http://spoki.tvnet.lv/literatura/Fenikss-5/687059
Izlaboju un papildināju stāstu. No 1346 vārdiem tagad ir 1683. :)
6.
Aizvērusi acis, es centos kaut ko just. Es lūdzos ugunij atrast tēti. Manas domas bija ap viņu, kad es jutu ap savu ķermeni svilinošu karstumu. Sākotnēji manas domas bija pārliecināšanās, vai tētis ir dzīvs, lai varētu apstiprināt savu pateikto. Vienu brīdi manas domās galvā uzpeldēja doma, ka māja deg no manām liesmām. Es jau nobažījos, ka visu sadedzināšu, atvēru acis, kad jutu un ievēroju pieskārienu, gar manu roku. Mamma pieķērās pie tās un lūdza man, lai es atrodu Daini. Es aizvēru acis. Es koncentrējos cik man spēka. Svilinošais karstums pieņēmās spēkā. Man reiba galva. Es jutu, ka mammas rokas atraujas no manis. Es jutu, ka nespēju vairs stabili nostāvēt. Es krītu. Pirms atslēdzos, jūtu kādas spēcīgas rokas mani satveram.
***
Kad es pamodos, es vairs neatrados pie vecmammas mājās. Es biju kaut kādā mazā telpā. Telpas sienas bija tumši pelēkas, bet grīda melna. Telpā bija tikai viena vienīga gulta. Neievērojusi nevienu logu, sajutos neomulīgi, tādēļ es centos atrast durvis. Durvis bija tumši brūnas, no koka. Es centos tās atvērt, bet nekas neizdodas. Durvis bija aizslēgtas. Dusmas pārņemta, es jutu, kā uguns apņem mani un triecu uguns liesmu pret durvīm. Es cerēju, ka tās pašķīdīs sīkos gabalos un sadegs. Tomēr tā nebija... Durvis, it kā tās sargātu vairogs, liesmas trieca pret mani atpakaļ. Pēdējā brīdī es paspēju izvairīties. Pēkšņi mani pārņēma iekšēji auksta strāva. Mani zeltainie mati sāka mainīt krāsu uz ogļu melnu. Es jutu, ka man kļūst auksti. Es pakritu zemē, nespēdama kustēties. Es jutos paralizēta, lai kustētos. Centos pieburt uguni, kas manās rokās veidojās melna un auksta. Telpā kāds ienāca. Garš stalts vīrietis ar melniem matiem. Sākotnēji es viņu neatpazinu. Kad stāvs ierunājās, es viņu atpazinu.
„Tā, tā. Izskatās tu esi tāda pati kā es...” jutu kā Toms smaida. „Vai tu maz zini, kas par radījumu es esmu?” Es jau apzinājos, kas es esmu. Bet par viņu es varēju teikt, tikai to, ka dēmons, ne fēnikss.
„Tu neesi, kā es. Tu esi nolādēti melns. Melns, kā dēmona pakalpiņš. Laid mani vaļā!” es kliedzu un spiedzu. Vēlējos, lai melnā uguns ieskauj viņu, bet nekas man neizdevās. Es grasījos kliegt vēl kaut ko, no dusmām, lai dabūtu uguni, kad Toms man iesita pa seju. Es apstulbusi vēroju viņu.
„Mēs esam viena tipa radījumi, bet dažādi. Mēs esam melni, sarkani, zeltaini...” viņš to man stāstīja tā it kā mani tad interesētu. Kaut gan.. interesēja gan. Varbūt es atklāšu sev kaut ko svarīgu. „Katra krāsa nosaka no kuras dzimtas esi,” tagad man bija skaidrs, kāpēc viņš ir citāds. „Tu esi no fēniksa Ameirilliju dzimtas. Bet es no Gruždionas dzimtas. Bet vai tu zināji, ka Ameirilliju dzimta ir bez mantinieka vai mantinieces? Es sen zināju, ka esi Ameirilliju dzimtas mantiniece. Es vēlējos tevi iegūt savā varā, lai tikai mana dzimta tiktu tālāk. Augstāk!” Tomu ieskāva melnas ugunis. „Mēs iekarotu citus fēniksus, pakļautu savai varai, bet tavu dzimtu līdz pēdējam iznīcinātu. Pārāk ilgi valdiet pār mums! Mana tauta nav lemta būt tavas dzimtas pakalpiņiem!” viņš trieca dūri pret manu vēderu. No asām sāpēm ievaidējos.
„Tu.. izdzimteni! Laid mani!” Sakrājusi pietiekoši daudz spēka, es sāku radīt uguni ap rokām. Sapratusi, ka Toms mani bija ieskāvis savā varā sākotnēji, tagad bija aizmirsis, ka turēja mani ieslodzītu. Jutu sevī ieplūstam savu silto spēku. Mani melnie mati kļuva atkal zeltaini. Es jutu kā es visa esmu apņemta ugunī. Grasījos uzbrukt Tomam un viņu nogalināt, kad kāda klusa balss man galvā iečukstēja, lai es bēgot un lai domāju par mājām. Aizvērusi acis, paklausījusi balsij, es domāju par vecmammu un mammu. Par vecmammas silto māju...
