Dzīve aiz maskas [22]7

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-21/812612

Izskatījās, ka Džeks vēlas jautāt, kas noticis, taču mamma, paldies, Dievam, ielidoja istabā ar lazanjas porciju. Man nebija problēmu uzklausīt Džeka pagātni, uzklausīt viņa sāpes un palīdzēt viņam tās nest, taču es nebiju gatava dalīties ar savu. Tas nebija tādēļ, ka es vīrietim neuzticējos, jo es uzticējos ar visu savu sirdi, bet tieši tas mani arī atturēja.

"Ja Džeks zinātu, viņš man vairs neatrastos blakus," skumji nodomāju, lūkodamies uz vīrieša muguru, ko man bija uzgriezis aizejot palīgā manai mammai saklāt galdu.

- Es padodos, - tētis ierunājās, mani nobiedēdams un izsizdams no drūmajām domām.

- Tu padodies? - mazliet nesaprašanā jautāju un viņš man apsēdās blakus uz dīvāna.

"Tūliņ, būs interesanti," nodomāju.

- Viņš ir lādzīgs tips, - tētis atzina un man nācās pasmaidīt - tas noteikti viņam nebija viegli - atzīt sakāvi, - Viņš mani neapzaga Monopolā, kā jūs to parasti darījāt un izturēja visus manus stulbākos jokos. Izskatās, ka puisis ir gudrs un pieklājis, tātad vēl viens plus! Un, - viņš izcēla šo mazo saikli, - Viņš ātri mācās. Beigās es nevarēju saprast vai es viņu vadīju dejojot, vai viņš mani. Tā bija neaizmirstami dīvaina pieredze. - tēvs pabeidza sakāmo ar apjukušu sejas izteiksmi.

- Tātad tev viņš patīk? - es jautāju.

- Ja, vīrietis ir par tevi noraizējies vairāk, kā es par tavu mazo apdegumu, tad es dodu viņam savu atzinību, jo zinu, ka vienmēr tevi pasargās, - viņš teica un es pieliku savu galvu pie tēva pleca.

- Tu tā domā?

- Jā, - viņš atbildēja, - Tu, jau, zini manas asās, modrās ausis, taču, šoreiz, tas bija Džeks, kurš pielēca kājās tā it kā pats nelabais būtu viņu apsēdis un metās tavas balss virzienā. Es no sākuma, pat nesapratu, kas notiek. Tas man lika saprast, ka man ir laiks iet pensijā un atteikties no tava galvenā sargeņģeļa darba, - viņš smējās, - Galu galā man ir arī tava mamma par ko uztraukties, - viņš piebilda.

- Esi pārliecināts, ka jums ar mammu nav otrādi, ka viņa sargā tevi? - ķircināju tēti un viņš pacēla savu roku gaisā rādīdams man savu bicepsu.

- Vieglā tauku kārtiņa apkārt ir speciāla, lai tas bicepss un tricepss man tur nenosalst, tagad ziemai tik strauji tuvojoties, - viņš taisnojās.

- Mhm, - tikai novilku ar sarkastisku pieskaņu un abi saskatījušies sākām smieties, - Es mīlu tevi, tēt, - es teicu viņu apskaudama.

- Protams, vai tu biji iedomājusies, ka tev ir citi varianti? - viņš sarkastiski jautāja un apvijis savas rokas ap maniem pleciem mani apskāva, - Labi, jāiet tai manai sievai palīgā, lai nepieliek klāt, ko neēdamu manai porcijai no greizsirdības!

- Es to dzirdēju! - mammas balss atskanēja no virtuves un man nācās iesmieties.

- Jāiet pielabināties, - tētis man pačukstēja un pameta mani vienu uz dīvāna, lai dotos pie savas sievas.

Pēc neilga brīža pie manis uzradās Džeks un sniedza man savu roku.

- Kas noticis? - es jautāju ielūkojusies viņa sudrabpelēkajās acīs.

