Dzīve aiz maskas [10]4

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-9/691790

Bijām jau piekusuši, kā arī nosvīduši un es - garīgi arī piekauta. Mani kāju pirksti jau sāpēja, dēļ tā, ka puisis visu laiku uz tiem bija uzkāpis. Džeks nebija no labākajiem studentiem, kas man lika brīnīties, skatoties uz vīrieša profesiju. Tak aktierim bija jāzina kaut vai drusciņ, kā dejot, vismaz man tā bija šķitis. Taču pēc šīm divām stundām tā itin nemaz neizskatījās, tieši otrādi - viņš burtiski nemācēja dejot - puisim nebija nekādu iemaņu. Nekad nebiju iedomājusies, ka kādam var tik nenormāli nepadoties dejošanā, bet tagad es zināju, ka tāda persona pastāv - Džeks!

-Viss!! - es iesaucos mazliet aizkaitināta.

- Pamēģinām vēlreiz, - kad biju jau gandrīz padevusies viņam, ko iemācīt, puisis ierunājās.

- Vai apsolies man vairs neuzkāpt? - cieši puisi uzlūkodama jautāju.

- Jā, - viņš nepārliecinoši izdvesa, kas lika man noprast, ka bez manas samīdīšanas tas nebūs iespējams.

- Nu labi, - padevos un uzslēgusi jau kuru reizi valsi no sākuma piegāju pie vīrieša.

Mēs iesākām dejot un manas domas Džeks, kaut uz mazu mirkli man mainīja. Mēs dejojām! Burtiski vienu minūti mēs dejojām valsi bez nekādām kļūdām! Šķita, ka kāda feja ir puisi nobūrusi, jo mēs tiešām dejojām kā tādi "Dejo ar zvaigzni" profesionāļi. Viņš pat mani vadīja! Man bija sajūta, ka esmu nonākusi kādā apburošā pasakā. Taču, kad grasījos jau Džeku slavēt, pati pat nesaprazdama, kā tas bija iespējams, viņš palika kāju aiz manējas un es aiz viņa aizķerdamās kritu, velkot vīrieti sev līdz. Kritiena laikā puisis mani bija paglābis no atsišanās pret zemi kā tāds supermens, un nu es gulēju virsū viņa augumam.

- Piedod, - gulēdams, man apakšā Džeks izdvesa, taču pēc viņa balss neizklausījās, ka viņš man tiešām atvainojas. Drīzāk izklausījās, ka viņš ir apmierināts par paveikto.

Man nebija spēka vairs neko ne teikt, ne arī piecelties, taču tas nebija dēļ tā, ka biju nogurusi. Sajutusi Džeka silto un stipro augumu zem sevis man nebija vēlēšanās vairs celties. Es drīzāk būtu uzlikusi savu galvu uz viņa krūtīm un klausoties vīrieša sirds pukstos aizmigusi, taču viņa skatiens, kas bija cieši piekalts manējam neļāva man kustēties ne milimetru it kā tas izjauktu to momentu, kas starp mums šobrīd valdīja.

- Nekas, - izdvesu un jutu savus vaigus no viņa skatiena kļūstam aizvien sarkanākus un sarkanākus.

- Tu jauki smaržo, - viņš noteica nenolaidis skatienu no manis un es jutos, kā laimīgākā meitene pasaulē, kad mājās noskanēja durvju zvans liekot man salēkties izjaucot visu šo brīdi.

Es ātri piecēlos un tikpat ātri to izdarīja arī Džeks. Paķēru savu somu un devos līdzi puisim, kurš gāja atvērt durvis. Nostājusies pusceļā pie pazīstamās virtuves letes gaidīju puisi atpakaļ no ieejas, lai varētu no viņa atvadīties un tikt pēc iespējas tālāk prom, lai mana sirds beidzot spētu uzelpot.

- Ko tu te dari? - dzirdēju Džeka neapmierināto balsi pie ieejas.

- Tu, nu, gan esi jauks, - pazīstama sievietes balss izsmejoši nobēra un papēžiem klikšķot viņa parādījās virtuvē. - Turklāt, - viņa ielūkojās man acīs. - Es nevarēju palaist garām tavu, hmm, dejošanu, ja to tā var saukt? - ar ķircinošu smaidu sieviete atbildēja.

- Neņem viņu galvā, - Džeks uzmetis man ašu skatienu brīdināja pirms pievērsās savai māsai. - Viņa ir maza pindzele, kas nav iemācījusies vēl uzvesties. - viņš teica un sabužināja Mildas matus, kam sekoja spalgs un neapmierināts spiedziens no sievietes puses.