Kad atvēru acis, es biju vecmammas mājā. Jā tā to varēja saukt. Virtuvē bija saplēsti vairāki trauki, noplēsti aizkari un salauzts galds. Vietām uz sienām varēja novērot deguma pēdas. Smaržoja visa māja pēc dūmiem, kas tikko būtu nodzēsti. Iegājusi viesistabā, manā acu priekšā pavērās briesmīgs skats. Puse no istabas mantām bija nodedzināta. Pirmā doma bija, kur ir mamma un vecmamma. Skriešus izskrēju ārā no mājas. Es kliedzu un saucu abas vārdos. Sapratusi, ka viņas jāmeklē citur, devos iekšā, lai pārģērbtos. Ievērojusi, ka zemē mētājas lapiņa, to pacēlu. Atvēru lapiņu. „Ja meklē savu mammu un vecmammu, viņi ir pie manis, drošībā. Ja vēlies mani atrast, tikai ievēlies mani satikt. Tu mani ātri atradīsi, jo mēs esam saistīti vairāk nekā tu domā. Sargi sevi! Un uzvari šajā karā. Tu tagad esi mūsu cerība! Ar cieņu, T.D.”
Lapiņu salocīju un ieslidināju kabatā. Es sākotnēji apstulbu par lapiņas saturu. Es jau biju nolēmusi to visu apdomāt, kad sadzirdēju aizmugurē kādu skaņu. Strauji pagriezusies, es ievēroju Tomu. Aši sagatavojusi, rokas, lai radītu uguni un uzbruktu viņam... es apstulbu. Toms vienkārši izgaisa. Viņa vairs nebija man priekšā. Es griezos uz visām pusēm, meklējot viņu. Nekur neatradusi, es jau atmetu ar roku un apdomāju, ka tās ir tikai halucinācijas, kad... Es tiku nogāzta zemē. Strauji atsitusies pret zemi, man pazuda elpa. Jutu sāpes pār ķermeni.
„Tu pat neko nemāki. Cik viegli būs tevi iznīdēt!” viņš ņurdēja. „Bet vispirms, man vajag tevi izmantot saviem plāniem. Vai tu maz apjēdz kādās ziepēs esi? Skuķi, tu netiksi vaļā no manis nekad!”
Satvēris mani aiz matiem, piecēla kājās un izveidoja uguns vairogu ap mums. Kad vairogs nozuda, mēs atkal bijām tajā nolādētajā, melnajā telpā. Viņa seju rotāja smaids.
„Vai tu vispār zināji, ka jāmāk slēpt savas pēdas. Tevi pat varētu atrast idiots. Tagad guli!” iegrūdis mani gultā, viņš centās mani izģērbt. Centusies viņu jebkādi atgrūst, es sapratu, ka netikšu vaļā. Grasījos padoties, kad es nolēmu iedomāties kādu vietu, kur es pazustu. Aizvērusi acis, es vēlējos būt tur, kur ir miers un manas pēdas neatrastu. Sajutusi, ka mani neviens netur un ir citas skaņas, es atvēru acis. Atverot acis, es atrados pie jūras. Nezināmu iemeslu dēļ, es skrēju iekš ūdens un sāku peldēt, lai pazustu no Toma. Ūdeni nevarēja palikt pēdas, vai ne? Vismaz es biju kaut cik par to pārliecināta. Peldēdama es sāku just spēka izsīkumu. Aizvērusi acis, iedomājos par Spāniju. Tur kādu laiku es arī nolēmu patverties.
Nonākusi Spānijā, es atrados mazā sānieliņā, kur nebija neviena cilvēka. Lēnu gaitu devos tur, kur manas acis rāda. Nonākusi līdz mērķim, es nozudu. Mans mērķis bija mežs, kas bija neliels, tomēr labs paslēptuvei. Atradusi īsto koku, es sāku rāpties augšā. Uzrāpusies pietiekoši augstu, lai mani neredzētu kāds ienaidnieks, kārtīgi iekārtojos, lai varētu pagulēt. Skatījos debesīs un domāju par savu mammu, vecmammu un T.D. Kas T.D bija, es neuzzināšu līdz nedošos pie viņa vai viņas. Es pat nezināju, kāds dzimuma pārstāvis T.D. ir. Es nolēmu, ka T.D. saukšu par Fēniksu. Fēnikss, laikam par stulbu, bet citu nekas man prātā nenāca.