- Nāc, tad redzēsi, - viņš teica piemiegdams man ar aci.

Es zināju, ka viņam bija kaut kas aiz ādas, bet šim vīrietim es uzticējos, tādēļ pasniegdama savu roku es ļāvu viņam to satvert. Man par pārsteigumu viņš strauji izvilka mani no dīvāna un es iekritu viņa spēcīgajā tvērienā. Es vēlējos atkāpties, taču viņš aplika savu labo roku ap manu vidukli un piespieda mani sev cieši klāt. Saāķējis manu labo un savu brīvo roku kopā viņš pielika tās sev klāt pie krūtīm.

Mēs sākām līgoties - no vienas kājas uz otru, no vienas kājas uz otra kā uz tāda kuģa, kas ūdens viļņos šūpotos. Varbūt tas nebija valsis, bet mēs pavisam noteikti dejojām! Vai tas bija sapnis? Ja, tas bija sapnis, tad es nevēlējos nekad vairs pamosties.

Viņa saldā smarža, kas, mazliet, misējās ar sviedru pieskaņu. Viņa siltais spēcīgais ķermenis pie kā biju cieši piekļauta klāt. Un tās sudrabpelēkās acis, kas vilināja sevi pazaudēt. Nu, kādēļ viņš bija tik perfekts?

Man negaidot, viņš no manis atkāpās par vienu solīti un, neatlaidis mūsu kopā saāķētās rokas, izgrieza mani mazā virpulī, pirms, no jauna, pievilka manu augumu veikli klāt pie savējā. Mēs tiešām dejojām!

- Es nespēju tam noticēt, - izdvesu pilnā ekstāzē, - Mēs dejojam!

- Tā jau domāju - šī sejas izteiksme tev piestāv vislabāk, - Džeks noteica un es vīrieti uzlūkoju.

Vai viņš bija speciāli uzlūdzis dejot, lai uzlabotu manu garastāvokli? Vai viņš bija redzējis, ka, tomēr, nejutos tik laimīga kā biju dienas sākumā? Vai viņš mani tik ļoti vēroja?

- Paldies, - es izdvesu atstutēdama savu galvu pret viņa krūtīm, kamēr viņš uzlika savu vaigu uz maniem matiem.

Un tā mēs dejojām. Bez mūzikas. Bez runāšanas. Klusumā. It kā mēs būtu divi vien uz šīs pasaules. Tikai viņš un tikai es. Izbaudot, viens otra kompāniju un siltumu. Vai, tiešām, cilvēks drīkstēja būt tik laimīgs? Vai es drīkstēju būt tik laimīga? Es nebiju pārliecināta. Tomēr, ja pat elle gaidīja mani aiz stūra, es nevēlējos, lai šis moments jebkad beigtos.

***

Bijām paēduši lazanju un pie romantiskas filmas pārēdušies arī gardo mammas tiramisu, kad Džekam bija laiks doties mājup. Kā jau mana mamma būdama kā māte, uzzinādama, ka pārsvarā vīrietis pārtiek no ātrā ēdiena, tad viņa bija trauciņā ielikusi daļu no lazanjas un citā - deserta gabaliņus un iespiedusi tās jau vīrieša rokās.

Zinot, ka Džeks bija vecāks par mani un manās acīs bija vīrietis, man tas šķita diezgan uzjautrinoši, ka mana mamma pret viņu uzvedās kā pret tādu bērnu - kā manu vecāko brāli. Bet, ja paskatījās no mammas viedokļa - 6 gadu starpība ar viņas meitu jau it kā nebija tik liela, tādēļ varēju tikai pasmaidīt par sievietes rūpēm.

Kad mamma bija vīrieti apskāvusi un piekodinājusi, lai apciemo vecākus vēlreiz un mans tētis paspiedis viņa roku un pat uzaicinājis uz vēl vienu Monopola partiju, es pavadīju Džeku uz mašīnu.

