Dzīve aiz maskas [11]7

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-10/725344

- Mammu, tēti, es izeju un būšu mājās uz vakara pusi! - nokliedzu iziedama no mājas pirms, mans tēvs, ko paspēja iebilst.

Un, protams, kā jau vienmēr, knapi paspēju noķert autobusu. Pirms atradu sev sēdvietu, meklēju Mariju, taču viņa tur nebija. Dīvaini, nodomāju, jo parasti viņa bija pirmā, kas sēdēja autobusā un gaidīja mani. Domādama, ka, varbūt draudzene ir saslimusi zvanīju uz viņas telefonu, taču, kad atbildi nesaņēmu, nolēmu pazvanīt viņas mammai. Marijas mamma atbildēja, ka viņas meita jau esot izgājusi no mājas kādu stundu agrāk, kas visu šo lietu padarīja vēl dīvaināku. Vai tiešām varēja tā būt, ka draudzene uz skolu bija aizgājusi jau no paša rīta? Stundu pirms sākās mācības?

Pēc divdesmit minūtēm autobuss bija sasniedzis pieturu, kas atradās pretī manai skolai un aizdomājusies kāpu no tā ārā, kad viena mana kāja aizķērās aiz otras un kā tāds kartupeļu maiss es nokritu uz asfalta. Nosarkusi sarkana kā tomāts piecēlos un mierinoši uzsmaidīju uz maniem vienaudžiem, kas nespēja saprast vai smieties, vai tomēr izpalīdzēt.

Lielisks rīta iesākums, nodomāju, lūkodamās uz nobrāzto celi un delmu, kas mežonīgi sūrstēja. Vai vēl kādi pārsteigumi mani šodien gaidīja?

Mazliet pieklibodama es tiku līdz kabinetam, kur notika mūsu pirmā stunda - matemātika. Grasījos jau klibot iekšā pa puspavērtajām durvīm, kad manas acis lika man apstāties. Caur pievērto durvju spraugu es biju ievērojusi Mariju ar Kirstu atrodamies viens otram tik tuvu, ka man nācās savaldīt nelabo dūšu, kas vēlējās tikt no mana ķermeņa ārā.

- Es ceru, ka tu neesi aizmirsis, - Marija ierunājās, izmantojot to balsi, kas man tik ļoti meitenē kaitināja - to balsi, ar kuru viņa vienmēr flirtēja.

- Ko tieši, dārgā? - Kirsts pārvaicāja.

Dārgā? Dārgā?! Man gribējās kliegt un ārdīties to dzirdot. Kāda velna pēc viņš tā tikko bija nosaucis manu draudzeni?! Kāda velna pēc Marija ar šo kretīnu, vispār, flirtēja?!

- Nu tu jau zini, - viņa tikai noteica, saņemdama puiša kaklasaiti savos slaikajos pirkstos un sākdama ar to rotaļāties.

- Tu domā par to, ko tu man neļauj aizmirst katru dienu? - viņš ķircinādams meiteni vaicāja un ar vienu roku pievilka Marijas augumu tuvāk savējam.

- Nu, jā, - Marija atbildēja, - Es zinu, ka tev viņa nepatīk, bet, lai viņu pazemotu, man vajag, lai tu esi viņas deju partneris. Man vajag tavu palīdzību, lai mans plāns nostrādātu.

- Bet vai, tad viņa neteica, ka viņai jau ir deju partneris? Un, ja tā ir, tad es dziļi šaubos, ka viņa vēlēsies viņu atraidīt, lai dejotu ar mani - puisi, kas viņu pameta dēļ tevis. - Kirsta teiktais visu izskaidroja.

Marija vēlējās mani pazemot. Mani - viņas labāko draudzeni! Bet kāda velna pēc?!

- Neuztraucies, es varu saderēt, ka viņa melo par to partneri. Viņa pat nav pateikusi, kā viņu sauc. Tādēļ, - viņa teica iedodama puisim ašu skūpstu, - tu vari atstāt visu manās rokās un tev ir tikai jāizdara, ko es tev lūdzu.

- Jebko, tevi dēļ, mana skaistā,- Krists tikai noteica pirms pievilka meiteni sev cieši klāt un sāka viņu skūpstīt.

Man šķita, ka es tūliņ zaudēšu līdzsvaru. Mani šī rīta ievainojumi pat vairs nesāpēja tik spēcīgi, kā nodevība, ko es izjutu, kā mana sirds, kas šķita sažņaugta šo abu personu rokās. Es šobrīd vēlējos, lai tas, ko biju redzējusi būtu bijis tikai viens vienīgs murgs, no kura, jebkurā mirklī, es varētu atmosties un pasmieties. Bet tā bija realitāte. Realitāte, kas lika man atkrist gaiteņa krēslos.