Es sāku apkopot savas domas. Esmu Rūta. Rūta no Ameirilliju dzimtas. Esmu fēnikss. Agrāk biju parasta Rūta, kurai ir tikai 15 gadu. Pieskāros saviem matiem. Zeltainie mati man vairs nebija. Tagad man bija vidēja garuma rudi mati. Skatoties uz tiem, man sagribējās tos nogriezt. Esmu vienmēr tā vēlējusies, bet dažu iemeslu pēc man to nekad neizdevās izdarīt. Galvenie iemesli bija divi. Toms un mamma. Toms mani reiz pieķēra grasāmies griezt matus. Pēc tā, ka viņš mani iekaustīja un izvaroja, es neuzdrošinājos vairs tiem pieskarties. Mamma man iestāstīja, ka, lai dabūtu puisi, gari mati ir tas, kas liek zēnam tevi iemīlēt. Es būtība uz to cerēju... Tik naivi no manas puses. Tagad nebija neviena, kas man liegtu šo iespēju. Nē bija... Man nebija ne šķēres, ne naža... Skumīgi noskatījos debesīs. Man miegs nenāca, tikai simtiem domu mani nodarbināja. Ko man darīt? Kāpēc es esmu mantiniece? Kāpēc esmu fēnikss? Kas notiek ar mammu? Ar vecmammu? Kas notiek man mājās? Laikam, ka policija mūs meklē. Interesanti, vai kāds noticētu man, ka esmu kā fēnikss? Nē... Neticētu gan. Tāpat kā vecmāmiņa sākotnēji. Simtiem domu, jautājumu un vēl simtiem atbilžu katriem jautājumiem.
Es atspiedos pret stumbru, cerībā, ka aizmigšu. Pievērusi acis, es apjēdzu, cik ļoti man ir auksti. Protams, ja esi izģērbta un daļa no drēbēm ir gan jau, ka nodegušas. Vajadzēs palikt tādai kāda ir. Cenšos uzburt uguni, kad atminos par Tomu. Ja viņš mani meklē, tad labāk neko nedarīt un paciest šo aukstumu. Nodrebinājos, jo nakts bija vēsa priekš manis.
Grasījos iemigt, kad sadzirdēju lapu čaboņu. Atvērusi acis, es gatavojos aizstāvēties. Skaņa nāca ar vien tuvāk. Es no bailēm gandrīz vai iekliedzos, kad no blakus koka izleca vāvere. Paskrējusi man garām, tā nozuda citur. Iekšēji viss kliedza Neatslābsti!, bet ārēji es centos atslābt. Kad jau gandrīz sajutusies drošībā un biju atslābinājusi muskuļus, es nolēmu, ka vajag kaut kur pārnakšņot. Grasījos kāpt lejā, kad kāds mani piespieda pie koka. Grasījos uzbrukt, bet lauztā angļu valodā kāds pateica, lai klusēju. Es apklusu. Mums garām patraucās divi cilvēka putni. Abi bija melni stāvi, tomēr es varēju pamanīt, ka abi ir līdzīgi Tomam. Stāvs atlaida mani. Stāvs ierunājās, lai sekoju viņam. Es sekoju stāvam. Viņš palēkdamies, noleca lejā. Es bailīgi sāku kāpt lejā. Nokāpjot lejā, es apstulbu, jo tā stāva vairs nebija. Kad grasījos viņu saukt, es saņēmu jautājumu, vai es protu runāt latviski.
„Jā!” es atbildēju.
„Seko man.” Sekodama puisim, es jutu, ka tā darīt labāk nevajag.
„No kuras fēniksu dzimtas tu esi?” jautāju.
„Tu laikam tumsā neredzēji, bet esmu rudas krāsas fēnikss. Esmu no Eksmolījas dzimtas. Tu?”
”Ameirilliju dzimta. Vismaz tā teica Toms,” noteicu. Zēns atskatījās uz mani.
„Toms. Toms Džestons?” es pamāju. „Tas kretīns ir briesmonis. Viņš mēģina atrast mantinieci no tās dzimtas, no kuras nāc tu. Viņa esot slavenā Daina Tērkila meita.
„Kā tevi sauc?” centos novērst domas.
„Juris. Juris Mairēns. Tevi?”
„Nu... Tu man apsoli neko nenodarīt, jo man tev būs gari ko paskaidrot, par manu uzvārdu.” Viņš pamāja. „Mani sauc Rūta. Būtībā, man ir patēva uzvārds – Džestona. Tomēr mana īstā tēva uzvārds ir Tērkils, tādēļ iekšēji esmu Tērkila...” Zēns neticīgi uz mani paskatījās.
„Tu esi mantiniece. Tāpēc Gruždiona dzimta ir tādā panikā. Viņi meklē tevi! Tad jau ir cita runa!” viņš satvēra manu roku.
„Man sāp!” es nospļāvos.
„Piedod. Es vienkārši baidos par tevi. Ko lai darām? Kad atklāji spējas?”
„Nesen. Vispār tikai pāris dienas atpakaļ.”
„Tad ejam.”
„Uz kurieni?”
„Eksmolījas valsti. Dosimies uz fēniksu pasauli. Un neuztraucies, spējas nevajadzēs,” paskatījies uz mani, viņš norāva kaklarotu. „Tu saproti, kāpēc tevi viņš varēja tik viegli atrast? Tevi izseko pēc šī!” Un ieslidināja kaklarotu savu bikšu kabatā.
„Tad viņš ir kaut kur šeit?” Puisis pamāja.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Fenikss-7/687466
