http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-5/760320
***********
Puisis uz manu jautājumu neatbildēja, tikai iebakstija man sānos un iesmējās.
-Sandijs. - puisis pastiepa man pretī roku.
-Agnese. - paspiedu puiša roku un viegli pasmaidiju.
-Skaists vārds Agnese. - viņš mīļi uzsmaidija, bet manu roku vēl neatlaida.
-Es gan tā nedomāju. - tā ir taisnība, man nepatīk mans vārds.
-Beidz, tev ir skaists vārds, ko par manu vārdu tiešām nevar teikt. - es iesmējos. Viņam nav skaists vārds? Šis puisis tiešām ir nojūdzies, bet man tas patīk.
-Varbūt vēlies saldējumu? Šeit sāk kļūt karsts. - Sandijs laipni vaicāja.
-Paldies, atteikšos, pati vienu jau nesen notiesāju. - uzsmaidiju puisim. Nezinu kas Sandijā tāds ir, bet pēc katra viņa vārda es gribu smaidīt.
-Cik žēl, tad varbūt nākamreiz? - puisis izvilka no somas papīra gabaliņu un pildspalvu, un veikli kaut ko uzrakstija. - Lūk šeit ir mans nummurs, Piezvani, vai uzraksti, kad paliek skumji. -Sandijs pasniedza man lapiņu un noskūpstija manu roku. Es ļoti labi zinu to, ka es nosarku.
Nekad mūžā uz mani neviens vēl nav vēlējies uz mani skatīties, bet tagd, pēkšņi, jau pasniedz savu telefona nummuru un noskūpsta roku... Šo dienu es laikam nekad vairs neaizmirsīšu, ja neņem vērā strīdu ar brāļiem.
Pēc pienācīgām atvadām mēs aizgājām katrs uz savu pusi. Es gāju lēnām un domājot par Sandiju. Šis noslēpumainais puisis, kuru es pazīstu tikai neilgu laiciņu, mani ir nohipnotizējis... Es eju neskatoties ne uz priekšu, ne zem kājām. Mans skatiens nefokusējas ne uz ko. Es visticamāk no malas izskatos, kā zombijs, vai kāda trakā...
Beidzot es esmu nonākusi līdz mājām, bet man vairs negribas iet iekšā. Man negribas tur atrasties... Tā gaisotne, kas valda mājā mani smacē, vēl jo vairāk, pēc strīda ar Dāvidu un Demianu. Neesmu pārliecināta, bet laikam jau šonakt pazudīšu no šīs mājas uz visiem laikiem. Man ir apnicis baidīties, man ir apnicis būt vienai un nemīlētai.
Speru nedrošus soļus iekšā mājā un pavisam klusu dodos augšā uz savu istabu. Pagaidām es gribu palikt nemanīta. Pagaidām man nevienu no visiem trim negribas redzēt. Gribas palikt vienai un atpūsties. Atpūsties no visiem.
Kad esmu veiksmīgi tikusi savā istabā aizslēdzu durvis un apsēžos uz grīdas. Izņemu no kabatas telefonu un lapiņu ar Sandija nummuru un ievadu telefonā. Uzspiežu podziņu - sūtīt īsziņu un cenšos izdomāt, ko rakstīt. "Čau, vai pie tevis var palikt pa nakti? Tikai uz vienu nakti." Nē, tas izklausās stulbi.
-Sveiks, netraucēju? - jā, tā būs labi.
-Kāpēc gan, lai tu traucētu? - ha, labs jautājums, es taču nevaru zināt, ko viņš dara.
-Es jau tikai pajautāju, nevaru taču zināt, ko tu katrā momentā dari.
-Nu tad, nē, tu mani netraucē! Priecājos, ka uzrakstiji. :) - tagad es sāku justies glaimota.
-Man tev jautājums... Es varu palikt pie tevis pa nakti, kamēr atradīšu dzīvokli? Tas nebūs uz ilgu laiku, man te problēmas ģimenē, tāpēc negribu te vairāk uzturēties. - ahh, tas gan jau izklausās stulbi un varbūt pat nevajadzēja atklāt iemeslu, kāpēc nevēlos mājās uzkavēties?... Nu labi, kas izdarīts, izdarīts....
-Jā, droši, jebkurā mirklī gatavs palīdzēt tik skaistai meitenei! Ka man piekāpt? Starp citu, kur tu dzīvo? - tik skaistai meitenei? Tas taču ir joks? Vai varbūt es pati nesaskatu savu skaistumu? Galu galā es nebiju cerējusi jau atkl sagaidīt komplimentus...
-Es sakrāmēšu vajadzīgās mantas un tad uzrakstīšu. Un labāk tiekamies pie mūsu šīsdienas soliņa! - šī lieta tā kā būtu nokārtota, tagad jāsāk krāmēt vajadzīgās mantas.
Atvēru skapi un aplūkoju drēbes, kas tur atradās. Daudzas bija jaunas un neaiztiktas. Tikai nopirktas un ieliktas skapī. Kāpēc pirktas, ja netiek vilktas? Nav ne jausmas...
Vēlreiz kārtīgi aplūkojot skapja saturu nonācu pie secinājuma, ka pagaidām neko no šī visa man nevajag un ko vajadzēs to arī nopirkšu. Tātad, darīšanas ar skapi ir nokārtotas! Paskatījos uz rakstāmgaldu un smagi nopūtos. Tā visa lielā dokumentu kaudze man kaut kā ir jāsapako tā, lai neviens pats papīrītis netiktu aizmirsts.
Pameklēju kādu somu un daudz mapes. Kad visu atradu, sāku šķirot papīrus, kuru kurā mapē, tā, lai pēc tam varu atrast visu, ko man vajag priekš darba.
Pagāja krietns laiks, kamēr man izdevās visu papīru kalnu sapakot man vēlamajās mapītēs un sastūķēt to visu lielākajā somā, kas man ir. Tiesa šī soma ir domāta priekš apģērba, bet ko nu tur daudz, vienreiz ar papīriem sadraudzēsies.
Ieskatījos pulkstenī un secināju, ka ir pagājušas tieši četrdesmit piecas minūtes. Apskatīju vēlreiz savu istabu, lai pārliecinātos, ka neko neesmu aizmirsusi. Labi, viss ir. Izvilku telefonu no kabatas un aizsūtīju īsziņu kā bijām norunājuši. Man vēl jo projām bija virsū apģērbs, kuru biju uzvilkusi priekš pirmās pastaigas. Apavi arī bija apauti.
Devos ārā no istabas un centos līdz izejai tikt nepamanīta. Man tas lieliski izdevās. Tikai pie pašām durvīm mani uzrunāja Džeimss.
-Uz kurieni tu? - tas izklausījās dīvaini un netipiski Džeimsam.
-Kāda tev daļa? Es esmu pieaugusi un.... - pagriezusies pret Džeimsu redzēju, ka viņam rokās ir nazis. Nē drīzāk duncis. - ko tu dari? Kas tev ir padomā? - es manāmi sāku uztraukties un bailes palielinājās ar katru simtdaļu, ko atrados tuvumā Džeimsam...
************
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-7/761111">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-7/761111
