http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-18/743017
-Selentīn, klausies manī!- Semjuels nikni norūca un turpināja vervelēt. Un man nemaz neinteresēju ko viņš tur vervelē. Pat nebija īpašas vajadzības to zināt.
Es iesēžos dziļāk krēslā un baudu skatu ārā pa logu. Tur veras plaša jūra un liels vējš, kas liek rasties viļņiem, padarot skaisto jūru un debesis izcilas. Pamazām jau krēslo. Debesis iekrāsojas oranžajos toņos un saule palēnām slīd lejup. Tā ir vel diezgan augstu. Tas ir skaisti.
-Tu klausies manī?-Semjuels aizkaitināti vaicā, bet es tikai vienaldzīgi pakratu un aizveru acis.
Sēžu krēslā neuzķerot nevienu Semjuela vārdu. Liekas, ka esmu tikai es, man tas patīk.
Es pat nezinu cik ilgi tā sēdēju, bet kad atveru acis esmu tikai es un Stenlijs pretī. Pa brīnumu viņš uz mani neskatās, bet ir noliecis galvu. Tas tomēr ir vel labāk.
Kad paskatos ārā pa logu saprotu, ka ilgi tomēr tā neesmu sēdējusi un saule atrodas tikai nedaudz zemāk. Tomēr es gribēju to redzēt tuvāk un neskatīties aiz stikla.
Nedomājot pielecu kājās un soļoju prom.
Attapos tikai tad kad atkal asais vējš iecirtās sejā, izjauca matus, un lika apbrīnā atkal noelsties. Ik pa laikam zilās matu šķipsnas traucēja skatu, bet es ar vieglu roku kustību tās atkal aizliku aiz aus un turpināju vērot saulrietu.
Lēnām palika aizvien tumšāk. Debesis no zilām iekrāsojās, dzeltenas. Dzeltenais iekrāsojās sārtā krāsā. Sārtais pārvērtās gandrīz sarkanā un tad jau pavisam pazuda aiz horizonta. Tikai pāris iedzeltenas svītras debesīs liecināja, ka te vispār ir bijusi saule.
-Tev patīk saulriets?- Stenlijs man aiz muguras jautāja pārbiedējot mani.
Pagriezu galvu. Manu skatienu tikai izpelnījās Džo, kurš bija piesiets pavadā un tiklīdz pagriezos pret viņu, viņš izrāvās no Stenlija tvēriena un pieskrēja pie manis.
Suns ar ķepām nogāza mani un sāka laizīt seju. Es centos viņu atvairīt, bet viņš tiešām bija pārāk stiprs, mana vicināšanās viņam neko nenozīmēja.
-Nu nāc,- Stenlijs noteica un jutu kā suņa ķepas vēlreiz uzkāpjot man uz kājām, nozūd no manis pavisam.
Atviegloti pieslējos atpakaļ sēdus. Ar piedurknēm noslaucīju slapjo seju. Atvēru acis, lai varētu abus saskatīt.
-Tu vienmēr esi bijusi tāda?-Stenlijs jautāja kad mans skatiens nonāca līdz viņam.
-Kāda?-prasīju. – Siekalainu seju un smilšainiem matiem?
-Nē,-viņš iesmējās un turpināja,- Tāda nepieejama un auksta.
Es novērsu skatienu smiltīs. Nekā savādāk viņš jau nemaz nevarēja par mani padomāt. Es vienkārši negribēju tikt sāpināta. Sāpes nekad neaizmirst, lai arī kādas tās būtu.
Es piecēlos kājās un notīrīju smiltis no apģērba.
-Tu arī runāt māki?-Stenlijs garlaikoti novilka.
-Māku, iedomājies?- vienaldzīgi noburkšķēju.
-Tad kāpēc tu nekad nevari atbildēt uz jautājumiem?
-Jo neredzu jēgu uz tiem atbildēt,- mierīgi atbildēju un spēru dažus soļus viņam pretī, lai paņemtu Džo pavadu.
Pacēlu galvu augšup, tas bija jādara, jo viņš bija kādus desmit centimetrus garāks nekā es. Mēs atradāmies dažus centimetrus viens no otra. Man nebija bail, es jutos pasargāta. Man tas patika.
Ātri aizgaiņāju domas un pievērsos realitātei. Es vienkārši nedrīkstu tam ļauties, neko labu tas tāpat nenesīs.
-Atdosi?- jautāju norādot uz pavadu. Izskatījās, ka viņš nemaz nedomāja to atdot man.
-Nē, bet varbūt tikai tad kad noskūpstīsi mani,- tirpas pārņēma ledaino ķermeni.
-Tu laikam esi jucis, vai ne?
-Nē, neesmu- viņš smaidot atteica un tiešām gatavojās saņemt kāroto.
Lai nemaz nedomā. Es viņu neskūpstīšu un punkts.
-Sarunāsim tā,- viņš noteica roku pieliekot pie vaiga,- Par katru pretjautājumu uz manu jautājumu tev būs jāsniedz skūpsts. Bet, ja arī tu neatbildēsi uz kādu manu jautājumu es tevi varēšu noskūpstīt, sarunāts?
Mirkli apdomājos, es tam neļaušos.-Nē.
-Nu nekas, pietiek ar to, ka es tam piekrītu, ja neatbildēsi vai atbildēsi ar pretjautājumu es tevi noskūpstīšu.- Viņš noteica gardi iesmejoties. Man būs beigas.
Viņš sāka iet uz priekšu. Es nobolīju acis un viņam sekoju, jo kā nekā man tomēr suni vajadzēja dabūt.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-20/743941
