Dzīve aiz maskas [26]8

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-25/814360

Ok.. Man šķiet, ka sanāca mazliet depresīvāk, kā biju domājusi.. xD

Mēs sēdējām Džeka dzīvojamajā istabā uz brūnā ādas dīvāna. Es ieliku vienu kāju dīvānā, kamēr otru atstāju uz grīdas. Aplikusi rokas ap savu celi it kā tas mani pasargātu no atmiņām, lūkojos uz saviem pirkstiem, kas nervozi viens otru bakstīja. Kādēļ es biju tik nemierīga? Es tak biju apņēmusies, ka vīrietim visu izstāstīšu. Tad, kādēļ es, pēkšņi, gribēju sevi aizturēt?

Džeks redzēdams manu nemieru, pielika savu roku pie mana zoda un uzlūkoja mani ar noraizējušos skatienu. Ieskatoties viņa dievišķīgajās acīs visas manas raizes pazuda. Es biju gatava atklāt to daļu sevis, ko nevienam, nekad vēl nebiju ļāvusi uzzināt.

- Pirms pārvācos uz šo pilsētu, es dzīvoju vēl mazākā pilsētiņā, kur gandrīz visi visus pazina, - iesāku, kamēr Džeks, turot manu roku, uzmanīgi klausījās, - Tiešām, ja nevēlējies, kādu dienu nonākt uzmanības centrā, tev vajadzēja sēdēt mājās un neizdvest ne skaņu, - nosmējos, - Es biju ļoti kautrīga meitene, ar biezām brillēm, sapītām bizēm un breketēm zobos. Kopš man bija 5 gadi ārsti maniem vecākiem bija pateikuši, ka es ilgi nedzīvošu un dēļ smagajām veselības problēmām un biežām lēkmēm pavadīju lielāko daļu slimnīcā pie sistēmas. Pacienti, kas slimnīcā tika izmitināti bija vecāki ļaudis vai bērni, kas ātri tika prom, tādēļ es nebiju īsti atradusi sev draugus un no tā biju sevī noslēgusies ne arvienu nerunājot. Man bija 13 gadi, kad dēļ mazasinības no jauna biju nonākusi slimnīcā. Šoreiz, es biju novietota palātā, kur blakus telpā atradās 18 gadus vecs puisis vārdā Billijs. Viņš sāka ar mani runāties un pagāja kāds laiks, bet es puisim atvēros un mēs sākām draudzēties. Viņš bija man kā tāds slimnīcas biedrs. Es nekad neaizmirsīšu, kad pirmo reizi viņu satiku. Bāla āda, izteiksmīgas zilas acis, apburošs smaids un melnas matu čirkas, kas spītīgi mētājās katra uz savu pusi it kā vēlētos katra iet savā virzienā. - iesmējos, kad biju iegrimusi tālajās atmiņas.

- Jau dažas dienas vēlāk pēc iepazīšanās viņa mati bija nodzīti un ik pa brīdim viņš uzvedās mazliet dīvaini - šad tad kaut ko aizmirsa, šad tad izdarīja kaut ko pavisam neparedzamu, citreiz pildspalvu nevarēja rokā noturēt, kamēr dažreiz zaudēja balansu un krita. Bet viņš vienmēr bija tik jauks, ka jau mēneša laikā es no viņa biju neizšķirama. Mēs kopīgi spēlējām galda spēles, pusdienojām un vakariņojām, ākstījāmies, skatījāmies televizora pārraides un vienkārši centāmies nosist laiku. Es biju mainījusies - viņš mani izmainīja. Billijs man bija iedevis jaunu dzīvi - atvēris acis uz pasauli, ko nekad nebiju redzējusi. Arī vecāki brīnījās, jo biju kļuvusi runātīgāka. Es biju sākusi vecākiem daudz, ko stāstīt, jo man beidzot bija ko stāstīt.

