Dzīve aiz maskas [12]3

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-11/725463

- Nē!! - es paniski iekliedzos, kad Marija centās mani ieslodzīt kādā aukstā cietoksnī. Pārbiedēta es atvēru acis. - Tas bija tikai sapnis - tikai sapnis, - klusi sevi mierināju, blenzdama pretējā sienā it kā tā mani hipnotizētu.

- Nomierinies, Alise, viss ir kārtībā, - kāda jauka balss mani centās mierināt un es sajutu, ka kāds mierinoši saspiež manu roku.

- Džek, ko tu šeit dari? - pārsteigti vaicāju un vīrietis iesmējās.

- Es šeit dzīvoju, tā, ka man ir labāks jautājums, ko tu šeit dari? - viņš vaicāja maigi noglāstīdams manu vaigu, taču tad it kā būtu saņēmis kādu elektrības strāvu to atrāva nost un neērti noklepojās.

- Es, - iesāku, bet, uzreiz, nespēju atsaukt neko atmiņā. Kādēļ es šeit atrados? Kas notika? Un tad, kā ar āmuru kāds būtu iesitis man pa galvu, šī rīta notikušais atausa atpakaļ. - Es esmu sagādājusi tev pietiekoši daudz problēmu, tādēļ nu man būs laiks doties. - teicu un jau biju gandrīz piecēlusies, kad Džeks ar vienu roku atgrūda mani atpakaļ gultā.

- Nekur tu nedosies, - vīrietis noteica.

- Kā, lūdzu? - ar ieplestām acīm vaicāju.

- Es biju izsaucis ārstu un viņš teica, ka tev vajag atpūsties, tā, ka tu nekur nedosies un punkts, - viņš paskaidroja. - Es varu pazvanīt taviem vecākiem, lai tev atbrauc pakaļ.. - viņš iesāka, taču es puisi pārtraucu.

- Nē! - iekliedzos Džeku pārsteidzot, taču tad tikai laipni pasmaidīja it kā būtu mani sapratis un turpināja:

- Nu, vēl ir variants, ka tu paliec pie manis pa nakti, ja vēlies, - viņš ierosināja liekot manā prātā parādamies aizdomām, ko viņš, laikam, bija ievērojis. - Neuztraucies, es negrasos tev uzmākties. - Džeks apliecināja ar jauku smaidu, kas ļāva man mazliet uzelpot. - Par, ko tu mani uzskati? - viņš aizvainoti izmeta, jau mazliet uzjautrināts.

- Nu es tevi pazīstu tikai kādas dažas dienas, - teicu, zinot, ka tas visu izskaidroja.

- Taisnība, jau tev ir, - viņš man uzsmaidīja un tad uzmeta skatienu uz mūsu saāķētajām rokām. - Lai gan izskatās, ka, tomēr tu man uzticies, gribi to vai nē. - vīrietis pasmaidīja un es uzreiz atāķēju savu roku no viņa.

- Ak, Dievs, piedod! - iesaucos, kad ieraudzīju, ko mans spiediens bija nodarījis Džeka rokai. Tā bija sarkana un šur tur varēja redzēt arī dažus nagu nospiedumus.

- Es izdzīvošu, - puisis centās mani nomierināt, noslēpjot roku aiz muguru. - Tagad tev nāksies man atlīdzināt. Tu varētu sastādīt man kompāniju, kamēr skatos filmu, savādāk vienam nav interesanti, - viņš ierosināja.

- Kāpēc tu esi tik jauks pret mani, kad es tev sagādāju tikai problēmas? - pat nedomādama par sekām izgrūdu šo jautājumu no jauna puisi mazliet pārsteidzot.

- Oho, es esmu jauks? - Džeks smējās.

- Džek, es runāju nopietni, - teicu puisi pētīdama.

- Es nezinu, - pēc kāda laika viņš atzinās, kad bija piecēlies. - Es tevi vienkārši nespēju atstāt vienu. - viņš noteica un jau devās uz izeju, kad pēkšņi apgriezies vēlreiz mani uzlūkoja. - Starp citu, es varu iedomāties, ka tu droši vien vēlies ieiet dušā, tādēļ es noliku uz krēsla atzveltnes dvieli, kreklu un kaut kādus šortus. Piedod, ja izmēri ir par lielu, bet tie bija mazākie, ko varēju atrast. Un vannas istaba ir gaiteņa galā. - un prom viņš bija.

Lūkojoties grieztos no prāta nenāca ārā Džeka teiktais - "Es tevi vienkārši nespēju atstāt vienu". Ko viņš ar to bija domājis? Kādēļ viņš nespēja mani atstāt vienu? Taču tad es apjautu, kāpēc tad tas tā bija. Es turēja Džeka noslēpumu. Viņš nevēlējās, lai es kādam par viņu izstāstu. Un es to skaidri un gaiši apzinājos, ka pēc šīm nepilnajām divām nedēļām viņš mani izmestu no savas dzīves it kā es nekad nebūtu nemaz vīrieti sastapusi, galu galā, es biju tikai 17 gadus vecs skuķis. Un tomēr - tomēr es viņam biju pieķērusies un Džekam biju sākusi uzticēties vairāk, kā jebkuram citam cilvēkam, ko pazinu.

- Jā, tu esi sākusi Džekam vairāk uzticēties, bet, tas nenozīmē, ka tev to vajadzētu darīt! - balss galvā atkal ierunājās, mani nosodot, taču šoreiz es to vienkārši ignorēju.

