http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gandriz/717203
Beidzot tālumā ieraudzīju dažas mājas un vāji pasmaidīju. Beidzot! Es biju nogājusi kādus desmit, vai pat vairāk kilometrus, cenšoties atrast kaut vienu māju, bet es nezināju cik tālu mēs bijām no pilsētas, tāpēc dažas reizes pat apmaldījos.
Noņēmu kapuci un piekārtoju matus. Nedomāju, ka kāds mani laistu savā mājā, ja es izskatītos kā kāds noziedzinieks. Es nemaz nezinu vai kāds vispār mani laidīs iekšā savā mājā.
Stāvēju pie vienas mājas durvīm un vilcinājos piespiest zvana pogu. Ievilku dziļu elpu un piespiedu zvana pogu. Apliku rokas sev apkārt, cenšoties sevi kaut cik sasildīt.
Sadzirdēju soļus, kuri tuvojās durvīm un man virs galvas iedegās lampa, kuru iepriekš nemaz nepamanīju, jo ārā ir tiešām vēls un tumš. Durvis atvērās un man priekšā stāvēja sirma sieviete, labākajos gados.
-Sveika, kā varu palīdzēt?- viņa pieklājīgi jautāja, sienot savu halātu ciet.
-Sveiki,- es neveikli atņēmu sveicienu. -Es nezinu kā jumš to palūgt,- klusi nomurmināju un mani vaigi kaunā piesarka.
-Kas noticis, bērniņ?- viņa jautāja un uzlika roku man uz pleca. -Nāc iekšā, tu drebi,- viņa aicināja un es nedroši iegāju viņas mājā.
-Atvainojiet, ka iztraucēju jūs,- uzreiz atvainojos, kad sieviete lika man apsēsties uz dīvāna.
-Tas nekas,- viņa man uzsmaidīja. Biju aizmirsusi cik jauki un izpalīdzīgi cilvēki ir. Tādus es reti sastopu. Sieviete aizgāja uz citu istabu un, kad atnāca atpakaļ, viņas rokās bija sega un divas krūzes. Piecēlos kājās, piesteidzos pie sievietes un paņēmu no viņas krūzes.
Sieviete man uzsmaidīja un es, nolikusi krūzes uz galdiņa, apsēdos atpakaļ uz dīvāna. Sieviete man uz pleciem uzlika silto segu un es pateicīgi viņai uzsmaidīju.
-Mani sauc Sarmīte,- kad sieviete apsēdās man blakus, viņa iepazīstināja ar sevi.
-Keitlina,- atteicu un paņēmu rokās vienu no krūzēm. Mēs kādu stundu runājām par mazsvarīgām lietām. Kad paskatījos pulkstenī, tas rādīja trīs no rīta. Sarmīte man ierādīja viesu istabu, kur es varēšu šonakt izgulēties un, novēlējusi man arlabunakti, viņa aizgāja atpakaļ uz savu istabu pie sava vīra.
Noģērbos, paliekot tikai sava krekliņā un apakšveļā, un ielīdu gultā, zem siltajām segām. Es biju aizmirsusi par Emmu un avāriju. Tas ir labi, vai slikti? Domāju, ka labi.
Aizvēru acis un ielaidos saldajā miegā.
***
Pamodos no klusas murmināšanas istabā.
-Kas tā tāda?- viena balss jautāja.
-Tu neizlasīji omes lapiņu?- otra balss jautāja. -Ome atļāva kādai meitenei te pārnakšņot, jo viņa bija apmaldījusies,- balss paskaidroja.
-Āā, nu neizlasīju. Skaidrs,- pirmā balss sacīja. -Kā diez viņu sauc?- tā pati balss jautāja.
-Idiots, tā ir, ka neizlasi atstātās zīmītes,- otrā balss sacīja un nopūtās. -Viņu sauc...- balss iesāka, taču tika pārtraukta.
-Keitlina,- pabeidzu un gultā piecēlos sēdus. -Mani sauc Keitlina,- atkārtoju un uzsmaidīju apmulsušajiem puišiem.
-Piedod, ka pamodinājām,- puisis ar blondajiem matiem atvainojās un aizgāja. Otrs puisis ar tumšajiem matiem palika, uz manis skatījās un smaidīja. Jautājoši skatījos uz viņu, līdz viņš vienkārši pagriezās un aizgāja.
Pārliku kājas pāri gultas malai un piecēlos.
-Velns, auksta grīda,- iesaucos, bet pēc tam pati sāku par to smieties. Atradu savas drēbes salocītas uz krēsla un saģērbos. Sāku klāt gultu, kad istabā ieskrēja maza meitenīte un ieleca gultā.
