http://spoki.tvnet.lv/literatura/Fenikss-6/687327
No 522 paplašināju līdz 662 vārdiem. MAz, bet nezināju, ko vairs pierakstīt :(
7.
Abi tur stāvējām un klusējām. Es gaidīju, kad kuru katru brīdi izlēks Toms ar savu briesmīgo smaidu. Tomēr nekā tāda nenotika. Juris satvēra manu roku un vilka uz kaut kurieni. Iekšā viss kliedza, lai nesekoju viņam. Neklausīdama sev, es atļāvu Jurim sevi vilkt uz turieni, kur vilka. Nonākuši kaut kur dziļāk mežā, viņš satvēra manas rokas. Viņš pārvērtās. Viņa ķermeni sāka klāt rudas spalvas, viņa mati no blondiem kļuva rudi. Acis kļuva spilgti smaragda zaļas. Es vēroju viņu pārvēršamies. Pēc mirkļa mūs apņēma uguns vairogs. Kolīdz uguns vairogs nozuda, viņš pārvērtās par sevi. Nedaudz. Viņam tāpat palika rudie mati un perfektās zaļās acis. Viņš satvēra manu roku un vilka kaut kur. Mēs tuvojāmies mežam. Mēs pagājām vairākām ēkām garām. Es sajutusi briesmu sajūtu, izrāvu savas rokas no viņa satvēriena.
„Kur tu mani ved?” es kliedzu.
„Uz savu dzimtu!” viņš strupi atteica.
„Dzimta, šmimta... Kāpēc tu mani velc uz meža pusi, ja esam fēniksu pasaulē?! Manuprāt, tu kaut ko slēp!” es kliedzu.
„Aizveries!” atskanēja pļaukas cirtiens. Ar asarām acīs noskatījos viņā.
„Ko... Ko tu izdarīji?!” es jautāju, jūtot sevī ieplūstam spēku.
„Apklusti,” atkal satvēris manas rokas, ievilka savā apskāvienā. Tomēr tas nebija apskāviens. Pārlicis mani pāri plecam, viņš uzsāka skriet. Es spārdījos un skrāpēju viņu, tomēr tas bija neizdevīgi. Grasījos uzbrukt viņam, kad nolēmu, ka nevajag. Man bija cerība, ka viņš man palīdz. Iekšā viss vēl joprojām kliedza, ka viņš mani nodos. Esot mežā, viņš mani nometa zemē. Es ar skaļu blīkšķi nokritu zemē. Pie reizes es apskrāpēju savas rokas un kājas, pret dzeloņiem, kas atradās uz zemes. Es centos piecelties, kad Juris satvēra mani aiz matiem.
„Viņš nemeloja, ka esi naiva. Ha, skuķe tu tiešām esi stulba!” viņš iesmējās. Sākotnēji apstulbu, kad sapratu, kam viņš kalpo. Pēkšņi viņš skaļi iesaucās: „Es viņu atvedu!”
No meža biezokņa iznāca vairāki melni fēniksa tipa cilvēki. Viņi saskatījās savā starpā.
„Kā lai zinām, ka tā ir viņa?” viens no viņiem, kas bija visai novārdzis, jautāja.
„Tāpēc, ka Toms atstājis viņai šo ap kaklu!” pametis viņu pusē kaklarotu, ko izvilka no savām biksēm. Kāds no viņiem to notvēra.
„Cik tu ar Tomu sarunājāt?” jautāja masīvais fēnikss, tādejādi apstiprinājās aizdomas, ka viņš sadarbojas ar Tomu.
„Mana ģimene necietīs jūsu varas laikā un viena desmitā daļa no ieņēmumiem...”
Juris atteica.
„Kāpēc?” es čukstēju. „Kāpēc?” Juris paskatījās uz mani.
„Tāpēc, ka man vajag naudu. Un ģimenei vajag izdzīvot. Tu jau nezini kā tas ir būt bez naudas. Mans tēvs mira, sargājot tevi. Tagad man jāapgādā manas māsas, brāļi un mamma, kas vēl joprojām nav atguvusies no smagās slimības. Viņai vajag zāles. Un tu esi tā, kas man dāvina naudu,” puisis novērsās. „Naudu, tad skuķis!”
„Atdod naudu,” noteica masīvais uz to pašu vājāko, kaulu kambarim līdzīgam fēniksam. Fēnikss, pacēlis maisu, nesa to Jurim. Atdevis Jurim maisu, Juris mani pagrūda uz viņu pusi. Fēnikss satvēra manu roku.
„Nāc!” pavēlējis to vājais fēnikss, parāva mani. Jāatzīst spēka viņam bija pietiekoši daudz, ja nevērtē viņa izskatu. Es paklausīgi sekoju. Es cerēju, ka tie ir meli, ka Juris mani nodeva viņiem. Es gribēju, lai viņš mani izglābj.
Es atskatījos uz Juri. Juris pazuda aiz uguns vairoga. Tomēr viņš mani pameta. Man pār vaigu nopilēja dažas asaras.
„He. Karalis būs laimīgs par tevi. Viņš nevar sagaidīt jūsu kāzas...” nočapstinājis lūpas gar manām acīm, masīvais fēnikss satvēra mani. „Iesim nu, skuķi. Tev patiks tavas jaunās mājas.”
Es skatījos tālumā. Vienu roku ieslidināju bikšu kabatā, neļaujot citam fēniksam to aizskart. Sajutu kabatā kaut ko saņurcītu. Es atcerējos vēstuli, ko man atstāja Fēnikss – T.D. Es aizvēru acis. Sakoncentrējusi spēku, es vēlējos atrasties pie mana Fēniksa. Fēnikss, kurš sargā mammu un vecmammu. Kad atvēru acis, es biju kādā telpā. Telpa bija zeltīta, un pie sienām piekārti vairāki spoguļi ar dažādiem sarkaniem dārgakmeņiem izrotāti. Virs galvas karājās zelta lustra ar dažādiem karekļiem, kuru galos karājās dažādi akmentiņi, kas mirdzēja visā telpā.
„Es zināju, ka agri vai vēlu šeit ieradīsies!” noteica kāds.
Es pagriezos, lai vērstu pret viņu skatienu. Manās acīs iezagās asaras. Tomēr viņš nepaskatījās uz mani, kamēr neiekliedzos.
„Nē!”...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Fenikss-8/688677
