local-stats-pixel fb-conv-api

Ideālā gūstekne (17)0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ideala-gustekne-16/803347

Jūlijai apnika sēdēt busiņā. Jauniete nezināja cik minūtes vai stundas te atrodas. Viņa bija izpētījusi katru sīklietu, lai mazinātu uztraukumu. Ikvienu ieroci un vientuļo putekli. Jaunietes vēders paspēja apmest neskaitāmus baiļu kūleņus. Jūlijas rokas neizturami sala un tās nebija iespējams sasildīt. Viņa nervozi apsēdās uz soliņa un saritinājās neaizsargātā kamolā. Jauniete stipri aizvēra plakstiņus un centās atslābt.
Pār meitenes galvu mijās neskaitāmas domas. Jūlija atcerējās lietas, ko tētis darīja viņas labā. Dažus ikdienas sīkumus. Un sirdī sāka lieties maigas sajūtas.
Pirmais, kas izleca jaunietes atmiņā bija iešana uz kinoteātri. Kopā ar tēti tas sanāca kā vesels piedzīvojums. Kino viņi apmeklēja katra mēneša pēdējā svētdienā. Jūlija atcerējās, ka viņa mēdza skaitīt dienas līdz nākošajai reizei. Pirms iešanas uz seansu, viņi abi apstājās pie mīļākās kafejnīcas. Tajā pasniedza debešķīgas bulciņas kopā ar melno tēju. Abi vienmēr izvēlējās tikai to. Tā bija kā viņu kopīgā tradīcija. Pēc panašķošanās, viņi steidzīgi devās un kinoteātri. Abiem patika ierasties tieši mirkli pirms sākuma. Tētim patika vest meitu uz šausmu filmām. Meitenei tās negāja pie sirds. Tajā brīdī Jūlijai jau apritēja trīspadsmit gadi. Tomēr viņa izlikās par bailuli, lai tētis varētu meitu paķircināt un sasmīdināt. Viņa atcerējās arī brīžus, kā citi apmeklētāji raudzījās uz viņiem ar neapmierinātu sejas izteiksmi. Taču viņi nelikās ne zinis un turpināja ķiķināt. Tas sasildīja viņas mazo bērna sirdi. Jūlija zināja, ka tiek patiesi mīlēta.
Nākamais moments, kas ienāca jaunietes prātā lika viegli pasmaidīt. Jūlijas atmiņā kā zibens uzplaiksnīja vecāka aina. Viņa ar tēti sēž pie kamīna. Tas sparīgi dzirkstīja un pārvērta malkas gabalus par tukšiem pelniem. Viņi abi bija iekārtojušies ērtos ādas krēslos, ar lielām tējas krūzēm rokās. Meitenes skatiens piekalts pie tēta. Iestājās vēls vakars, garie aizskari aizsedza nemierīgo pilsētas burzmu. Tētis tikko pārnāca no darba, piepildīja vēderu ar sātīgām vakariņām un apsēdās krēslā. Vīrietis iesāka stāstīt kādu interesantu notikumu no dzīves. Viņam patika garas sarunas, un uzmanīgs klausītājs. Tētis vēstīja kādu smieklīgu atgadījumu kopā ar viņa kolēģiem. Jūlija vienmēr cītīgi klausījās katru vārdu. Meitenes lielās acis ziņkārē spīdēja. Ik pa brīdim, viņa pildīja ķermenī silto tēju. Acis nenovērsās ne uz sekundi. Pēc šīm sarunām, meitene ātri nogura un plakstiņi automātiski vērās ciet. Vīrietis saprata mājienu un atrāvās no stāstījuma. Tēta stingrās rokas maigi pacēla trauslo augumu. Viņa bārdas rugāji kutināja meitenes gludos vaidziņus. Jūlija smaidīja, bet izlikās guļam. Tētis lēni ieguldīja meitu gultā un uzmanīgi apsedza ar segu. Tētis uzlika mīļu skūpstu uz pieres. Pie durvīm parādījās mamma un plati smaidīja. Meiteni uzlūkoja gādīgie vecāki. Viņi cieši apskāva viens otru un iedeva ašu skūpstu uz lūpām. Abi vēroja kā viņu meitiņa aizmieg un nododas miega pasaulei. Un pēc pāris gadiem viss mainījās. Tas viss bija kā vakar. Jūlijai pietrūka viņu glāstu un mīlestības. Visas atmiņas gandarīti iesitās pakrūtē.
