Dzīve aiz maskas [27]6

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-26/814804

Es atvainojos par ilgo gaidīšanu.

Zinu, ka solīju jau dažas dienas atpakaļ, bet, neparadzētu apstākļu dēļ, biju čut busy..

Atmiņas par Billiju man lika saprast cik ļoti man aizgājušais draugs pietrūka. Ieskauta Džeka siltajā apskāvienā es biju iekrampējusies viņa kreklā un skaļā balsī raudāju savu dvēseli ārā. Viņš bija piespiedis manu galvu pie savām krūtīm un ne vārda nesakot glāstīja manu muguru it kā zinātu, kam es eju cauri.

Bez ne viena vārda, bez nevienas liekas kustības, visu šo laiku Džeks bija klausījies manu stāstu. Viņš nelietoja tos liekos vārdus, kā "Es saprotu", kad cilvēki tiešām neko nesaprata, "Man ir žēl", kad viņi nespēja pat iedomāties kā to bija pārdzīvot. Nē, viņš tikai atradās man blakus un sniedza savu sargājošo plecu uz kā izkratīt sāpju pilno sirdi. Un par to es biju tik ļoti pateicīga.

- Paldies, ka mani uzklausīji, - daudz maz nomierinājusies, vīrietim pateicos.

Viņš saņēma manu galvu rokās, liekot ielūkoties viņa mīlestības pilnajās acīs.

- Paldies, ka man uzticējies, - viņš teica un uzspieda skūpstu uz manām lūpām.

Šoreiz tas bija maigs un mierinošs. Tas izpauda viņa pateicību un mīlestību, vismaz, man tā gribējās domāt. Atminoties pagātnes notikumus, es zināju, ka dzīve var būt tik īsa, ka es vairs negribēju zaudēt ne sekundi nožēlai un šaubām. Es vairs negribēju baidīties no dzīves. Mums katram bija savs laiks un mums katram bija savs liktenis un, nu, es biju gatava to sagūstīt ar abām rokām. Billijs man bija dāvājis vēl vienu iespēju dzīvot, piepildīt mūsu sapņus un cerības, izbaudīt draudzību un mīlestību un es negrasījos to laist vējā. Tagad, es dzīvoju dēļ mums abiem - gan sevis, gan Billija.

- Es apzinos, ka tas skanēs dīvaini, jo neesam tik ilgi pazīstami, - iesāku lūkojoties Džeka sudrabpelēkajās acīs, - Bet es vairs negribu neko nožēlot. Es zinu cik īsa var būt dzīve, es zinu cik daudz negaidītus pagriezienus tā var pavērst, es zinu cik ļoti tā mums ir jānovērtē, tādēļ es vairs nevēlos gaidīt līdz brīdim, kad ir jau par vēlu. Džek, es tevi mīlu!

Trīs spēcīgi vārdi, kas pārslīdēja pār manām lūpām. Trīs spēcīgi vārdi, ko bērnībā domāju, ka man nebūs iespējas kādam teikt. Trīs spēcīgi vārdi, kas izteica visu.

Džeka acis pārsteigti iepletās un pār viņa lūpām pārlija laimīgs smaids. Viņš saņēma manu seju savās rokās un mani no jauna noskūpstīja. Tajā mirklī visi šķēršļi pazuda. Mums vairs netraucēja vecums. Status vairs neko neietekmēja. Laiks cik ilgi mēs viens otru pazinām vairs nebija svarīgs. Tajā mirklī, pat bez vārdiem, es zināju, ka viņam ir tādas pašas jūtas pret mani, kādas man bija pret viņu. Tajā mirklī mēs bijām domāti viens otram.

Skūpsts bija sāļš no manām asarām un saraustīts no abu smiešanās. Es nekad nebiju iedomājusies, ka dažu dienu laikā ir iespējams atrast kādu, kuru tu mīlētu, kādu, kam uzticētos vairāk par visu pasaulē, kādu kura dēļ tu darītu visu iespējamo. Bet, te, nu, viņš bija - mans Džeks, ieskāvis mani siltā apskāvienā un mīlestības pilnā skūpstā. Vīrietis, kas bija sagrozījis manu dzīvi ar kājām gaisā - vīrietis bez kura es vairs nemācēju izdzīvot. Vīrietis, ko mana dvēsele bija meklējusi visu šo dzīvi.

- Es mīlu tevi, - vēlreiz atkārtoju, ļaujot noslēpumainajam trusim mani aizvest uz brīnumzemes bezdibeņiem.

