http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gandriz-2/717429
Maikls man nesekoja. Redzēju viņa mašīnu pabraucam man garām un kaut kur tālāk nogriežamies.
Atslēdzu dzīvokļa durvis un iegāju iekšā. Neviena nebija mājās. Kā nu ne, viena no iemītniecēm ir ... mirusi. To ir grūti pieņemt. Tagad dzīvoklī būšu tikai es. Viena.
Aizgāju līdz dušai, lai nomazgātos. Noģērbos un palīdu zem siltā ūdens. Izmazgāju matus un, noskalojusies, izlīdu no duškabīnes. Ietinos dvielī, iemetu savas drēbes veļasmašīnā un aizgāju uz savu istabu apģērbties. Izvilku no skapja šortus un brīvi krītošu baltu krekliņu.
Kad saģērbos, gāju uz virtuvi, lai pagatavotu kaut ko ēdamu. Iegājusi virtuvē, atkal aplūkoju brāļa zīmējumu, kas bija pielikts pie ledusskapja. Tajā biju uzzimēta es, vismaz es domāju, ka tā esmu es, jo tur ir mani zilganie mati, un brālis. Aiz mums bija liela māja, pļava un daži koki. Viņš nav labs mākslinieks, bet kurš gan būtu četru gadu vecumā.
Grasījos jau sākt taisīt sev kafiju, kad kāds sāka zvanīties pie durvīm. Aizskrēju pie durvīm un tās atvēru. Man priekšā stāvēja jauna paskata policists un viņam blakus mans brālis. Pietupos, atpletu rokas un brālis ieskrēja manā apskāvienā. Paņēmu viņu sev klēpī un piecēlos kājās.
-Es viņu atradu netālu no jūsu mājām,- vīrietis sacīja, kad biju pavērusi muti, lai ko jautātu. -Viņš nosauca jūsu adresi un es viņu atvedu uz šejieni,- viņš piebilda.
-Paldies,- noteicu un uzsmaidīju vīrietim.
-Es jums ieteiktu uzmanīgāk pieskatīt savu dēlu,- viņš teica.
-Viņš nav mans dēls, viņš ir mans brālis,- iebildu. -Vēlreiz paldies un uzredzēšanos,- vīrietis man uzsmaidīja un es aizvēru durvis. Noliku brāli zemē un notupos viņam pretī.
-Kāpēc tu nebiji mājās?- jautāju.
-Mamma un tētis atkal bļaustījās,- Juliāns bēdīgi atbildēja.
-Tu varēji paslēpties istabā, nevis nākt pie manis,- sacīju un apskāvu mazo brāli. Nespēju uz viņu būt dusmīga. Viņš tikai gribēja aizbēgt no skaļās bļaustīšanās mūsu mājā. Vecāki droši vien atkal par kaut ko strīdējās.
Juliāns aplika savas mazās rociņas man ap kaklu un paslēpa savu seju manos matos.
-Nu, ko tad mēs tagad darīsim?- vaicāju un atlaidu brāli. Viņš plati pasmaidīja un aizskrēja uz manu istabu. Pasmaidīju un aizgāju atpakaļ uz virtuvi, lai sataisītu beidzot sev to kafiju.
Sēdēju virtuvē pie galda, dzēru kafiju un ēdu pagatavoto omleti, kad virtuvē ienāca Juliāns. Viņš apsēdās uz krēsla man pretī un skatījās kā ēdu.
-Tu arī gribi?- jautāju. Brālis sparīgi pamāja ar galvu un es ieliku arī viņam. Zināju, ka arī brālis gribēs ēst, tāpēc sataisīju vairāk.
-Labu apetīti,- novēlēju un noliku šķīvi uz galda, priekšā Juliānam. Viņš pamāja ar galvu un ķērās klāt ēdienam. Kamēr brālis ēda, es izdzēru atlikušo kafiju un nomazgāju sakrājušos traukus, kurus biju aizmirsusi nomazgāt, pirms ar Emmu aizbraucām.
-Keit, kas notika?- Juliāns stāvēja man blakus un uztraukti skatījās uz mani. Man acīs bija asaras, kuras es aizturēju sava brāļa priekšā. Viņam nav jāredz kā viņa vecākā māsa raud. Brālis būdams mazs un īss, apskāva manas kājas un es nespēju nepasmaidīt. Tik jauki, ka ir kāds, kurš par tevi uztraucas, lai arī cik vecs tas cilvēks nebūtu. Četri, vai četrdesmit gadi, vienalga.
-Ejam ārā?- piedāvāju un Juliāns atlaida manas kājas. Viņš pasmaidīja un pamāja ar galvu. -Man liekas man skapī ir arī dažas tavas drēbes,- sacīju un mēs aizgājām uz manu istabu. Kamēr brālis izvandīja manu skapi, meklējot savas drēbes, es ātri pārvilku melnus, džinsa šortus, bet balto krekliņu atstāju.
Pagriezos pret brāli, kurš jau bija pārģērbies un smaidīgs stāvēja pie istabas durvīm. Brālis saņēma manu plaukstu un vilka uz ārdurvīm. Pa ceļam paķēru mājas atslēgas, somu, kurā stāv mans maks un vēl dažas mazas lietiņas, un pat paspēju uzvilkt savas melnās laiviņas.
Juliāns mani izvilka no dzīvokļa un gaidīja, kad to aizslēgšu. Ātri to arī izdarīju un mēs izskrējām ārā no kāpņu telpas, kura nebija tā ar jaukāko aromātu.
-Kur tad mēs iesim?- vaicāju.
-Uz parku,- Juliāns nevilcinoties atbildēja. -Nopirksi man saldējumu?- viņš jautāja, kad gājām garām veikalam un skatījās uz manis ar savām kucēna actiņām. Piekritu un mēs iegājām veikalā.
-Keitlin?- puiša balss netālu no manis ierunājās. Pacēlu galvu un ieraudzīju Maiklu un mazo Kamillu.
-Keita!- mazā meitenīte iesaucās, izrāva savu roku no brāļa plaukstas un skrēja pie manis. Notupos un Kamilla ar savām tievajām rociņām apķērās man ap kaklu.
-Čau, princesīt,- sveicināju viņu. -Kamilla, šis ir mans brālis Juliāns, Juliān, šī ir Kamilla,- iepazīstināju abus. Abi mazie bērni nebija kautrīgi un sāka runāt, diemžēl es nesapratu par ko tieši. Tikmēr Maikls bija pienācis pie mums un es piecēlos. Tikai tagad pamanīju, ka esmu gandrīz tikpat gara kā viņš.
-Ko tad tu šeit dari? Es domāju, ka aizbrauci,- sakrustoju rokas zem krūtīm. Puisis pakasīja savu pakausi un vainīgi mani uzlūkoja.
-Keitlin, piedod, nu, par to, kas notika,- viņš atvainojās. Neko nesakot pamāju ar galvu un pievērsos brālim un Kamillai, kuri par kaut ko cītīgi runāja.
-Mās, Kamilla un viņas brālis var nākt ar mums uz parku?- Juliāns jautāja. Piespiesti pasmaidīju.
-Labi, bet no sākuma ejam nopirkt saldējumus,- sacīju un brālis pamāja ar galvu. Nopūtos un mēs gājām pie saldējumiem, visi četri. Un es domāju, ka vairs nekad neredzēšu Maiklu. Rūgti maldījos. Tagad man visa diena būs jāpavada viņa sabiedrībā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gandriz-4/717788
