http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gandriz-3/717566
Aizgājām līdz parkam un Juliāns ar Kamillu kaut kur aizskrēja, atstājot mani vienu ar Maiklu. Apsēdāmies uz tuvākā soliņa un Maikls izvilcis telefonu, kaut ko tur spaidīja, kamēr es pievērsos brālim un Kamillai.
Viņi ar citiem bērniem, kuri bija atnākuši uz parku, spēlēja sunīšus.
Pasmaidīju, atceroties kā es maza un vēl blonda, skraidīju pa parku ar bērniem, kurus tajā dienā tikai satiku un nepazinu. Tad vēl mani vecāki nestrīdējās par katru sīkumu un veda mani uz parku. Tad viss bija citādāk, vieglāk. Manam brālim tomēr nav paveicies, viņam katru dienu, visu laiku jāklausās kā mūsu vecāki bļauj viens uz otru.
-Zeme izsauc Keitlinu,- Maikla balss atsauca mani realitātē.
-Tu kaut ko teici?- vaicāju, uzlūkojot puisi.
-Es tev jautāju, kāpēc tu nokrāsoji savus matus zilus,- viņš atteica.
-Tu gribi zināt kāpēc?- jautāju, samiegusi acis.
-Nu, tāpēc jau jautāju,- Maikls atbildēja.
-Nu, labi. Pateikšu to vienā teikumā,- nopūtos. -Visi mani uzskatīja par stulbu blondīni un neviens nekad man neticēja, kad stāstīju par nopietnām lietām, piemēram, kas notiek manās mājās un, kas tur notiek es tev, Maikl, neteikšu,- sacīju. -Tāpēc es sāku krāsot matus, man nekad viņi nav krāsoti melni, vai brūni, vienmēr ir citas krāsas un šoreiz ir zila,- teicu.
-Tātad nav jēgas tev jautāt, kas tāds notiek tavās mājās, jo tu man neteiksi. Labi, kāda krāsa būs nākamā?- puisis vaicāja.
-Nezinu, vēl neesmu izdomājusi,- paraustīju plecus. Puisis vairs neko neteica, nejautāja, viņš klusēja un to darīju arī es. Atkal paskatījos uz savu brāli, kurš smejoties bēga no Kamillas. Viņš atskrēja pie mums un paslēpās aiz soliņa.
-Jūs arī spēlēsiet?- Kamilla atskrējusi pie mums, cerīgi vaicāja. Uzlūkoju Maiklu, kurš noraidoši kratīja galvu.
-Nē, Kamilla, nekādā gadījumā,- viņš atteica savai māsai.
-Es spēlēšu,- sacīju, pārsteidzot Maiklu un Kamillu, bet Juliāns smaidīdams apsēdās man blakus uz soliņa. Šķiet viņš zināja, ka piekritīšu. Piecēlos kājās un mani aiz abām rokām sāka vilkt pie pārējiem bērniem.
Tas beigās izrādījās jautri, mani neviens nekad nevarēja noķert, ja pati nepadevos un kamēr es skraidīju pa parku ar bērniem, Maikls atkal bija pievērsies savam telefonam. Es to pamanīju, kad dažas reizes uz viņu paskatījos, lai pārliecinātos, ka viņš nav atstājis mani vienu ar diviem maziem bērniem.
-Mums jāiet mājās,- noķērusi brāli, sacīju.
-Bet es negribu vēl,- viņš atteica, paņēmu viņu klēpī un nesu uz soliņu, kur sēdēja Maikls. -Mamma un tētis atkal bļaustīsies,- Juliāns teica, savilcis seju bēdīgā grimasē.
-Tu paliksi pie manis,- sacīju un brālis plati pasmaidīja. Nosēdināju viņu uz soliņa, blakus Maiklam, kurš skatoties savā telefonā smaidīja. Nemaz nejautāju, kāpēc viņš tā smaida un pagriezos, lai atrastu arī Kamillu, kura vēl skraidīja ar citiem bērniem.
Pie vienas rokas man bija Juliāns, bet pie otras Kamilla, kad gājām pie manis uz dzīvokli. Maikls joprojām bija piekalts pie sava telefona. Lai arī ko mēs darītu, viņš kaut ko nobubināja zem deguna un turpināja spaidīt savu telefonu.
-Maikij,- Kamilla bakstīja sava brāļa sānu. Maikls nereaģēja. -Maikl,- Kamilla atkal centās pievērst sev sava brāļa uzmanību, bet viņš bija pārāk aizņemts, lai pat paskatītos uz savu mazo māsu.