Jūlija atvēra asaru pārpildītos plakstiņus. Tie krita pāri meitenes porcelāna vaigiem. Jaunietes sirds uzsāka skaļu pukstēšanu. Sitieni spēcīgi dunēja viņas deniņos. Jūlija ar plaukstām noslaucīja slapjo seju. Viņa strauji nomainīja sēdēšanas pozu un piecēlās kājās. Meitene vairs nespēja atrasties busiņā. Viņa juta sevī ceļamies nepārspējamu spēku. Jauniete negrasījās te palikt. Jūlija gribēja palīdzēt. Un nospļauties uz to, ka Emanuels aizliedza. Viņš nespēja iedomāties kā jauniete šobrīd jutās.
Meitene ar grūtībām atrāva vaļā busiņa durvis. Tās momentāli aizcirtās ciet, un jauniete izlēca ārpusē. Visapkārt iestājās dziļa krēsla, un debesis krāsojās tumši zilas. Viņa sastapās ar spocīgo ēku un devās taisnā ceļā uz to. Jūlijas zābaki ātri vien kļuva slapji no rasas pilieniem. Jauniete uzsāka pārdrošu skrējienu pa grumbuļaino taciņu. Viņa skrēja ātri kā tikko aizmesta šautriņa. Pat asie akmeņi nespēja stāties viņai pretī. Tie dūrās zābakus zolēs, bet jauniete tiem nedeva ziņu. Jūlijas kājas turpināja sparīgi sperties pret zemi. Viņa gandrīz nonāca pie ēkas smagnējām durvīm un kā iemieta apstājās. Ķermenis nodrebēja. Meitene dzirdēja aizdomīgus soļus no ēkas stūra.
No turienes, jauniete uzlūkoja trīs ēnas. Jūlijas roka atdūrās pret auksto cementa sienu. Ēnass izlīda no necaurejamā krūmāja. Varēja saklausīt steidzīgus soļus un nesaprotamus čukstus. Viens siluets izskatījās pēc sievietes, un pārējie bija vīrieši. Jūlija visu uzreiz saprata. Viņas prātā izskanēja spēcīgs signāls. Tas apdullināja viņas saprātu, un viņa vēlējās ātrāk tikt pie tēta. Jauniete izmisīgi sāka skriet pretī. Un viņas acis to nebija gatavas redzēt.
Tēta mokpilnais ķermenis izskatījās sagumis un nedzīvs. Viņš neizrādīja nevienu kustību. Un neizskatījās, ka viņš elpotu. Vīrieša galva tika padevīgi nokārta uz leju. Jūlija baidījās iedomāties viņa briesmīgi apsisto seju. Vīrieša piķa melnie mati bija sakaltuši kopā ar netīrumiem. Tēta drēbes tika pārplēstas, apklātas ar asinīm un smiltīm. Jūlija nezināja, ko iesākt. Viņa gribēja kaut ko teikt, bet viņas sakāmais nevēlējās spraukties caur sausajām lūpām. Saprāts sastinga strupceļā. Jauniete palika mēma. Seja palika baltāka par papīra loksni. Un galvā iestājās īslaicīgs šoka stāvoklis.
Ebigeila un Makss cieši turēja viņas tēvu uz kājām. Tas prasīja daudz piepūles.
Ebigeilas mati elektrizējās gaisā un sejā varēja atrast tikai noguruma pēdas. Sievietes pieguļošā kleita bija uzslīdējusi nedaudz uz augšu. Jūlija nekad nevarētu uzvilkt tāda garuma kleitu. Īpaši uz tādu vietu. Ebigeilas rokas iekrāsotas tumši sarkanā šķidrumā. Jauniete šausmās novērsās.
