleita. Sievietes ādu klāja prāvs iedegums no vasaras. Viņas garie mati bija saņemti augstā zirgastē.
- Emanuel, laiks nestāv uz vietas kā ierūsējis, - Blondīne pārstāja pētīt savus uzklāto manikīru un veltīja dusmīgu skatienu, - Vai obligāti ir jāvazājas apkārt tik ilgi? - Viņa izklausījās ļoti šerpa. Sievietes mierīgais noskaņojums tika izbojāts.
- Ebigeila, es arī priecājos tevi atkal satikt, - Emanuels ignorēja blondīnes nopietnību. Vīrietis nosūtīja viņai episku gaisa skūpstu un devās pie busiņa stūrmaņa, - Hei, Makss, tu vēl neesi aizmidzis? - Viņš iesmējās un piegāja pie vīrieša. Emanuels noņēma keponu, kurš bija noslīdējis pār stūrmaņa seju.
- Vecīt, tas esi tu? - Makss nesaprotami murmināja. Vīrietis nepretojās miegam un klusi šņākuļoja, - Paldies, tagad tu pārrāvi manu brīnišķīgo sapni, ka atrodos bārā un dejoju ar divām prostitūtēm. - Viņš pamodās un laiski izstaipīja muskuļotās rokas. Makss uzslidināja keponu atpakaļ uz galvas. Vismaz tas aizklāja vīrieša izspūrušos matus.
Jūlija tikmēr turējās nepamanīta aiz Emanuela ēnas. Viņa baidījās iesākt sarunu, tāpēc kautri palika malā. Vīrietis nestāstīja, ka viņam līdzi būs divi biedri un dīvains busiņš.
- Lieliski, - Emanuels sasita plaukstas, - Tagad, kad esmu ieguvis jūsu uzmanību, es vēlos iepazīstināt ar Jūliju. - Emanuels izklausījās mierīgs un atklāts. Jauniete beidzot izslīdēja no vīrieša ēnas un saskārās ar sievietes pārsteigto skatienu. Pašlaik viņa jutās kā neaizsargāta stirna izsalkušu lauvu barā.
- Es, par lielu brīnumu, pat nepamanīju viņu, - Blondīne īsi nopētīja jaunieti un ieskatījās rokaspulkstenī, - Tagad es sapratu iemeslu, kādēļ tik ilgi kavējies. - Viņa secināja. Emanuels pasvieda blondīnei iznīcinošu skatienu.
- Ebij, kad tu izbeigsi uzvesties tik riebīgi? - Makss aizrādīja un izkāra galvu pār sēdekli, - Priecājos iepazīties, Jūlija! - Viņa vaigos piedzima viegls sārtums. Vīrietis draudzīgi pastiepa roku. Jūlija kautrīgi piegāja klāt un nepārliecināti satvēra to. Jauniete pārāk ātri atlaida viņa roku.
Makss izskatījās diezgan simpātisks. Ap vīrieša kaklu tika uzvilkta sudraba ķēde kopā ar krustu. Viņš smaržoja pēc intensīvi salda odekolona. Vīrieša gaiši brūnās acis perfekti gāja kopā ar viņa matiem. Bet viņš nekādīgi nevarēja mēroties ar Emanuela vīrišķo pievilcību.
- Iepazīšanās minūtes strauji slīd uz beigām, - Ebigeila klusi norūca, - Vai arī ar šīs jaunietes parādīšanos jūsu plāni mainījās? - Blondīne turpināja pievērst sev uzmanību. Ebigeilai bija taisnība. Viņi te neieradās, lai tērzētu.
- Spītnieces vēlēšanās tiek uzklausītas! - Makss skanīgi iesaucās un iedarbināja motoru.
Emanuels aizgāja apsēsties tuvāk stūrmanim. Abi uzsāka lietišķu sarunu, kurā jauniete nedeva vaļu klausīties. Jūlijai tika ierādīta vieta tieši blakus blondīnei. Ebigeila skatījās kaut kur tālumā un ne mirkli neskatījās uz viņas pusi. Jūlijai viņa asocējās ar indīgu kobru kopā ar asu mēli. Jauniete apsēdās uz neērtā krēsla un nezināja kā pakavēt laiku.
