Dzīve aiz maskas [23]6

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-22/812840

Es pamodos no putnu čivināšanas un spožās saules gaismas manā sejā. Kad bija pēdējā reize, ka es tik labi būtu gulējusi? Pārvēlos uz sāniem un pievilku pie vēdera klāt ceļus. Lūkojoties ārā caur loga rūtīm, vēroju mierīgos koku galus un iegrimu domās par Džeku.

Ko viņš dara? Kā viņam iet? Vai viņš ir aizņemts? Vai viņš sapņoja par mani? Vai viņš domāja par mani? Vai es viņam pietrūku, tāpat, kā viņš pietrūka man?

Manā prātā bija tik daudz jautājumu, uz kuriem es nezināju atbildes. Es gribēju dzirdēt viņa balsi. Gribēju sajust viņa smaržu. Gribēju vēlreiz ieskatīties viņa acīs. Es biju tik tikko pamodusies un man jau viņš pietrūka.

Nespēdama vairs šo ilgošanos izturēt, es paņēmu savu telefonu no naktsgaldiņa un atradu vīrieša numuru. Grasījos jau zvanīt, kad, nodomāju, ka tas izskatīsies pārāk izmisīgi, tādēļ pārdomāju un nokāpu uz pirmo stāvu uztaisīt sev kafiju. Varbūt tas palīdzēs? Kad tā bija gatava, mans telefons novibrēja, liecinot, ka man ir atnākusi ziņa. Gandrīz, no priekiem izlēju uztaisīto kafiju, kad ieraudzīju no kā īsziņa bija atnākusi.

"Labrīt, daiļā, kā gulēji?" Džeks rakstīja.

"Brīnišķīgi. Tu? P.S. Vai tad tu neteici, ka būsi aizņemts?" atbildēju ar smaidu līdz ausīm. Apsēdos uz dzīvojamā dīvāna un fonā ieslēdzu televizoru.

"Gulēju labi. P.S. Jā, domājot par tevi. :)" izlasot, izbolīju acis.

"Flirts. Es saprotu, ka esi zvaigzne, bet tev nav slava jāuztur?" zobojos.

"Es jau uzturu, ieslēdz 5. kanālu." izlasīju un vīrietim paklausīju.

Caur platekrāna televizoru es lūkojos uz ovāciju pārņemtu zāli, kur aiz galda, tiešraidē plati smaidot bija apsēdies kāds vīrietis zilā uzvalkā, kamēr vīrietim pretī uz divvietīgā dīvāna sēdēja Džeks. Viņš bija uzvilcis baltas bikses, tumši zilu polo kreklu, brūnu ādas jaku uz izskatījās dievīgi. Uzlicis roku uz brūnā dīvāna malas un atstutējis muguru pret tā atzveltni, viņš mierīgi uzlūkoja kameru it kā nekas viņu nespētu satricināt.

- Labrīt, Amerika, - vīrietis zilajā uzvalkā ierunājās, - Es esmu Roberts Goldsmits un jūs skatāties "Rīta Slavenība"!

"Dīvains nosaukums," nodomāju.

- Šodien ar mani studijā ir Džeks Ņūtons, - vīrietis iepazīstināja savu viesi un no publikas varēja saklausīt prieka ovācijas, - Saki, man, Džek, kā tad ir būt slavenam?

- Es esmu slavens? - viņš pārsteigti atbildēja un skatītāji fonā sāka smieties, - Es neesmu pārliecināts, ja tā godīgi. Es mīlu savu darbu, taču dažreiz bēgšana no preses un faniem var būt diezgan nogurdinoša.

- Vai tas notiek bieži? - Roberts jautāja.

- Šad tad, piemēram, vienreiz, es biju aizgājis uz kino, vēlēdamies redzēt filmu, kas bija iznākusi un es tiku atklāts sēdvietu aizmugurē ēdot popkornu, - Džeks iesāka stāstīt.

- Kādēļ tieši uz kino? - šova vadītājs vaicāja.

- Jo es vēlējos sajusties kā normāla persona. Un aktieris bija ļoti izskatīgs, - Džeks pasmīnot piebilda.

- Kas filmā tēloja?

- Es, - Džeks vienaldzīgi nokratīja plecus un zāle no jauna izplūda smieklu vilnī, arī šova vadītājs smējās.

- Ja tu vēlējies sajusties kā normāla persona, kāpēc tu devies uz filmu, kur bija tavi fani? - Roberts smiedamies jautāja.