-Ejat jau augšā,- sacīju Juliānam un Kamillai. Viņi pamāja ar galvu un uzskrēja augšā uz dzīvokli. Paskatījos uz Maiklu, kurš pat nepamanīja, ka viņa māsa vairs nav viņam blakus. Klusām nopūtos un uzskrēju augšā pa kāpnēm un pie dzīvokļa durvīm mani sagaidīja mans brālis un Kamilla. Atslēdzu dzīvokļa durvis un ielaidu viņus abus iekšā. Aiztaisīju aiz sevis durvis un nometu somu uz galldiņa, pie virtuves durvīm.
Juliāns izrādīja Kamillai visu manu mazo dzīvokli, kamēr es savā istabā meklēju kādu multfilmu, kuru uzslēgt viņiem, kad aiziešu līdz Maiklam, ja viņš vispār b;us kaut kur netālu.
Istabā ieskrēja Kamilla, kurai sekoja Juliāns. Viņi abi iesēdās manā gultā un skatījās, ko daru.
-Kad Maikls nāks augšā?- Kamilla jautāja.
-Nezinu, es jums uzslēgšu filmu un es ātri aiziešu pie viņa, labi?- vaicāju, skatoties uz abiem bērniem. Viņi pamāja ar galvu, uzslēdzu viņiem kādu multfilmu un, atstājusi istabas durvis vaļā, izgāju no dzīvokļa un tad noskrēju lejā pa kāpnēm.
Man pie kāpņu telpas durvīm stāvēja soliņš, uz kura šobrīd sēdēja Maikls un skatījās apkārt, nevis telefona ekrānā. Viņš ieraudzīja mani un pieleca kājās.
-Kur Kamilla?- viņš jautāja.
-Viņa ar Juliānu skatās kaut kādu multfilmu manā dzīvoklī,- sakrustojusi rokas zem krūtīm, atbildēju.
-Kāpēc jūs neteicāt kur ejat, tu zini kā es uztraucos, kad nevarēju nekur ieraudzīt savu māsu?- Maikls jautāja.
-Tu biji pārāk aizņemts ar savu telefonu, lai mūs dzirdētu, vai pat paskatītos uz mūsu pusi,- aizrādīju. Neizskatījās, ka puisis vispār sadzirdēja par ko es runāju.
-Ved Kamillu atpakaļ,- viņš pavēlēja. Nobolīju acis un pagriezos ar muguru pret viņu, lai varētu iet atpakaļ uz dzīvokli. Puisis saķēra mani aiz rokas un pagrieza pret sevi. -Tu dzirdēji?- viņš vaicāja.
-Jā, jā, dzirdēju, tikai es to nedarīšu,- atbildēju un izrāvu savu roku no viņa tvēriena.
-Kā nedarīsi? Tā ir mana māsa, ne tava,- Maikls teica.
-Ja tu ļausi viņai noskatīties multfilmu, tad tu vari nākt augšā, ja nē, tad nē,- sacīju. Puisis nopūtās un pamāja ar galvu. Pagriezos un gāju atpakaļ. Dzirdēju aiz sevis Maikla soļus, tāpēc neuztraucos, ka viņš neseko.
Atvēru sava dzīvokļa durvis un iegāju iekšā, dzīvokļa durvis aizcirtās, pievēršot abu bērnu uzmanību. Manas istabas durvis bija vaļā un mana istaba bija tieši pretī ārdurvīm, tāpēc Kamilla un Juliāns mūs ļoti labi redzēja. Kamilla pasmaidīja, ieraugot savu brāli aiz manis un atkal pievērsās multfilmai uz mana datora, to pašu darīja arī Juliāns.
Novilku savas laiviņas un aizgāju uz viesistabu, kur apsēdos uz mīkstā dīvāna. Uz televizora uzslēdzu mūzikas kanālu un uzgriezu pietiekami skaļi, lai to varētu dzirdēt pa visu dzīvokli, ja neaiztaisa durvis.
-Piedodiet, mazie,- atvainojos par skaļo mūziku, vērdama ciet savas istabas durvis. Kad tas tika izdarīts, es pagriezos pret Maiklu, kurš stāvēja dažu metru attālumā no manis un mani vēroja.
-Ko tu tā lūri?- vaicāju, ejot viņam garām uz virtuvi. Sāku izmeklēt visus plauktiņus, lai atrastu popkornu, ko aiznest abiem bērniem. Pastiepos pirkstgalos un beidzot ieraudzīju divas paciņas.
Paņēmu vienu un ieliku mikroviļņu krāsnī. Noliku blakus bļodu, kur pēc tam iebērt popkornu un atkal, kad pagriezos mani novēroja Maikla skatiens.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gandriz-5/717990