- Naktīs, bezmiega dēļ, viņš mēdza ielavīties manā palātā un mēs runātos par mūsu sapņiem un iecerēm, ko vēlētos dzīvē sasniegt. Abi vēlējāmies kļūt par ārstiem un izpalīdzēt pacientiem kādi bijām paši. Viņš bija mans vienīgais draugs - mans vienīgais slimnīcas biedrs - mans brālis un mēs abi runājāmies par it visu izņemot savām veselības problēmām it kā mēģinādami no tām izbēgt. Lai gan abi ļoti labi apzinājāmies, ka tas, kas mums bija - nebija joka lieta, mēs viens otru tādā veidā atbalstījām, - es sajutu savā kaklā iesēžamies milzīgu kamolu un Džeks saspieda manu roku.

- Bija pagājis pus gads un pienākusi ziema. Ārā bija uzsnidzis pirmais sniegs un es vēlējos to izbaudīt, taču jau kārtējo reizi biju pieslēgta pie sistēmas, jo nebiju pārāk labi jutusies. Billijs ienāca mani apciemot un es ieminējos par skaisto sniegu, ko viņš aplūkoja. Puisis izskatījās bālāks un nogurušāks kā pēdējā laikā, taču vienalga piedāvāja iziet uz jumta un papikoties, ja es vēlos. Jebkurš normāls pacients pie sistēmas būtu atteicis, bet man bija apnicis sēdēt tajā sasodītajā palātā un zaudēt visus tos mirkļus, ko citi bērni tobrīd izbaudīja. Man bija apnicis naktīs Dievam jautāt, kādēļ viņš mani radīja ar defektiem! Man bija apnicis izniekot to mazo laiku, kas man bija palicis - to laiku, ko jau sen biju pārdzīvojusi! Un es piekritu! Bet kā gan es vēlētos kaut spētu pagriezt laiku atpakaļ! Cik, ilgi es naktīs raudāju nožēlojot, ka Billijam neatteicu! Ja es būtu zinājusi, ka tas tā notiks! Ja es būtu zinājusi, - es iesāku, taču nespēju turpināt, jo kamols, kas bija bijis manā kaklā eksplodēja un es sāku raudāt sāļās asaras.

Džeks mani pievilka apskāvienā un mierinoši glāstīja manu muguru. Viņš neko neteica, taču man nevajadzēja arī neko dzirdēt, lai zinātu, ka viņš jūt līdzi manām sāpēm. Viņa apskāviens un glāsti to apliecināja. Es viņu tik ļoti mīlēju, ka nespēju saprast pa kuru laiku es biju ieguvusi tik spēcīgas jūtas. Es raudāju savu dvēseli ārā pie vīrieša kakla un ar katru elpas vilcienu sajūtot nāsīs viņa smaržu kā no tāda murga mostoties es sāku nomierināties.

- Ja es būtu zinājusi, ka viņš jutās trakāk kā parasti, es nebūtu piedāvājumam piekritusi - turpināju, kad biju atsēdusies atpakaļ, - Es nebūtu atņēmusi viņam viņa dzīvību. Es nebūtu viņa vecākiem atņēmusi vienīgo dēlu! - pār maniem vaigiem lija asaras un, šoreiz, tās nebija apstādināmas.

- Mēs bijām izpikojušies un kāpām pa trepēm, lai dotos uz savām palātām, kad viņš kārtējo reizi zaudēja līdzsvaru. Kādēļ viņam tam vajadzēja notikt tieši tad? Kādēļ tam vajadzēja notikt, kad mēs atradāmies uz tām sasodītajām trepēm?! - ieskaujot seju savās plaukstās, vārgā balsī jautāju to vienu vienīgo jautājumu, ko katru nakti biju uzdevusi Dievam, - Vēl joprojām es skaidri un gaiši atceros, kā viņš gulēja manā acu priekšā. Kā šķidrums lēnām tecēja no viņa galvaskausa uz baltās linoleja grīdas to padarot arvien sarkanāku. Man vajadzēja domāt, kā viņam palīdzēt - kā izsaukt ārstus, bet es nespēju ne vārdu izdabūt pār savām lūpām. Man bija bail! Beidzot, beidzot es izdabūju milzīgu kliedzienu - kliedzienu, kādu nekad savā dzīvē nebiju dzirdējusi kādu izkliedzam. Kliedzienu, kas piederētos šausmu filmās un nokritusi viņam blakus saņēmu puiša galvu savā klēpī. Medmāsas ievērojušas, kas noticis uzreiz izsauca ārstus un tie steidzās Billiju glābt. Viņi norāva mani nost un veda viņu prom no manis - kaut kur, kur es nebiju! Es dzirdēju medmāsas jautājam vai ar mani ir viss kārtība, bet es tikai lūkojos uz savām rokām, kas bija klātas viņa asinīs. Sarkanas. Tās bija tik sarkanas! - teicu un jutu kā Džeks pieskārās manai plaukstai.

