Dzīve aiz maskas [24]6

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-23/813171

Es sēdēju skolas solā, pēdējā stundā un norakstīju matemātikas uzdevumu no zaļās tāfeles, kad uz mana galda uzlidoja saburzīta papīra lapiņa. Es zināju no kā tā ir, bet negribīgi to vienalga atvēru.

"Hei, sen neredzētā, tev nav kaut kas, ko man pastāstīt?" Marija bija uzrakstījusi.

"Nezinu par ko tu runā." izlikos pa dumju un, skolotājai neredzot, atsviedu lapiņu meitenei atpakaļ.

"Mele, mele, kartupele! Tu zini gan! Vai man tiešām viss tev jāpajautā skaidri un gaiši, lai no tevis varētu izvilkt jebkādu atbildi?

1. Kur tu biji pazudusi pēdējās dienas?

2. Kur tu visu laiku aizlaidies pēc skolas?

3. Kas tas par dīvaino Maiklu ar ko tevi satiku kopā?

4. Kāpēc tu neatbildi uz maniem zvaniem un īsziņām?

5. Vai tu esi uz mani nikna? :( "

Izlasīju zīmīti un smagi nopūtos. Vai man viņai tiešām bija jāatbild? Es vēlējos, lai šī piekrāptā sajūta no manis pazustu un es varētu atgriezties savās vecajās sliedēs. Bet es zināju, ka agrāk vai vēlāk man ar šo problēmu būs jātiek galā.

"1. Kur tu biji pazudusi pēdējās dienas? - Darīšanās!

2. Kur tu visu laiku aizlaidies pēc skolas? - Darīšanās!

3. Kas tas par dīvaino Maiklu ar ko tevi satiku kopā? - Nav tava daļa!

4. Kāpēc tu neatbildi uz maniem zvaniem un īsziņām? - Padomā pati!

5. Vai tu esi uz mani nikna? - Kā tu domā?

P.S. Neesmu tev nekad melojusi, ko nevaru teikt par tevi"

Atbildēju uz zīmīti un uz mirkli iestājās miers. Domāju, ka meitene bija pietiekoši gudra, lai zinātu, ka labāk mani vajadzēja atstāt mierā, taču saņēmu jaunu baltu lapiņu uz sava galda.

"Tu zini?!" Divi spēcīgi un baiļu pilni vārdi rotāja mazās papīra strēmeles centru.

"Laikam, pat viņa spēj savilkt mazos punktiņus kopā," nodomāju un dīvainā kārtā es jutu sevī iestājamies garīgu mieru.

Es biju domājusi, ka jutīšos tā it kā būtu zaudējusi mazu daļiņu no sevis. Galu galā tā bija mana labākā draudzene. Taču es jutos labāk kā biju domājusi. Beidzot, kaut kas bija atrisinājies it kā tam tā vienkārši bija jānotiek jau kopš pirmās reizes, kad ar meiteni iepazinos. Nu, es biju dziļā mierā ar sevi.

Kad nozvanīja skolas zvans es sāku krāmēt grāmatas un pierakstu klades savā somā. Marija piesteidzās pie mana sola un klusi darbību vēroja. Es neteicu ne vārda un tas, laikam, viņu aizkaitināja, jo, kad somu biju sakrāmējusi, viņa sagrāba manu roku un pagrieza mani pret sevi.

- Mums ir jāparunā, - viņa noteica, nervozi kustinot vienu pirkstu uz savām sakrustotajām rokām.

- Vai mums ir vēl kaut kas, ko apspriest? - uzliekot somu uz pleca, es jautāju, acīmredzami, domādama savādāk.

- Nāc, - viņa iesaucās un nedodot man ne iespējas iebilst, izvilka mani no klases.

Viņa mani izveda skolas iekšējā pagalmā, kur pēc stundām neviens parasti negāja un uzlūkoja mani no galvas līdz kājām. Viņa ieskatījās manās acīs un sarauca savas uzacis.