- Filmas sižets bija ļoti interesants! - Džeks nevainīgi atbildēja un televizorā no jauna atskanēja smiekli.

Es sēdēju uz dīvāna un smaidīdama dzēru savu rīta kafiju. Visa programma pārsvarā sastāvēja no jautājumiem un viņa domām. Ko Džeks grasās iesākt ar savu karjeru? Kādās filmās cer piedalīties? Ko viņš domāja par filmām, ko jau bija uzņēmis?

- Ko tu dari tik agri augšā? - sadzirdēju mammas balsi sev aiz muguras un pagriezu galvu pret sievieti rozā halātā.

- Džeks ir tiešraidē, - es atbildēju.

Mamma man pievienojās uz dīvāna un, izņēmusi krūzi no manas rokas, iedzēra malku kafijas.

- Viņš ir tīri simpātisks, - mamma noteica, mani ar smīnu uzlūkodama.

- Ir tā, - atbildēju, nepievērsdama uzmanību mammas grimasei un pievērsos atpakaļ raidījumam.

- Tātad vai tev ir bijusi iespēja satikt, kādu personu, kas nav bijis tavs fans? - Roberts jautāja.

- Nesen, - Džeks atbildēja ar maigu smaidu uz sejas.

- Uuu, - Roberts saviļņoti novilka kā tāds vienpadsmit gadus vecs bērns, kas ieraudzījis savus draugus aiz mājas bučojamies, - Kā tu šo personu atradi?

- Noslēpis savu seju, es braucu mājās ar sabiedrisko transportu, dēļ kārtējās preses uzbrukšanas, kad viņa izmirkusi iekāpa autobusā un nostājās man blakus. Autobuss sāka rīstīties un nelīdzsvarota viņa man krita virsū saslapinot manu kreklu un atklājot manu presi zem tā. Es vēroju, kā viņa pat nedomājot, ko dara sāka pārbaudīt manu presi. Beigās es viņu iznesu no autobusa pirms bija uzsākusi cīniņu ar šoferi, - viņš stāstīja un es paliku sarkana kā tomāts, - Tad viņa paspēja mani nosaukt par muļķi pirms pieturā aizmiga uz mana pleca no liela drudža.

- Drosmīga sieviete, - Roberts ķiķināja.

- Tu pat nevari iedomāties, - Džeks smējās.

- Bet kā tu zini, ka viņa nav tavs fans? - vīrietis jautāja.

- To var redzēt viņas sejā, - Džeks atbildēja, - Kad otrreiz viņu satiku un ar atklātu seju stāvēju priekšā plakātam, viņa uzlūkoja mani un filmas brošūru atkal un atkal, kamēr saprata, ka es esmu viens un tas pats cilvēks. Un iedomājies, kāda bija viņas reakcija?

- Nu, nu? - Roberts vīrieti mudināja atklāt manu teikto.

- Ā, tu esi tas aktieris par ko mana draudzene visu laiku runā! - viņš uzjautrināti atdarināja manu balss toni, - Vai viņa izklausās pēc mana fana?

- Varbūt, viņa vienkārši tevi nav redzējusi tavās filmās, - Roberts mēģināja atrast iemeslu.

- Es zinu, ka nav, viņa nav tāda žanra cienītāja, - Džeks viegli iesmējās.

- Es par spīti tās noskatīšos! - izmetu un mamma smiedamās saņēma mani apskāvienā.

- Viņš jau tikai priecājās, - viņa mani mierināja.

- Nē, viņš par mani ņirgājās! - izmetu, bet zināju, ka mammai ir taisnība.

- Vai esi kādreiz šo sievieti vēl saticis? - Roberts vaicāja.

- Jā, mēs esam kļuvuši par labiem draugiem, - Džeks noslēpumaini smaidot atklāja, - Galu galā, tā nevar, man viņa ir jāpārvērš par savu fanu! - viņš piebilda un manu dzīvojamo istabu atkal piepildīja smieklu skaņas.

- Vēlu veiksmi, vecīt, - Roberts noteica pirms abi vīrieši mājot atvadījās no skatītājiem un noslēdza raidījumu.

"Mhm," domās novilku, "Gribēšu redzēt, kurš te kuram kļūs par fanu. Spēle ir sākusies!" nodomāju un uz manas sejas parādījās izaicinošs smīns.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-24/814091