Es jutos kā bezdibenī - it kā kāds būtu izrāvis zemi zem manis un es kristu elles tuneļos. Kādēļ Marija vēlējās man nodarīt pāri? Ko es viņai biju nodarījusi? Un kāda velna pēc meitene vispār bija kopā ar Kirstu?!

Pēkšņais skolas zvans mani pārbiedēja un es sapratu, ka es šeit nevaru atrasties. Es nespētu ieskatīties Marijas acīs nesabrūkot viņai pie kājām. Es ar to, šobrīd, nespētu tikt galā. Es izmisīgi vēlējos uzelpot svaigu gaisu it kā būtu aizmirsusi, kas tas ir. Izmisīgi vēlējos izbēgt it kā skola būtu tas bezdibenis, kas mani centās pazudināt.

Strauji pieceldamās es sāku ātrā tempā soļot. Kā piedalīdamās kādās ātriešanas sacensībās, vienaudžu skatienu pavadīta, es izmetos no skolas un tad es sāku skriet. Es skrēju, ko kājas nes it kā aiz manis visa zeme degtu un skriešana būtu bijis mans vienīgais glābiņš. Bet, kur - kur, lai es skrienu?

Mājās es noteikti negrasījos doties, tikai satrauktu savus vecākus no jauna. Uz vienu mirkli, kā jau parasti, iedomājos par Mariju, taču tagad man bija 2 iemesli, kādēļ, tas nederēja. Pirmais - viņa man jautātu, kas pie velna ar mani notika, uz ko es netaisījos atbildēt. Un otrais - pats svarīgākais, kā, pēc tā, ko šodien biju redzējusi un dzirdējusi, es varēju viņu saukt par draudzeni? Kā?! Saprazdama, ka man nav neviena cita varianta, es zināju, kur man ir jādodas un turpināju skriet, uz vienīgo vietu, kas šobrīd šķita droša.

Man patika skriet un to parasti darīju katru vakaru pirms gulētiešanas, jo tas mani nomierināja. Es skrēju jau piecus gadus, tādēļ man bija laba fiziska forma un es varētu skriet stundām ilgi, taču tagad šķita, ka neesmu skrējusi ne reizi visas savas dzīves laikā. Asaras, kas ceļa vidū bija sākušas ritēt lija manā mutē kā tāda ūdens strūkla, domas skraidīja manā prātā kā neprātīgas un es pati jutos iztukšota.

Kad beidzot biju sasniegusi lielos dzelzs vārtus es sapratu, ka esmu bez elpas. Es mežonīgi vēlējos dzert, bet, kad biju nospiedusi zvana pogu, neviens man neatbildēja. Tur es stāvēju - izslāpusi, noraudājusies, nosvīdusi un ārprātīgi nogurusi. Es apsēdos uz grantētā ceļa atbalstīdama savu muguru pret atvēsinošajiem dzelzs vārtiem un lūkojos uz smilšu ceļu, kas izskatījās, ka caur pļavām ved nekurienē.

- Nu, un tu esi te, ko tu grasies panākt? - balss manā galvā ierunājās.

- Es nezinu, - godīgi atbildēju, turpinādama lūkoties zaļajos klajumos.

- Kādēļ tu neņēmi grožus savās rokās un neiejaucies starp abiem "mīlniekiem"? - izmēdīdama pēdējo vārdu balss vaicāja.

- Es nezinu, - atkārtoju.

- Ko tad tu tagad grasies iesākt? - tā vaicāja.

- Nezinu, - sāku šņukstēt.

- Ko tu vispār zini? - balss galvā uzrūca.

- Es zinu, ka gribu, lai tu man liec mieru! - izkliedzu, priecādamās, ka apkārt nebija nevienas dzīves būtnes. - Es gribu atvilkt elpu, - jau mierīgāk pati sev atbildēju, - Es esmu nogurusi, - teicu skaļi nožāvādamās.

Uzmetu vēl vienu skatu uz zaļo pļavu. Viss te šķita tik mierīgi, tik atslābinoši. Ar rokām apskāvusi savus ceļus uz tiem atstutēju savu pieri un ar pilnu prātu ar domām aizvēru acis. Aiz aizvērtajiem plakstiņiem kā tādā filmā viss, kas bija noticis skolā, atkārtojās, no jauna it kā kāds būtu nospiedis video kasetei podziņu "atkārtot" līdz viss izdzisa un es iegrimu mierīgā tumsā putnu melodiju pavadījumā.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-12/725647