Makss neizskatījās labāk. Ap vīrieša acīm zīmējās tumši loki. Viņa flaneļa jaka bija kaut kur mistiski pazudusi. Makss palika vienā kreklā, cīnoties pret nežēlīgo vēju. To izrotāja svaigi asiņu traipi. Tagad varēja ieraudzīt viņa stingros muskuļus. Pār plecu tika pārmesta tēta bezspecīgā roka. Jūlijai no lielā uztraukuma sāka klabēt zobi, un pār seju slīdēja asaru strūkla.
Abu sejas grimases pat nenoraustījās un turpināja vest viņu tālāk.
Jauniete turējās, lai apskautu un mierinātu tēti. Meitene izdarītu jeb ko, lai viņš pamostos. Lai viņš atvērtu acis. Lai sāktu elpot. Lai paskatītos uz viņu. Lai pasmaidītu ar savu unikālo smaidu. Lai viņš pārvērstos par mīlošo tēti, kas gadiem dzīvoja tikai jaunietes atmiņās.
Viņa vēlējās visu atpakaļ.
- Es zinu, ka tev uz to ir grūti noskatīties, - Makss rūgti ierunājās, - Tomēr tev ir mums jāpalīdz, mēs vieni nenogādāsim viņu līdz ceļam. - Vīrietis lūdza un saskatījās ar jaunieti.
- Kā viņa mums palīdzēs? - Ebigeila atcirta un turpināja iet, - Tu nesaproti kā viņa šobrīd jūtas? Tu vispār redzēji viņas tukšo seju? - Viņa pārmeta vīrietim ar neskaitāmām frāzēm. Sieviete uzskatīja, ka tā nav laba ideja.
- Es palīdzēšu. - Jūlija tik tikko čukstēja un steidzīgi pieskrēja pie tēta. Viņa palīdzēja pārējiem noturēt vīrieti stabili. Un viņi turpināja iet. Jaunietes sirdī plosījās neganti asmeņi. Tie pavēlēja asarām automātiski spraukties caur plakstiņiem.
Tētis izskatījās kā padevīga lelle viņu rokās. No vīrieša rokām nāca vājš siltums. Jūlija baidījās, ka viņa pazaudēs tēti. Viņa nespēja atrīvoties no tās iedomas. Vajadzēja domāt pozitīvi. Tā nebūs. Tā nenotiks. Jaunietes kājas pārklāja reibinoši drebuļi. Jūlijas acis pārvērtās miglā.
Viņi nonāca līdz ceļam. Visapkārt slējās aizaudzis mežs. Skatu varēja salīdzināt ar neapgaismotu pekli. Attālumā mirdzēja naksnīgā pilsēta. Pēc brīža, varēja dzirdēt policijas un ātrās palīdzības sirēnas. To gaismas apžilbināja jaunietes seju. Visi apstājās un atvilka elpu. Jūlijai atlika cerēt, ka palīdzība paspēja atbraukt laikā.
Makss un Ebigeila aizskrēja pār ceļu, lai satiktu papildspēkus. Viņi atstāja jaunieti vienu, ar tēvu rokās. Jūlija lēnām notupās uz aukstā ceļa un turēja vīrieša nedzīvo augumu. Uz brīdi, jauniete vienkārši vēroja tēti. Tas nebija uz ilgu laiku.
- Tēt? - Jūlija sāpīgi iesaucās, - Tēti! Mosties! Tēt, atver acis, - Jaunietes acīs iezogas mazliet cerības, - Lūdzu, tēt, pamosties! Es tevi lūdzu... nepamet mani vienu! - Jūlijas balss paliek krampjaina. Meitene satvēra plaukstās vīrieša seju un pieskārās tēta brūcēm.