Izņēmusi mobilo telefonu no savas somas ievēroju, ka tēvs bija vairākas reizes zvanījis, galu, galā jau bija astoņi vakarā un es pat nebiju vēl ieradusies mājās. Nabags droši vien bija pārraizējies un nokaitinājis arī mammu pie reizes. Arī Marija bija zvanījusi un atstājusi man balss ziņojumu, ko intereses pēc nolēmu noklausīties.

- Alise, kur tu esi? - Marija vaicāja balss ziņojumā. - Tavs tēvs man tikko zvanīja, vaicāja vai tu esi pie manis, un es arī atbildēju, ka, nē, jo tu man arī neko neesi teikusi. Kur tu esi, skolā arī es tevi neredzēju! Neliec mums visiem tā uztraukties. Kad saņem šo ziņojumu atzvani pēc iespējas ātrāk!

- Cik jauki, - klusi teicu telefonam. - Viņa par mani uztraucoties. Ha! Vai viņa grasījās arī par mani uztraukties, kad būtu mani, kā viņa teica, pazemojusi? - nikni izgrūdu un izdzēsu balss ziņojumu. Man nebija ne mazākās vēlēšanās meitenei atzvanīt, tādēļ pievērsos neatbildēto zvanu kaudzei no tēva. Viņam gan man vajadzēja atzvanīt, ja nevēlējos, lai tiek izsludināta pazudušas personas sludinājums.

- Nu, tad, beidzot! - tēvs pacēlis klausuli uzreiz iesaucās. - Kur tu esi? Ar tevi viss kārtībā? Cikos būsi mājās? - tiku ieskauta jautājumu viesulī.

- Tēti iedod man parunāt ar mammu, - es teicu zinādama, ka vietā, kur tēvs šobrīd atradās - satraukuma dimensijā, viņš mani nemūžam neļautu palikt pa nakti pie kāda, ko viņš pat īsti nepazina, kamēr ar mammu vēl varētu visu sarunāt.

- Kādēļ, lai es tev dotu tavu mammu?! - tētis nikni atkliedza, taču mamma to bija, laikam, saklausījusi, jo dzirdēju viņu nomurminām kaut ko līdzīgu "Ak, tu vecais āpsi" un klausule no tēva rokām tika okupēta.

- Alise, vai ar tevi viss ir kārtībā? Mēs esam satraukušies, it īpaši tavs tētis. - mana mamma teica savā saldajā balsī, kas šķita, ka spētu nomierināt jebkuru dvēseli uz pasaules.

- Jā, mammu, ar mani viss ir kārtībā, - atbildēju. - Piedod, gan, ka nepiezvanīju agrāk, bet mēs skatījāmies filmu un es aizmigu. - meloju nevēlēdamās atklāt, kas patiesībā bija atgadījies. - Es gribēju pateikt, ka šodien nebūšu mājās. Esmu pie viena drauga un man piedāvāja palikt pa nakti, kam piekritu, bet nevēlējos to teikt tētim, savādāk... Nu, tu jau pazīsti viņu, - paskaidroju mammai iesmiedamās.

- Jā, viņš sacels gaisā visu apkārtni un pieliks visas policijas brigādes pie darba, lai tevi dabūtu mājas, - mamma smējās, kamēr tētis nomurmināja "Aprunājiet mani, aprunājiet". - Neuztraucies, mīļā, es viņam paziņošu labos jaunumus un gan jau viņš sapratīs, tikai man ir viens jautājums, pie kura drauga, tad tu grasies palikt? - mamma man vaicāja un es zināju, ka vismaz uz šo jautājumu viņa atbildi bija pelnījusi.

- Džeka, - es godīgi atbildēju.

- Tā jaunieša, kas tevi atveda toreiz ar drudzi mājas? - mamma čukstus vaicāja, laikam, lai tēvs nevarētu sadzirdēt.

- Jā.

- Vai esi pārliecināta, ka tā ir laba ideja? - mamma nedroši jautāja.

- Es viņam, - iesāku nezinādama, kā, lai pabeidzu. - Uzticos.

- Nu, ja tu tā saki, bet turi telefonu pie sevis un, ja, kas notiek uzreiz zvani un es palīdzēšu tavam tētim pamodināt visu apkaimi, - mamma smējās un man nācās pasmieties sievietei līdz.

- Sarunāts, - piekritu mammas plānam un, kad biju novēlējusi abiem vecākiem "arlabunakti", noliku klausuli.

Iemetusi mobilo telefonu atpakaļ savā somā es ātri noģērbu visas drēbes, apliku ap krūtīm dvieli un saņēmu savus matus kopā ar sprādzi, ko biju atradusi savā somā. Es klusi atvēru durvis un sadzirdēju televizoru skanam pirmajā stāvā, liecinot, ka gaiss ir brīvs un es varu droši doties uz vannas istabu.

Biju sasniegusi mērķi, tādēļ pieskārusies durvju rokturim tās grasījos vērt vaļā, kad tās tika atrautas vaļā no otras puses un es, zaudējot līdzsvaru, biju ietriekusies Džeka akmens cietajā augumā.

- Es domāju, ka tu esi lejā. - iesaucos un atkāpos divus soļus no puiša atpakaļ.

Džeku uzlūkojusi man nācās nosarkt. Viss, kas vīrieša augumu aizsedza bija balts dvielis, kas bija apklāts ap viņa gurniem. Strauji meklēju vīrieša acis, cerēdama, ka varbūt tajās es spētu atrast atbildi, kas man teiktu, ko man darīt - ko man teikt. Tomēr, kad ieraudzīju viņa skatienu, kas šobrīd ļoti līdzinājās manam, es atskārtu - Džeks nebija vienīgais, kurš bija ietīts dvielī, arī es biju savu ķermeni paslēpusi tikai zem šīs mazās drānas un viņš to noteikti bija ievērojis.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-13/725899