***

Skatoties filmu, es biju dziļi iemigusi uz Džeka pleca, kad kāda smalka sievietes balss man lika pamosties. Vīrietis vēl joprojām bija saldi iemidzis man blakus un es lūkojos uz rudmataino sievieti sev pretī.

- Milda, sveika, - es ierunājos un viņas zaļās acis urbās manējās, - Piedod, ka mēs nedzirdējām, ka tu esi atnākusi, - atvainojos un viņas skatiens aizdomīgi pārslīdēja uz brāli, - Mēs skatījāmies filmu un iemigām, - es paskaidroju.

- Es noprotu, ka Džeks tev visu izstāstīja, - viņa teica lūkojoties uz manu roku, kuras pirksti bija savīti kopā ar vīrieša. Neērti izņēmu to no Džeka tvēriena. Viņa nopūtās.

- Es zinu, ka tu negribi, lai mēs esam kopā, - es iesāku, taču sieviete pasmaidīja.

- Nē, tu mani esi nepareizi sapratusi, - Milda mani pārtrauca, - Lūkojoties, uz to, cik Džeks ir saldi iemidzis, kā gan es varētu būt neapmierināta, ka jūs esat kopā? - viņa jautāja un apsēdās man blakus.

- Tu tiešām neiebilsti? - es jautāju nespēdama ieskatīties sievietes acīs.

- Jā, Alise, - viņa teica mani apskaudama, - Es tiešām neiebilstu. Saproti, ka mīlu savu brāli, taču arī tu esi jauka meitene un man bija bail, ka jūs neesat nopietni un, ka viens otru beigās sāpināsiet.

- Es nekad, - iesāku, taču Milda man vēl joprojām neļāva teikt ne vārda.

- Pēc tās reizes restorānā, kad viņš tev atbrauca pakaļ, es sapratu, ka mans brālis pret tevi jūt ko tādu, ko nekad ne pret vienu citu nebija izjutis. Viņš tevi mīl. Un tas man lika apdomāt savas domas un es nospriedu, ka jūs esat labi viens otram. - viņa smaidot noteica un, kad es sajutu savās acīs sariešamies asaras, meitene mani vēlreiz apskāva.

- Es nebiju domājusi, ka man tava piekrišana bija tik svarīga, - es šņukstēju aiz laimes, liekot meitenei maigi iesmieties.

- Milda, beidz apcelt Alisi, - Džeka aizsmakusī balss man lika sabīties un es pagriezos pret vīrieti, kas izstiepdams rokas nožāvājās.

- Vai tu tiešām domā, ka es viņu apceltu? - Milda ar pietēlotu aizvainojumu pārmeta.

- No tevis var sagaidīt visu, - viņš tikai iesmējās.

- Lūk, ar kādu brāli man visu šo laiku bija jāsadzīvo? Visa vaina vienmēr tika uzvelta man! - viņa zobojās un es iesmējos.

- Ko tu vēlies? - Džeks jautāja.

- Vai tiešām man ir jābūt kādam iemeslam, lai apciemotu savu brāli? - ar to pašu aizvainoto toni viņa atjautāja, - Turklāt, - Milda smīnēdama piebilda mani uzlūkojot, - Es atbraucu apciemot savu draudzeni.

- Tu viņu pat nepazīsti, - Džeks izbolīja acis.

- Tu arī, bet, re, kur mēs esam, - viņa spītīgi izmeta un nespēdama vairs noturēties sāku smieties.

- Kā tādi divi bērni, - man izspruka un es zibenīgi pieliku roku pie lūpām.

- Ak, tad bērni?! - abi reizē pārsteigti iesaucās mani nopietni uzlūkojot.

Sabijusies es piemetos kājās un grasījos bēgt, kad gan Milda, gan Džeks veikli satvēra manas rokas un ievilka atpakaļ dīvānā. Es sāku spiegt, kad brālis un māsa it kā apvienojuši savus spēkus sāka mani kutināt.

- Pietiek, pietiek, - es spiedzu no smiekliem nespēdama paelpot, - Es padodos!

Tur nebija ne šaubu. Abos plūda vienas un tās pašas asinis. Es smagi elsoju, kad abi pieaugušie smiedamies iekrita man blakus uz dīvāna. Milda aizāķēja savu elkoni aiz mana un Džeks, aplicis roku ap maniem pleciem, atbalstīja savu galvu uz mana pakauša.