-Čau,- viņa priecīga sveicināja. Pasmaidīju.
-Čau, čau,- atbildēju. Viņai varētu būt kādi četri gadi, tāpat kā manam brālim.
-Mani sauc Kamilla,- viņa teica.
-Keitlina, bet vari saukt par Keitu, lai vieglāk,- sabužināju meitenītes matus un izcēlu viņu no gultas, lai varētu to saklāt.
-Mani brāļi tevi pamodināja?- meitenīte jautāja. Pamāju ar galvu, saliku gultā spilvenus un noskatījos kā Kamilla izskrien no istabas. Piekārtojos un sekoju. Nevienu nekur nemanīju, tādēļ pa taisno devos uz ārdurvīm. Es nezinu vai atradīšu ceļu uz pilsētu, bet šeit uzturēties nevaru. Man jātiek pie brāļa.
-Keit,- aiz muguras ierunājās mazā Kamillas balstiņa. Pagriezos pret viņu. Meitenītei blakus stāvēja abi viņas brāļi.
-Nu?- vaicāju.
-Tu jau mājās?- viņa jautāja. Pamāju ar galvu un nopētīju viņas brāļus, kuri smaidīja kā maija saulītes.
-Es tevi aizvedīšu,- tumšmatis teica un paņēma no galdiņa atslēgas. Gribēju jau kaut ko teikt, bet mani pārtrauca. -Nekādus iebildumus, ejam,- viņš atvēra man durvis un aizcināja iet pirmajai. Smagi nopūtos un izgāju no mājās, pēdējo reizi pamājot mazajai Kamillai.
Puisis atslēdza mašīnu un es iesēdos pasažiera vietā un piesprādzējos. Puisis iesēdās vadītāja vietā, iedarbināja mašīnu un sāka braukt. Iekārtojos ērtāk un skatījos ārā pa logu.
-Maikls,- puisis noteica, pēc ilga klusuma brīža. Apjukusi paskatījos uz puisi.
-Maikls?- vaicāju.
-Tas ir mans vārds,- viņš pasmīnēja. Nosarku un novērsos. Es tikko sevi pataisīju par muļķi. Jauki.
-Tu jau esi dzirdējusi par vakar notikušo?- Maikls pēkšņi jautāja, pārtraucot klusumu. Atkal uzlūkoju puisi.
-Kas tāds vakar notika?- jautāju un cerēju, ka viņš nerunā par avāriju, kuru cenšos aizmirst.
-Par to avāriju, kura notika netālu no manas omes mājām. Nomira kāda deviņpadsmit gadus veca meitene, bet otrs šoferis nebija tik traki cietis, tikai skrambas,- viņš atbildēja un man acīs sariesās asaras, tāpēc atkal novērsos. Pār vaigu noslīdēja viena asara, tikai viena un es to noslaucīju.
-Kas noticis?- Maikls vaicāja. -Kāpēc tu raudi?-
-Nekas. Es neraudu,- atcirtu.
Visu ceļu mēs nepārmijām ne vārda. Mašīnā valdīja pilnīgs klusums, kas ļāva man visu pārdomāt. Es biju aizmirsusi, ka bija jāzvana un jāinformē par avāriju, bet kāds to izdarīja manā vietā. Neviens nezin, ka es tur biju un tā varbūt ir arī labāk. Neviens nenāks un nejautās man jautājumus. Man šis ir jāizmirst līdz bērēm, kuras droši vien rīkos Emmas māsa. Man liks runāt cilvēku priekšā, tikai es nezinu ko es teikšu, varbūt pat atzīšos, ka tur biju. Bet gan jau nē. Ja atzīšos, tad visi piesiesies ar jautājumiem, ko es nevēlos.
Jutu kā mašīnas ātrums palielinās un bailīgi paskatījos uz Maiklu. Arī viņš, tāpat kā Emma, ar smaidu uzņēma lielāku ātrumu.
-Maikl,- iebļāvos.
-Nomierinies, nekas nenotiks,- viņš noteica. To pašu teica Emma.
-Maikl, stop!- iebļāvos vēlreiz un mašīna strauji apstājās. Ja nebūtu piesprādzējusies, es atsistu galvu. Atsprādzēju jostu un izkāpu no mašīnas. Ar visu spēku aizcirtu mašīnas durvis un sāku iet pa ceļu uz priekšu. Es jau redzēju daudzdzīvokļu mājas un pašu pilsētu, tāpēc neuztraucos, ka apmaldīšos.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gandriz-3/717566
