Nekad nebūtu domājusi, ka šo stāstu uzrakstīšu līdz divdesmitajai nodaļai, bet paldies jums visiem.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-19/743693
-Bet tu taču saproti, ka es varu sev noalgot miesassargu un tad tu man netiksi klāt?- jautāju kad beidzot panāku Stenliju.
-Tu to nedarīsi,- viņš nosaka lūkojoties tālumā. Vismaz neskatās uz mani.
-Kāpēc, lai es to nedarītu?- jautāju paceļot uzacis. Viņa pašpārliecinātība bija stipri apšaubāma.
-Jo tu vienkārši tāda esi,-viņš iesāka,- diez vai tu ļausi kādam vazāties sev pakaļ un skatīties ko tu dari. Tu bieži kaut kur nozūdi, neviens nezin kur. Un kāpēc, lai tu gribēto to, lai kāds to uzzina?
Man vajadzēja brīdi, lai apdomātos. Neatbildēt arī jau vairs nevarēju, jo savādāk man te tiešām miesassargs noderētu. Bet viņam bija taisnība. Viņš diemžēl bija viens no tiem cilvēkiem, kas mani saprot pārāk labi pat īsti neiepazinuši. Bet izskatījās, ka viņam tas nemaz nebija vajadzīgs.
-Bet varbūt es noalgotu vairākus, liktu iet no manis pa lielu gabalu, parādītu tavu fotogrāfiju un teiktu, lai tevi nelaiž man klāt.- Pārliecināti stāstīju par lietām, kas pat nebūtu īsti realizējamas.
-Tu taču tāpat ļoti labi apzinies, ka tas nav iespējams. Un ja arī ir tev tas apniktu pirmajā dienā,- viņš smejoties atbildēja.
-Bet tomēr es vienu nesaprotu,- nosaku pagriežot galvu pret jūru. Viļņi ir diezgan nemierīgi kaut vai nav pat liels vējš, lai tie būtu tādi. Bet man tas nerūpēja. Man viļņi patika tieši tādi kādi tie bija tagad.
-Ko tieši tu nesaproti?- Pēc brīža puisis pagriežas pret mani un klusi jautā.
-Īstenībā daudz ko,- atbildu tikpat klusi uzmetos viņam īsu skatienu.
-Nu piemēram?
-To kāpēc tu vispār esi šajā grupā. Kāpēc, tu visu laiku uz mani skaties. Kāpēc, centies panākt to, lai es ar tevi runāju. Kāpēc, gribi skūpstīt mani. Kāpēc, tu man tagad neatdod manu suni. Kāpēc, tev vienmēr mani jākaitina. Kāpēc, dzīve nevar būt pret mani taisnīga.- Visu nobēru ātrāk nekā paspēju ievilkt elpu.
Stenlijs jautājoši uz mani paskatījās un sāka runāt,- Esmu šajā grupā, jo man patīk dejot un Semjuels mani te pieņēma. Es skatos uz tevi, jo tu esi skaista un tu man patīc. Tu esi savādāka, tev ir savs raksturs. Esi liela egoiste, bet tomēr tu esi reāliste. Gribu, lai tu ar mani runā, jo tev ir skaista balss un māki labi atšūt cilvēkus. Vēl arī, jo, kā jau teicu, tu man patīc un man rūp. Par skūpstīšanu gan jau saprati. Neatdodu suni, jo tas palielina iespējas, ka tu paliksi. Kā arī, lai tas varētu būt par aizbildinājumu kāpēc gribi palikt ar mani. Es tevi nekaitinu, kaut vai tev tā liekas. Un man nav ne mazākās nojausmas kāpēc dzīve pret tevi nav taisnīga, bet tu pasauli vari mainīt, mainot savu domāšanu. Bet, protams, tu to nedarīsi.- Viņš atbild vel ātrāk neskatoties uz mani, kas bija neliels mierinājums. Bet viņa apgalvojumi, ka es viņam patīku ir diezgan mulsinoši. Varbūt tā arī ir atbilde uz visu. Bet dzīve man nekad neļaus būt laimīgai ar viņu. Vienkārši nevajag tam ļauties. Un cerams, ka es viņam vienkārši apnikšu un es varēšu turpināt dzīvot bez viņa.
-Bet kāda velna pēc tu domā, ka es nevaru jebkurā brīdi no tevis Džo paņemt un aiziet?- ir tomēr vēl kaut kas ko šobrīd nesaprotu.
-Jo man liekas, ka es būtu pietiekami stiprs.- Viņš nosaka iesmejoties un noplātot rokas.
-Man liekas, ka tu te esi tas egoists. Bet gribi pārliecināties?-Jautāju skatoties viņa acīs. Tās bija skaistas.
-Jā, bet es viņu laidīšu vaļā, lai tevi nogāž zemē,- Stenlijs atbild iesmejoties.
-Labi, tad es likšu viņam lekt uz tevis.- Pašpārliecināti nosaku.
-Labi.- Viņš tikpat pašpārliecināti atsaka.
Es ātri aizskrienu pārsimts metrus no viņiem. Nostājos pret Stenliju, kurš tur Džo aiz kakla siksnas.
Godīgi sakot es nebiju īsti pārliecināta vai Džo mani klausīs un skries pie Stenlija. Es viņam patīku pārāk daudz, lai tas suns mani nenogāztu un nenosiekaloti visu seju.
Skatos uz Stenliju.
Viņš vel joprojām tur suni un ir gatavs to palaist vaļā.
Viņš iztaisnoja un tikai tad saprotu, ka suns jau skrien, viņš ir ātrs, pārāk ātrs. Man ir dažas sekundes. Pēkšņi atceros žestu ko viņam pirms gada iemācīju, ceru, ka arī viņš to atcerēsies.
Ar roku gaisā ātri uzzīmēju apli un ar pirkstu norādu uz viņu. Lūdzu dievu, lai suns atcerētos, to ko tas nozīmē.
Viņš strauji apstājas. Ierejas. Palūkojas uz mani. Tad viņa ķermenī ieurbjas lode.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-21/744335