- Džek! - viņa izkliedza un rotaļīgi iesita brālim pa plecu.

Es lūkojos uz abām personām apžilbināta no skaistuma, ko abi izdvesa. Es šeit neiederos, nodomāju. Pat pēc visa, ko biju pārcietusi, pat pēc tā, ko biju sev nodarījusi, lai mainītos, lai nebūtu tāda, kā agrāk, es vienalga šeit neiederējos.

- Vai tiešam tik skaisti cilvēki uz šīs pasaules spēj pastāvēt? - pie sevis klusi izdvesu.

- Ko tu teici? - gan brālis, gan māsa bija man pievērsušies ar mazu ziņkāri acīs.

- Es teicu, ka man laiks doties. - attapusies, ka es neesmu viena atbildēju un devos uz izejas pusi ar savu somu rokās.

- Kad es tevi atkal redzēšu? - Džeks vaicāja manai mugurai un es jutu viņa ciešo skatienu, kas bija veltīts man, pat uz jaunā vīrieša pusi nepagriezdamās.

- Pēc šodienas, redzot, kā tu dejo, mums nāksies piestrādāt katru dienu. - kad to biju notikusi sadzirdēju meitenei ķiķinot.

- Tad es gaidīšu šīs stundas ar nepacietību, - Džeks man nopakaļ sajūsmināti nokliedza, kad, gandrīz, skriešus biju izmetusies no mājas.

Svaigais gaiss iecirtās manā sejā kā tāda pļauka un tad kā tāda mātes roka to arī maigi sāka glāstīt.

- Tu tur neiederies, - balss manā galvā ierunājās. - Tu nevienam tur nebūsi vajadzīga. Viņš tevi tikai ķircina. Divas nedēļas un tu būsi viņam nevajadzīga. Viņš būs savu pienākumu izpildījis un būs brīvs, tevi no savas dzīves izmetis un aizmirsis.

- Es zinu, - klusi atbildēju savam prātam, - Es to zinu un tev nav mana seja tajā jāiesmērē! - noskaldīju, atcerēdamās pagātni.

- Ar ko tu runā? - Milda man blakus nostājusies vaicāja un es pārsteigumā salecos.

- Ar sevi, - atzinos un spēji nosarku.

- Neuztraucies, - viņa man atbildēja uzlikdama mierinošu roku uz mana pleca. - Es ar kādreiz runāju pati ar sevi. Kā nekā dažreiz mums vajag sarunāties ar kādu, kurš ir gudrāks par pārējiem muļķiem uz šīs pasaules. - viņa smējās, liekot man vārgi pasmaidīt.

- Nezinu, vai esmu tā gudrākā, - atbildēju.

- Protams, ka esi, - Milda pārliecināti noteica. - Es nesaku, ka esi gudrāka par mani, bet pat manu brāli esi gan, - meitene nočukstēja pie manas auss un ķiķinot iesēdās savā melnajā "Porche". - Nāc, es tevi aizvedīšu mājās.

- Paldies, bet es nevēlos sagādāt apgrūtinājumus, - centos atteikties no vilinošā piedāvājuma, pēc iespējas jaukāk, lai meiteni neaizvainotu.

- Tas nebūs nekāds apgrūtinājums, - viņa iebilda. - Turklāt tu man palīdzēsi nosist laiku.

Pēc viņas teiktā es apdomājos par to gabalu, kas man jāiet, līdz pieturai, lai sagaidītu autobusu un par to, cik ilgu, laiku tas aizņems, lai vispār tiktu mājās, liekot tētim lēkāt aiz raizēm savā dīvāna, ja ierastos pārāk vēlu, ka man nekas cits neatlika kā sievietes piedāvājumam piekrist.

- Paldies, - es pateicos, kad biju iesēdusies bēšajā ādas krēslā un aplikusi sev apkārt drošības jostu.

Kad biju meitenei pateikusi savu adresi un viņa to bija uzstādījusi savā navigācijas sistēma, Milda sāka braukt atstājot putekļu mākoņus uz grantētā ceļa kā tāda viesuļvētra. Bija patīkami sajust vēja brāzmas uz manas sejas. Šķita, ka katra vēja plūsma aiznes manas domas aizvien tālāk un tālāk, izkaistot tās pa visu pasauli - atbrīvojot mani no smaguma, ko tik ilgi visapkārt vienmēr nesu sev līdzi.