Jūlijas acu skatienu nozaga busiņa aizmugure. Stikls tika aizklāts ar rupju drānu un uz tā bija pakārti vairāki ieroči. Tur atradās viena iespaidīga kolekcija. No klasiskām bisēm līdz parocīgiem revolveriem. Turpat bija atstutēts galds ar dažāda lieluma kastēm. Tajās noteikti glabājās lodes vai citas sīklietas. Jūlijas plaušās iesitās nelielas bailes par to, kur ir iesaistījusies. Viņa nespēja noticēt, ka viss aizgājis tik tālu.
Jauniete tikai spēja domāt par tēti. Katra sekunde vilkās ilgāk par minūti. Meitene iedomājās kā tētis kaut kur tālu un alkst pēc palīdzības. Jūlija zināja tikai to, ka viņš atrodas pamestā celtnē, ārpus pilsētas. Viņa vēlējās ieraudzīt tēta sen aizmirsto smaidu un just viņa silto apskāvienu. Viņai vajadzēja aizpildīt tukšo laukumu sirdī. Jūlija ilgojās un baidījās par tēti.
Ceļa segums palika grumbuļains un busiņš apstājās. Jūlija atviegloti pielēca no sēdekļa un bija gatavībā palīdzēt. Jauniete bija noskaņota uz jebkādām situācijām. Viņa vēlējās stāties pretī visam ļaunumam ārpusē.
- Un kur tu sataisījies? - Ebigeila jautājoši uzlūkoja jaunieti. Viņas sejā maskējās patiess nicinājums. Tikmēr pārējie vīrieši aizgāja izvēlēties piemērotākos ieročus.
- Jums līdzi, - Jūlijas mēle bija sausa. Tās izrādījās ilgstošās klusēšanas sekas, - Mēs taču dosimies glābt manu tēti. - Jauniete atgādināja. Blondīnes glīti izraustītās uzacis stalti uzleca augšup.
- Mēs? - Ebigeila neticīgi mirkšķināja acis un devās pie vīriešiem, - Emanuel, vai tā ir taisnība, ka šī skuķe mums maisīsies pa kājām? - Blondīne iztraucēja aizrautīgos ieroču meklētājus.
- Protams, ka nē. - Emanuela seja kļuva mēma. Viņš īsi noskatījās uz sastingušo jaunieti stūrī.
- Kā nē? - Jūlija piesteidzās pie vīrieša. Viņas grimasē varēja nolasīt sašutumu, - Tu man apsolīji, ka varēšu doties ar tevi! Tu taču saproti, cik man tas ir nozīmīgi! - Jūlijā pamazām uzlādējās dusmas. Viņa bija gatava sist Emanuelam pa krūškurvi, kliegt vai pat raudāt. Viņa solījumi bija tukši un nepatiesi.
Emanuels pamāja pārējiem, lai dodas laukā. Tikmēr viņš palika busiņā un ieslidināja kabatā nelielu ložu kastīti. Vīrietis pietuvojās jaunietei un dziļi ieskatījās viņas apjukušajās acīs.
- Tu nevari nākt mums līdzi, - Emanuels vēstīja, - Tas ir bīstami, mēs nevaram zināt kā viņi ir apbruņoti. Es negribu tevi pakļaut briesmām. - Vīrietis viegli satvēra jaunietes plecus. Jūlija neskatījās vīrieša acīs. Viņa jutās kā nodota.
- Bet es... - Jūlija gatavojās izteikt protestu. Emanuels pātrauca viņu.
- Tavs tēvs būs drošībā. Mēs viņu izglābsim. Tev tikai jāpaliek šeit un jāpagaida, - Emanuels visā nopietnībā sacīja. Viņš gribēja pasargāt jaunieti, - Lūdzu, lellīt.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ideala-gustekne-16/803347