- Un it kā krāsa būtu izsaukusi pašu nelabo es jutu, kā arī man tas piezogas klāt un atņēma laiku, ko jau sen biju nolaupījusi. Mana sirds leca pa muti ārā un krūškurvis sāpēja kā bērnībā. Es sāku smakt nost it kā kāds būtu spilvenu uzlicis uz manas mutes. Un vairs nespēdama ne muskulīti pakustināt nokritu uz zemes. Pēc visa nodzīvotā laika, mana sirds bija, beidzot, atteikusies strādāt.

- Dīvainas aparātu skaņas lika man atvērt acis un es apžilbu no spožas gaismas. Kad biju daudz maz pieradusi pie gaišuma, es redzējusi ārstus staigājam palātā un savu mammu, kas turēdama manu roku bija aizsnaudusies uz blakus nolikta krēsla. Tikai es nebiju savā palātā, jo šoreiz es telpā nebiju vienīgā. Šajā palātā bija daudz pacientu. Mana mute bija izkaltusi un es vēlējos ar mēli aplaizīt lūpas, taču to iztraucēja plastmasas tūbiņa, kas sniedzās dziļāk par manu rīkli. Panikā grasījos lekt kājā, bet bezspēkā nespēju ne muskulīti pakustināt. Ārsti sadzirdējuši manu sistēmu sākam straujāk pīkstēt, piesteidzās man klāt un teica, lai es nemēģinot kustēties. Arī mamma bija uzmodusies un ar noraizējušos skatienu un asarām acīs mani atviegloti uzlūkoja. Ar mani viss esot kārtībā, ārsti teica - es atrodoties intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļā un man esot jākrata tikai ar galvu atbildot uz viņu jautājumiem.

- Bet kā ar maniem jautājumiem? Kādēļ es nespēju pakustēties? Kādēļ es biju reanimācijā, kad man nemaz nebija paredzēta operācija? Vai ārsti bija atraduši donoru? Ja tas tā bija, tad, kādēļ es par to nezināju pirms tam? Kur bija mani vecāki? Kur bija Billijs? Man bija tik daudz jautājumu, ko uzdot, bet es nevarēju ne vārdu pār lūpām pārlikt, - atminējos cik lielā nesaprašanā es biju bijusi.

- Pagāja kāda nedēļa, kamēr es sāku elpot pati ar saviem spēkiem, un man to sasodītu mašīnu beidzot izņēma ārā, - no raudāšanas šņukstēju, - Beidzot es varēju uzdot jautājumus, par kuriem ar mani neviens nerunāja. Pat mamma nebija iedomājusies mani uzrunāt un pastāstīt, kas ir noticis ar Billiju. Viņiem, tak, bija jāsaprot, ka tas bija temats, kas mani uztrauca visvairāk! Kur pie velna bija Billijs?! Kas ar viņu notika?! - es stāstīju un jutu savu balsi uz lūšanas robežas, - Beidzot, vecāki saprata, ka viņiem nav izvēles, ka viņiem man ir jāatklāj patiesība. Beidzot, es tiku pie ilgi gaidītās informācijas. Bet tas, ko es uzzināju sagrāva manu pasauli! Pēc iespējas maigāk, mamma man atklāja, ka Billijs - mans slimnīcas biedrs, mans vienīgais draugs bija ar mani! Billijs bija miris, bet, tagad, viņa sirds dzīvoja ar mani, tieši šeit! - es pieliku roku pie krūtīm histēriski sākusi raudāt, - Bllijs bija kļuvis par manu donoru!

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-27/815570