Dvīņu nedienas (7)4

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-6/648098

- Tev jādzied mūsu grupā, - Rūdolfs pēc stundas apķerot Elīzu no mugurpuses, čukstēja meitenei ausī.

- Tu smejies par mani? – pagriežoties pret puisi un ieskatoties viņam acīs, Elīza uzdeva pretjautājumu.

- Es runāju nopietni, - Rūdolfs lūdzoši raudzījās viņā.

- Es brīnos, ka šodien tik labi nodziedāju, man nepatīk dziedāt klases priekšā, tu vēlies, lai dziedu visas skolas priekšā? – no šīs domas vien Elīzas kuņģis sagriezās. Bailes bija tik lielas, ka viņai šķita, ka jādodas tualetes virzienā.

- Bet šodien tu dziedāji tik labi, - Rūdolfs nelikās mierā.

- Tavas acis mani nomierināja, - Elīza kautrīgi atzinās, - Dziedot man likās, ka esam mēs tikai divatā, - viņa klusi, gandrīz nedzirdami piebilda.

- Uz skatuves es vienmēr būšu tev blakus, - puisis apgalvoja, - Mēs varētu tikai pamēģināt, ja nekas nesanāks, tad es nelikšu tev to darīt, - viņš solīja.

- Tikai pamēģināt? – Elīza bija padevusies. Ja viņa saņemtu sevi rokās un dziedātu citiem, tad tas ļautu viņai vēl vairāk laika pavadīt Rūdolfa sabiedrībā. Grupa būtu, kas tāds, kas viņus vienotu.

- Tikai pamēģināt, - Rūdolfa sejā parādījās mīļš smaids un Elīza piekrītoši pamāja. No prieka puisis viņu pacēla gaisā un apgrieza ap savu asi.

- Laid zemē! – Elīza mazliet skaļāk kā pieklātos, iekliedzās.

- Esmu tik laimīgs, - noskūpstot meiteni uz lūpām Rūdolfs noteica.

- Tūlīt būs zvans, - Laura uzsauca māsai, atgriežot viņu realitātē.

- Mēs ejam, - Elīza smaidot atteica un vēlreiz mīļi noskūpstīja Rūdolfu.

- Šajā stundā es parasti sēžu kopā ar māsu, - Elīza paziņoja, pirms iegāja klasē.

- Es sev vietu atradīšu, - Rūdolfs smaidot noteica un atlaida meiteni.

- Tātad tu dziedāsi? – Laura čukstus jautāja, jo zvans jau bija noskanējis uz stundu.

- Es mēģināšu, - Elīza atteica.

- Es tevi neesmu tādu nekad redzējusi, - Laura atzinās.

- Es nekad neesmu ko tādu jutusi, - Elīza kautrīgi piebilda.

- Man prieks par tevi, - Lauras acis nemeloja. Ar katru brīdi viņa arvien vairāk samierinājās ar esošo situāciju. Viņa vēlējās, lai māsa izbauda visu to, ko šīs attiecības sniegs.

- Tu nopietni? – Elīza joprojām neticēja. Viņa vēl no rīta nespēja pateikt patiesību, kaut gan Laura viņu tikai mudina būt drošākai, viņa līdz galam nespēja tāda būt.

- Nopietni, - Laura teica tik pārliecināti, ka šaubas pazuda nebūtībā.

Tikai tagad Elīza pamanīja, ka Rūdolfs bija apsēdies blakus Kristīnei. Parasti Kristīne nesēdēja viena, bet šodien bija parūpējusies par to, lai vienīgā brīvā vieta būtu blakus viņai. Elīza nožēloja, ka neparedzēja šo brīdi, tomēr bija par vēlu ko mainīt.

- Man jums ir uzdevums, - bioloģijas skolotāja paziņoja, - Ar blakus sēdošo klasesbiedru jums jāsagatavo referāts. Zinu, ka tas prasīs daudz laika, bet ticu, ka jums izdosies.

Elīzas sirds sāka pukstēt straujāk. Viņas puisis gatavos kopīgu referātu ar meiteni, kas nelaiž garām nevienu izdevību. Vai tiešām tam bija jānotiek tieši tagad?

- Viss būs labi, - Laura centās kliedēt māsas bailes.

- Tu pazīsti Kristīni, - Elīza skumīgi noteica.

- Bet viņa nepazīst mani, - Laura atteica un piecēlusies devās pie skolotājas.

- Ko tu dari? – Elīzas lūpas nedzirdami nočukstēja. Māsa tikai piemiedza ar aci.

Laura klusi sarunājās ar skolotāju. Pat pirmajā solā sēdošie nedzirdēja ne vārda.

- Es atvainojos, - pēkšņi skolotāja paziņoja, - Cik saprotu, tad Laura kopā ar Kristīni ir uzsākusi kādu kopīgu pētījumu, tāpēc Elīzai būs jācenšas sastrādāties ar Rūdolfu. Ceru tas neradīs nekādus sarežģījumus.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-8/648584