http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-20/743941
Mūzika skan man apkārt. Tik skaļi kā nekad. Neko citu nemaz negribu dzirdēt.
Es tikai kustos tai līdzi. Man nekas cits neinteresē. Es tikai kustos, neko citu negribu. Man ir vienalga, kas notiek apkārt.
Mūzika sitas man ausīs, man sāp. Man vienalga.
Viņa nav. Viņa nekad nebūs. Man sāp. Man atkal vienalga.
Un tas pats atkal. Un vēlreiz. Un vēlreiz. Un tā visu laiku.
Katru nolādētu dienu. Katru.
Ja ne katru nolādēto diennakti, stundu, minūti, sekundi, kas man jādzīvo.
Es ienīstu sevi. Visus. Bet visvairāk sevi.
Arī Robertu un Stenliju, bet tikai tāpēc, ka viņi zina, kas ir vainīgi, bet man nesaka. Ne par ko. Redzot tad es būšu drošībā, jo dusmās varu vaininieku nogalināt. Ja zinātu, kas tas ir tieši arī tā izdarītu. Vai arī, liktu tam cilvēkam izciest tās sāpēs ko izciešu es. Man nesāp fiziski.
Man sāp kad atceros. Kad pieskaros fotogrāfijai, kurā viņš ar savām dzidri zilajām acīm skatās uz mani. Kad nav, kas mani mierinātu. Kas, neliktu man baidīties staigāt pa šo nolādēto zemi. Vai vienkārši, naktī aizvērta acis.
Man ir tikai atmiņas ko atcerēties.
Atcerēšanās sāp viss vairāk, jo es saprotu, ka tā nekad vairāk nebūs. Nekad.
Katru sekundi mans naids aug. Es uzzināšu, kas tas bija. Esmu gatava mirst, jo man tāpat nav jēgas dzīvot. Jo vairāk man sāp, jo vairāk es ienīstu to, kas to izdarīja.
Tikai alkas pēc atriebības un naids tur mani pie dzīvības.
Es aizelsusies saļimstu uz grīdas. Aizveru acis. Es neraudu, jo man vairs nav spēka. Esmu iztukšota. Man trūkst elpas no dejošanas, man sāp kājas, rokas un viss iespējamais, bet man vienalga.
Es esmu mājās. Viņi domāja, ka tikai atvedot mani atpakaļ es saņemšos. Viņi maldījās. Man sāp vel vairāk. Uz kurieni vien palūkojos es atceros kā mēs ar Džo spēlējāmies, skraidījām, bēgām, vai vienkārši baudījām viens otra klātbūtni. Mums nevajadzēja vārdus, lai mēs viens otru saprastu. Viņš redzēja, ka man sāp. Tagad man sāp viss vairāk.
Es pat vairs neēdu. Liekas, ka visu laiku tikai pavadu dejojot. Ilgi nebiju tik daudz stundu diennaktī pavadījusi uz skatuves. Mūzika vienmēr dārdēja, ka to varēja dzirdēt pa visu ēku. Daži no grupas, ka šeit dzīvot nāca pie manis, cerēdami man kā palīdzēt, vai arī pateikt, lai nogriežu mūziku klusāk. Bet es nevienā neklausījos. Gāju kur gribēju. Darīju ko gribēju. Pēc laika visi atmet cerības par to, ka vispār viņus dzirdu.
Tikai ne Stenlijs. Viņš ar mani nerunā kopš atbraucām atpakaļ. Tātad nedēļu pēc Džo nāves. Koncertu atcēla. Viņš vienīgais laikam arī neatmet cerības par to, ka es piekritīšu piedalīties skatē pēc mēneša un atgūšos. Kļūšu tāda pati kā agrāk un man vairs nesāpēs. Bet tomēr man sāp vienmēr kad kaut ko daru.
Kad vel bijām tur es tikai gulēju un truli blenzu griestos. Viņš sēdēja man blakus skatoties uz mani. Viņš runāja ar mani visu laiku pat negaidot atbildi, jo redzēja, ka es pārvēršos staigājošā mironī. Bet tomēr viņš dara visu, lai tas nenotiktu.
Viņš man ir blakus kad es patiešām raudu, bļauju, ārdos vai vienkārši atkal skatos griestos. Viņš virpina pirkstos manas matu šķipsnas. Katru reizi kad viņa roka man pieskaras es notrīsu, jo saprotu, ka viņš tomēr ir te un es negribu, lai viņš aiziet. Viņš man paliek svarīgs tomēr es zinu, ka man sāpēs vel vairāk ja arī viņš pazudīs vai vienkārši atteiksies no manis. Par to, ka viņam pieķeros, es sevi ienīstu visvairāk.
Bet viņa tagad te nav, jo aizsūtīju viņu gulēt. Tagad esmu viena. Iztukšota, sāpināta, pilna ar naidu, bet varu dejot. Vienīgais ko darot varu aizmirsties.
Es atkal pieceļos kājās.
Uzslēdzu mūziku vel skaļāk.
Turpinu kustēties.
Dzirdu tikai mūziku, kustos un nedomāju.
Kustos kā gribu, man neinteresē, kas notiek apkārt.
Dzirdu tikai mūziku. Un jūtu kā pa vēnām naids ar skumjām sajaucas, liekot man sevi ienīst vel vairāk.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-22/744613