- Man šķiet tu maniem vecākiem iepatikies vairāk, nekā es būdama viņu meita, - es smējos, kad vīrietis bija saāķējis savus pirkstus kopā ar maniem.

- Nu, kad tev ir nauda un vara, - viņš smīnēdams iesāka, kamēr es izbolīdama acis iedunkāju viņa plecu.

Pie vakariņu galda mēs bijām apsprieduši slavenības un to, ko par tām domājām. Džekam šis temats bija licies ļoti interesants, it īpaši, kad viņš bija prasījis manu viedokli. Es nevarēju no sākuma saprast, kādēļ viņam tas šķiet tik fascinējoši, bet, tagad, izskatījās, ka es atradu iemeslu, kādēļ - manas ķircināšanas dēļ.

- Vismaz tu tagad vairs netrīci kā apšu lapa, - zobojoties atriebos.

- Kad tad es, - viņš iesāka, taču es viņu pārtraucu, atlaižot savu roku un paejot 2 soļu ātrāk, lai būtu vīrietim priekšā.

- Vakara sākumā, kad vēl baidījies no mana tēva, - teicu un rotaļīgi izbāzu mēles galiņu pār lūpām pirms apcirtos uz zābakiem.

- Es nebaidījos, - viņš noliedza, mani panākdams. Apliekot brīvo roku ap maniem pleciem Džeks ietina mani savā apskāvienā, - Es respektēju un tur ir liela starpība.

- Ja tu tā saki, - es iesmējos un uzliku savas rokas un viņa, - Mēs rīt tiksimies?

- Man rīt ir diezgan saspringts grafiks dēļ tā, ka visu šo vakaru sev paņēmu brīvu. Šādas tādas intervijas un preses konferences, - viņš noguris nopūtās.

- Tad ēd kārtīgi lazanju, ko mamma iedeva, - centos izklausīties pēc iespējas mazāk vīlusies, taču tas, laikam, nebija nostrādājis, jo vīrietis pacēla manu zodu un noskūpstīja uz lūpām.

- Es tev pirmdien atbraukšu pēc skolas pakaļ ar mašīnu, lai nav lieki laiks jātērē ar autobusu, - viņš noteica un tā izklausījās, kā tāda pavēle it kā viss jau būtu izlemts un man nebija nekādu izredžu.

- Man pirmdien pēc skolas ir plāni, - es izmetu un aizgriezu galvu kā tāds mazs bērns, liekot Džekam, atkal, nopūsties.

Viņš veikli mani apgrieza 180 grādu leņķī un, tagad, mēs stāvējām seju pret seju.

- Tu nebūsi vienīgā, kas būs noilgojusies, es ar tā jutīšos, - viņš teica un tas lika man pasmaidīt.

- Tiešām? - es pārjautāju, sajuzdamās, kā tāda trīspadsmit gadīgā meitene, kura ir saņēmusi Valentīna dienas kartiņu skapītī no savas simpātijas.

- Tiešām, - viņš ar smaidu atteica, - Tādēļ raksti man ziņas. Godīgi sakot, dēļ grafika, es nezinu cik bieži varēšu tev atbildēt, bet raksti un stāsti man kā tev ir gājis, ko esi darījusi, kas ir atgadījies, labi?

Iekodusies lūpā es pamāju ar galvu un viņš, vēlreiz, mani noskūpstīja, pirms devās uz mašīnu, kamēr es uz mājās.

- Ā, un, Alise, - viņš ierunājās, kad biju nonākusi jau uz mājas lieveņa. Es apgriezos un ievēroju Džeku jau stāvam pie sava džipa atvērtajām durvīm ar iedarbinātu rūcošu motoru. Viņš izskatījās kā tāds Dievs mēnesgaismā.

- Jā, - atsaucos.

- Beidz kost savā lūpā! - viņš pavēlējās un prom bija, atstājot mani pie ārdurvīm nosarkušu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-23/813171