Un viņa neiztur. Viņas rokas cieši apķērās ap tēta vidukli. Jauniete paspēja tikai pieglausties pie tēta krūtīm un klusi šņukstēt. Viņa gribēja kliegt un aurot, taču morālās sāpes to nepieļāva. Viņas smagās asaras ātri saslapināja vīrieša kreklu. Meitene aizvēra acis un no visa spēka apskāva tēti. Drīzāk saspieda. Jūlija domāja, ka tā spēs tēti atdzīvināt. Viņa gribēja, lai tēvā ieplūstu dzīvība no jaunietes sirdspukstiem. Jūlija negribēja viņu pazaudēt. Viņa vēlējās būt tikai ar viņu. Jauniete gribēja just tēva siltumu. Un nekad nelaist projām.
Jauniete nespēja aptvert brīdi, kad vairāki cilvēki izleca no automašīnām. Viss personāls bija apģērbts baltā un piesteidzās pie viņiem. Jūliju sāka izprašņāt par pašsajūtu, bet meitene neklausījās. Jauniete skatījās tikai uz tēta seju un ar pirkstu galiem glāstīja viņa sausos vaigus. Jūlija jutās bezspēcīga un kurla. Personāls uzreiz atgrūda jaunieti no tēva. Viņi ātri sagrāba vīrieti no meitenes trauslajām rokām, un ieguldīja viņu nestuvē. Cilvēki ātri nogādāja tēti līdz ātrās palīdzības busiņam.
Jūlija atguvās no īslaicīgā šoka un skrēja viņiem pakaļ. Tēta augumu uzguldīja uz metāla kušetes. Viņam apkārt atradās vairāki ārsti un darbojās gar viņa ķermeni. Jūlija gatavojās kāpt iekšā pie tēta, bet viņu pēkšņi parāva aiz pleca. Tā izrādījās Ebigeila. Makss turējās turpat blakus. Jauniete negribēja zināt, ko tiem diviem vajag. Jūlijas skatiens aizceļo pie tēta.
- Tevi neuztrauc, kur ir Emanuels? - Ebigeilas jautājums bija konkrēti nevietā, - Viņš palika celtnē, lai uzraudzītu kārtību. - Sieviete pļāpāja bez iemesla. Viņas teiktais neaizgāja līdz jaunietes ausīm. Izskatījās, ka viņa neredzēja jaunietes noraudāto, neizteiksmīgo seju.
- Ebigeila! - Maksa acis sašutumā iepletās, - Ar kuru vietu tu vispār domā? Savus greizsirdības apliecinājumus noliec malā! Zini, tu uzvedies kā bezemocionāla maita!- Vīrietis nikni aizrādīja. Ebigeila aizvēra muti ciet. Izskatījās, ka viņas krūškurvī neeksistē sirds. Sieviete apmierināti pagriezās un aizgāja prom. Viņa uzvedās neciešami. Viņa droši vien mīlēja tikai sevi.
- Jūlija, - Makss pievērsās meitenei, - Par tavu tēti parūpēsies. Viss nostāsies savās vietās. - Makss centās izspiest draudzīgu smaidu. Nekas neiznāca. Vīrieša uzmundrinājums neko nemainīja. Viņa zināja, ka tēvs ir starp robežu dzīvībai un nāvei.
Jūlija neizprata šīs sarunas jēgu. Viņam vajadzēja atstāt jaunieti vienu. Meitene uzgrieza vīrietim muguru un ielēca mašīnā. Personāls nekavējoties aizvēra durvis aiz viņas. Busiņš tika strauji iedarbināts un viņi taisnā ceļā traucās atpakaļ uz pilsētu. Jauniete atrada sēdvietu un piestūma to tieši pie tēta.
Nelielā telpa ir izteikti balta un spilgti apgaismota. Tēta seja izskatījās izbalējusi. Tā bija kā pretstats viņa vienmēr veselīgajai ādai. Ap vīrieti ir aplikti visādi vadiņi, un blakus stāvēja sistēma. Vīrieša acis joprojām nekustīgas un aizvērtas. Ķermenis izskatījās kā paralizēts, bet meitene negribēja par to domāt. Jūlija viegli satvēra tēta roku savējā. Jauniete aizmirsa par bezgalīgo asaru straumi.
- Es zinu, ka tu neatstāsi mani vienu. - Jūlija viegli nočukstēja un uzspieda skūpstu uz viņa pieres.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ideala-gustekne-18/804380

92 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000