- Patiesība, - Milda ierunājās, - Es nācu atgādināt tev, ka rīt ir tēva piecdesmit gadu jubilejas balle, bet man nospīdēja, ka arī Alise ir šeit. Domāju, varbūt arī viņa vēlas doties.

- Jūsu tēvam paliek piecdesmit rīt? - pārsteigti jautāju.

- Jā, - viņa atbildēja, - Vai vēlies pievienoties?

- Milda, - Džeks nopūtās, - Es nedomāju, ka tā būtu laba ideja.

- Kāpēc? - viņa jautāja un paliecās uz priekšu, lai uzlūkotu brāli.

- Tādēļ, ka tur būs tēvs un tur noteikti būs arī Sāra, tātad, drāma. Es negribu, ko tādu likt Alisei piedzīvot.

- Es domāju, ka tu ar tēvu vairs nekontaktējies, - palūkojoties uz Džeku ieminējos, kamēr viņš aizmiedza savas acis it kā nevēlēdamies par to runāt.

- Viņš kontaktējās, - Milda ierunājās un es pievērsos vīrieša māsai, - Viņš ir kā kucēns, kas skrien abiem no pakaļas, - viņa paskaidroja un mana sirds iedzēlās.

Arī Sārai?

- Milda, - Džeks draudīgi aizrādīja māsai, lai tur savus komentārus pie sevis.

- Turklāt, es noskaidroju, ka Sāra tur ilgi nebūs, viņai esot darīšanas Francijā, - Milda piebilda.

- Es domāju, ka tā ir laba ideja, - nespēju noticēt, ka, ko tādu izmetu, bet vārdi jau bija pārslīdējuši pār manām lūpām un abu radinieku skatieni nopietni vēroja mani.

- Alise, tu nesaprotu, par ko tu runā, - viņš smagi nopūtās un noņēma savu roku no maniem pleciem un gurdi izbrauca to caur saviem matiem.

- Tu maldies, - es noliedzot iesāku, taču viņš man neļāva pabeigt.

- Nē! - Džeks valdonīgi norūca.

- Labi, - es spītīgi iesaucos, - Tad es neiešu ar tevi, bet iešu ar Mildu, - izmetu kā tāds spītīgs bērns un uzgriezu vīrietim muguru.

- Tu uzvedies kā zīdainis! - Džeks bija dzirdami aizkaitināts un es pati zināju, ka tā bija taisnība, bet es vairs nespēju sevi apstādināt.

Es biju pielēkusi kājās un vīrieti uzlūkoju. Es nevarēju saprast, vai biju aizkaitināta par viņa toni vai sāpināta, ka viņš nevēlējās mani ņemt līdzi.

- Vai tas ir tik bērnišķīgi, ka vēlos atklāt daļiņu tevis, ko neesmu redzējusi? Vai tas ir tik bērnišķīgi, ka vēlos iepazīties ar taviem tuvajiem? Vai tas ir tik bērnišķīgi, ka es vēlos pavadīt laiku kopā ar cilvēku, ko mīlu, ārpus šīm četrām sienām? - žestikulējot aizvainoti jautāju.

Varbūt es tiešām uzvedos kā bērns, bet es nespēju apstāties. Nebija jau tā, ka es baigi vēlējos izbaudīt balli, bet mani tirdīja doma, ka tur būtu Sāra, kā arī tas, ka pasākums man būtu kā iespēja redzēt Džeku citā gaismā.

- Alise, nē, tu ar mani neiesi, - izskatījās, ka tas bija vienīgais vārds, ko vīrietis mācēja izgrūst.

- Neuztraucies, - dāvāju Džekam aizkaitinātu smaidu, - Tev ar mani nekur nebūs jādodas, ja esi tik ļoti pret. Bet es došos ar tavu māsu un punkts! - spītīgi izmetu.

Ar šo sakāmo biju pārsteigusi gan Mildu un viņas brāli, gan arī pati sevi. No kuras tumšās dvēseles daļas tas bija iznācis? Es nekad tā neuzvedos. Es nekad nebiju bijusi tik bērnišķīga. Bet sadzirdot Sāras vārdu es kļuvu nedroša it kā kāds man būtu negaidīti uzbrucis ar dunci un mēģinājis atņemt to, kas bija mans. Es uzticējos Džekam un zināju, ka Sārai Džeku neiegūt, bet es nespēju apstādināt šīs sajūtas, kas lauzās ārā no manas dvēseles. Vai es tiešām biju iekritusi brīnumzemes bezdibeņos tik dziļi, ka no tās vairs nebija izejas?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-28/815959