Dzīve mēdz būt arī gaišos toņos. #510

Komentārus, komentārus, komentārus! Gaidīšu komentārus!

Ja nesagaidīšu, nebūs jaunas daļas Ļoti pietrūkst jūsu atbalsta mīlīši...

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-4/756582">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-4/756582

*********

Bet tad... Mani pārsteidza kāda meitene, kura ieraugot Dāvidu metās viņam klāt un ķērās ap kaklu. Viss jau būtu kārtībā, bet šī meitene neizskatījās tāda, kādai būtu jābūt meitenei Dāvida gaumē.

Es nospriedu, ka labāk viņus abus netraucēt un pēc tam jau Dāvids man visu izstāstīs. Nomainiju virzienu un devos pisētas centa virzienā. Uzstādiju sev konkrētu vietu, kur sen jau neesmu bijusi.

Galvenais pilsētas parks! Šis parks ir galvenais, jo šeit ir lieli plašumi un daudz strūklaku, kā arī maza, lai gan, ne tik maza, estrādīte. Šeit vienmēr visiem patīk, gan jauniem, gan veciem cilvēkiem. Šeit ir pat atsevišķi rotaļu laukumi bērniem un arī suņiem.

Nenoliegšu, ka man arī šī parka skaistums patīk. Drīzāk, tas apbur mani!

Staigājot, ar acīm centos uzmeklēt visklusāko vietiņu, vispamestāko soliņu, lai varētu no malas noraudzīties uz šo skaistumu. Tā, netraucēti. Man jau nav pretenzijas, pret bērniem, vai kādiem mīlnieku pāriem, es jau priecājos par citu laimi, bet šoreiz... Šoreiz nav tas brīdis. Es vēlos vienkārši apsēsties un padomāt, un visu uzlūkot no malas.

Šī diena ir skaista, to es pamaniju tikai tagad, apsēžoties, te, uz skaistā, gaiši brūnā koka soliņa, ēnā zem lielajiem ozoliem. Nebiju domājusi, ka vēl kādreiz, tā vienkārši atnākšu un apsēdīšos uz nomaļa soliņa un apbrīnošu dienu. Aprīnošu tās skaistumu.

Dažreiz es ieslīgstu savā darba rutīnā, ka nemaz neatceros, par sevi. Par to, ka varētu tā vienkārši apsēsties un palūkoties sev apkārt. Bez steigas visu aplūkot un beigu beigās sākt aprīnot. Man tāda iespēja nebija bijusi jau sen, tāpēc es vienkārši apņemos nākt uz šejieni, vai vispār iziet pastaigāties, biežāk.

Es skatos apkārt un manī ieplūst prieks. Nezinu no kurienes tas uzradās, bet tas vienkārši sāk arvien straujāk rinķot pa manām dzīslām. Mana dzīve, vai varbūt tikai šī diena sāk kļūt gaišāka. Dzīves toņi sāk kļūt gaišāki, spilgtāki. Viss sāk kļūt skaistāks. Putnu čalas kļūst skaļākas un jautrākas. Varbūt tās ir tikai manas iedomas un sapņi, bet man šis viss patīk. Šis dabas skaistums.

Pēkšņi manu laimi iztraucē vibrējošs telefons. Un es jau domāju, ka es šo var teikt nekam nevajadzīgo elektroierīci atstāju mājās....

Izņēmu telefonu un ieskatījos telefona dislejā. Pienākusi īsziņa no Dāvida. "Kur tu pazudi? Es tevi te gaidu vēl jo projām. Ja esi devusies uz mājām varēji vismaz īsziņu atsūtīt!". Neesmu īsti pārliecināta, bet Dāvida garastāvoklis varētu būt diezgan slikts, spriežot pēc īsziņas teksta. Parasti viņš tā neraksta. Nezināju ko rakstīt, tāpēc uzraksiju pirmo, kas iešāvās prātā. "Mājās neesmu. Pilsētas parkā gan. Negribēju tevi traucēt, pēc tā, ko redzēju. Ja vēlies vari atnākt, parunāsim svaigā gaisā."

Atbildi uz manis sūtīto īsziņu pat negaidu, jo zinu, ka Dāvids neatbildēs, viņš vienkšārši nāks uz šejieni. Viņš tā dara vienmēr un vienmēr tā ir darijis. Dažreiz tas mani kaitina, bet šoreiz tas nav tas gadījums. Laikam tāpēc, ka es jūtos dzīva.