- Manam brālim nav nekādu manieru, - meitene ierunājās, kad bijām gandrīz sasniegušas šoseju.

- Kādēļ tu tā domā? - es vaicāju uzjautrināta par meitenes sapūtušos bērna grimasi it kā kāds viņai būtu atņēmis konfekti.

- Viņš mūs pat neiepazīstināja! - viņa teica neapmierināti kratīdama savus rudos matus, kas lika man iesmieties.

- Mani sauc Alise, - es teicu sniegdama sievietei savu roku, ko viņa ātri saņēma.

- Es esmu Milda, - jau priecīgāka viņa paziņoja.

- Prieks iepazīties, - pasmaidīju par pozitīvismu, ko sieviete izstaroja.

- Man arī, - viņa atbildēja un no jauna iestājās klusums, kas šoreiz ilgi neturpinājās, jo meitene izrādījās ļoti ziņkārīga. - Kā tu ar manu brāli iepazinies? - viņa vaicāja.

- Es sastapu viņu autobusā, kad braucu no skolas mājās un dēļ drudža, kuru nemaz nebiju jutusi paģību viņa klātbūtnē. Viņš bija tik dāsns, lai nogādātu mani mājās. - atbildēju, nevēlēdamās stāstīt par atgadījumu, kādēļ mēs vispār palikām divatā autobusa pieturā, zinot to, ka tā bija mana nesavaldīgā rakstura dēļ.

- Interesanti, - sieviete novilka.

- Kas tieši? - pārvaicāju.

- Nekas, nekas, - sieviete tikai ar viltīgu smaidu atbildēja, taču nopratināšana nebija beigusies. - Kādēļ viņš vispār mācās dejot ar tevi?

- Nu, mēs noslēdzām vienošanos. Es nevienam neatklāšu, kur viņš dzīvo un viņš man izpalīdzēs ar skolas masku balli, lai mana draudzene liktu man mieru ar to. - atklāju, liekot sievietei ieplest acis un mani ar mazu pārsteigumu uzlūkot.

- Skolu? - viņa pārvaicāja. - Cik tad tev ir gadu, Alise?

- Septiņpadsmit, - godīgi atbildēju nesaprazdama meitenes reakciju.

- Oho.. - viņa izdvesa. - Nu gan mans brālis ir iekūlies.

- Ko tu ar to gribi pateikt? - vaicāju.

- To, ka šīs divas nedēļas būs interesantas, tādēļ būs jāapciemo brālis mazliet biežāk, - viņa to noteica tik klusi, ka caur vēja un motora fonu, gandrīz nemaz nesaklausīju.

- Kā, lūdzu? - es pārvaicāju, taču arī šoreiz viņa man neiedeva nekādu skaidru atbildi un tikai tagad ievēroju, ka mēs bijām sasniegušas galamērķi - manu māju.

- Izskatās, ka tavs tēvs jau tevi gaida, - Alise ķiķināja pamādama manam tēvam, kas lūkojās ar ieplestām acīm uz man blakus sēdošo rudmati un viņas mašīnu, droši vien, domājot, kur es esmu sastapusi tik bagātu draudzeni.

- Paldies par atvešanu, - es pateicos Mildai, kad biju atsprādzējusi drošības jostu.

- Paldies par kompāniju, ko man sastādīji, - viņa atbildēja priecīgi smaidot un mani tik cieši apskaujot it kā es būtu viņas labākā draudzene vai pat viņas māsa.

- Nav par ko..? - nezinādama, ko teikt atbildēju un izkāpu no mašīnas.

- Tiksimies tad rīt, Alise, - viņa teica no jauna iedarbinādama motoru. - Šīs būs divas visnotaļ interesantas nedēļas, - un to priecīgi noteikdama meitene prom bija.

Es stāvēju pagalmā lūkodamās uz mazo ieliņu pa kuru Milda bija aizbraukusi. Meitene bija jauka un ļoti laipna, vismaz tāds bija mans pirmais priekšstats par Džeka māsu. Lai gan man nācās atzīt, ka Milda bija arī mazliet dīvaina. Kas tad tik interesants šo divu nedēļu laikā varēja atgadīties? Un, lai, kā es uz šo jautājumu necenstos atbildēt, neko interesantu nespēju saskatīt.

Ho, ho, ho.. Gandrīz jau piemirsu kā stāstiņus pievienot..

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-11/725463