- Kādēļ tu izskaties it kā tevi nekas neietekmē? - viņa aizkaitināti vaicāja.

- Vai tā ir tava atvainošanās par paveikto? - es mierīgi atjautāju un no bikšu kabatas izvilku telefonu, kas bija sācis vibrēt.

"Kur tu esi? Gaidu ārā pie vārtiem. :)" īsziņa no Džeka, kas man lika pasmaidīt nokaitinot meiteni vēl vairāk.

- Kādēļ, lai es atvainotos?! - viņa dzēlīgi jautāja, - Es neesmu izdarījusi neko tādu, par ko man būtu jāatvainojas, - viņa noteica un jau atkal sakrustoja savas slaikās rokas.

- Nu, ja tu tā domā, tad man nav ko tur iebilst, - es mierīgi atbildēju un grasījos doties prom, taču man ieskrēja viens jautājums prātā, - Marija, kādēļ tu izbojāji mūsu draudzību dēļ Krista? Lai jebkurš, bet Krists? - es jautāju.

- Tas nebija dēļ Krista, - viņa atbildēja samāksloti norīstoties.

- Kādēļ tad? - es nesapratu.

- Tādēļ, ka tu esi populārāka par mani un tu zini cik tas daudz man nozīmē! - viņa atzina un es iepletu savas acis.

- Tas ir tavs iemesls, kādēļ tu izjauci mūsu draudzību?

- Tu tiešām domāji, ka populārākā meitene skolā piekāpsies pie otrās vietas? Protams, ka nē, - viņā izmeta un es nespēju neiesmieties, - Par ko tu smejies?! - viņa šņāca.

- Man tiešām tas nav un nebūs nozīmīgi, bet katram jau, laikam, ir savi standarti un mērķi dzīvē, - es atbildēju un uzgriezusi meitenei muguru devos prom.

- Kur tu ej?! - viņa kliedza satvērusi manu roku un parāvusi mani pret sevi. Viņas mākslīgie nagi dūrās manā ādā.

- Mums nav vairs ko vienai otrai teikt, tu tā nedomā? - es jautāju un jutu viņas rokas tvērienu paliekam arvien vājāku, - Esi laimīga, Marija, - to novēlēdama, es izņēmu savu roku no viņas pirkstiem un ar smaidu uz sejas devos uz skolas vārtiem.

Es nespēju noticēt, ko viņa bija pateikusi. Šeit manas domas bija pierādījušās. Tam nebija jānotiek pieaugušo starpā, bet tas varēja notikt arī starp jauniešiem - slava dažus cilvēkus padarīja mantkārīgus. Slava dažus cilvēkus aprija un, lūk, kur bija rezultāts. Viņa bija atklājusi savas patiesās domas un vēlmes, ko visu šo laiku bija slēpusi aiz maskas un to izdarot zaudējusi labu draudzeni.

Jau saskatīju Džeka mašīnu un smaidot grasījos steigties tai klāt, kad kāds apgrieza mani 180 grādu leņķī aizsedzot skatu uz pelēko džipu. Es uzlūkoju garo kalsno stāvu un ielūkojos vienaudža acīs.

- Ko tu gribi Krist? - ar nogurušu nopūtu jautāju.

Viņš neatbildēja un tikai ar smīnu pievilka mani sev klāt. Es sāku sist viņam pa pleciem un krūtīm un spiegt, lai laiž mani vaļā, taču viņš neklausīja. Neskatoties uz to, ka puisis izskatījās sastāvam no kauliem un ādas vien viņš bija pietiekoši spēcīgs, lai sagūstītu mani un, lai es nespētu tikt ārā no viņa tvēriena.

- Ko tu dari? Laid, tak, mani vaļā! - es kliedzu un ar acs kaktiņu novēroju, kā pārējie studenti tikai noskatās it kā tas būtu kā tāds pārīša strīds.

- Tu man patīc! - viņš tikai izmeta un, pēkšņi, viņa lūpas bija cieši piespiestas klāt manām.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-25/814360