Pēc neilga brīža mani iztraucē klusa balss.

-Sveika. - kāds puisis mani uzrunā. No sākuma es domāju, ka tas būs Dāvids, bet nebija.

-Sveiks. - atbildu uz sveicienu, tik pat klusi, kā nezināmais puisis. Viņš izskatās diezgan jauns uz kādiem 24 gadiem. Gaiši brūni, izpūruši mati, brūnas acis. Parasts krekls, džinsi un melnas Nike botas. It kā parasts puisis.

Tālumā jau pamanu Dāvida siluetu, pieceļos kājās un pirms aiziešanas vēl nosaku:

-Atvaino, es uz mkirklīti. - tā kā puisis izskatās visai kautrīgs, tad uzsmaidu viņam un dodos pie brāļa.

Kad beidzot esmu nonākusi līdz brālim, viņš neizskatās tāds kā iepriekš. Tagad viņš izskatās saskumis un īgns.

-Kas noticis? Tu izskaies galīgi čābīgi. - noraizējusies jautāju.

-Nekas īpašs, tikai meitene pameta. - nebiju domājusi, ka kaut ko tādu dzirdēšu no Dāvida mutes. Tas priekš manis ir kaut kas jauns un neparasts. Viņš nevienam nebija teicis, ka viņam ir meitene un vēl TĀDA.

-Un kāpēc tu man neteici, ka tev IR meitene? Tu taču zini, ka man VAR uzticēties. - vēl jo projām biju noraizējusies par brāli, lai gan viņš ir 7 gadus vecāks par mani.

-Es domāju, ka neviens mani nesapratīs, es viņu pa tiešām mīlēju. - es sāku nedaudz aizsvilties, par šādiem vārdiem.

-Ā un tu domāji, ka tevi neviens nesapratīs, ja? Un ko man teikt tādā gadījumā? Uz mani vispār neviens neskatās, bet tu te raudi, ka tevi neviens nesapratīs? Zini ko? Nu tad tinies! Ja jau tu domā ka man nevar uzticēties un es tevi nesapratīšu, tad ej un raudi tālāk! - manās acīs bija sakāpušas asaras, kuras pamazām sāka slīdēt lējā pār maniem vaigiem.

Es apgriezos uz papēža un uzsāku skrējienu soliņa virzienā, uz kura pirmīt sēdēju. Asaras nedaudz aizmigloja manu ceļu, bet ne tik traki, lai es neredzētu ceļu.

Sev nopakaļ dzirdēju brāļa atvainošanās saucienus, bet viņš man neskrēja pakaļ censdamies mani nomierināt, vai parunāt un tā arī ir labāk. Tagad es viņu vismazāk vēlos redzēt.

Biju aizskrējusi līdz soliņam un svešinieks tur vēl sēdēja, bet nu jau uz mani skatījās ar neizpratnes pilnu skatienu.

-Piedod, sastrīdējos ar brāli. - es nezinu kāpēc, bet mans prāts teica, ka man ir jāatvainojas.

-Kāpēc tu atvainojies? Un zini, tev nepiestāv raudāt. - puisis mīļi uzsmaidija un pavirzijās man tuvāk. Es nezināju, vai man ir jāpriecājas, vai jābaidas.

-Kāpēc tu ar mani vispār runā? Es taču neesmu skaista, man uz sejas un rokām ir rētas. Es ne mazākajā mērā neesmu pievilcīga, cilvēki uz mani negrib pat skatīties.... Kas manī ir tāds, kas lika tev mani uzrunāt? - es biju apmulsusi un izmisusi. Pēkšņi no zila gaisa parādījās puisis, kurš ar mani sāka runāt un izteikt komplimentus.

Es vienkārši nesaprotu.... Varbūt kāda feja mani ir pārvērtusi, par skaistu sievieti, kura spēj iepatikties vīriešiem? Varbūt es esmu nokļuvusi pasakā, kurai itkā būs laimīgas beigas? Varbūt šis ir tikai nevainīgs sapnis, kurš tulīt beigsies, jo es pamodīšos? Bet sapnis... Tas nevar būt sapnis.... Man sapņos pat nav rādījies, ka mani uzrunātu, kāds simpātisks puisis. Pat priekš sapņiem es neesmu skaista....

*********

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-6/760397">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-6/760397