http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-5/648056
- Ko tas nozīmē? – panākot Lauru, jautāja Ēriks.
- Tu viņus redzēji? – Laura mierīgi jautāja, lai gan iekšēji vēl nebija samierinājusies ar tikko notikušo. Viņa pati māsu pierunāja uz šo rīcību un Elīza to ir pelnījusi, tomēr kāpēc viņa vienmēr visu patur sevī tik ilgi. Ja māsa jau vakar būtu atklājusi savas jūtas, tad Laura nebūtu izsapņojusi sapņus, kas nepiepildīsies. Galu galā viņa bija atradusi tik daudz informācijas internetā par Rūdolfu un nestāstīja māsai, jo uzskatīja, ka viņai tas neinteresē. Vai tagad viņai vajadzētu atklāt visu, ko uzzināja? Ja viņa pateiks kaut daļu no tā, tad Elīza nemaz neturpinās attiecības ar Rūdolfu, bet vai to Laura šobrīd vēlējās panākt? Tik daudz jautājumu un nevienas atbildes, kas šobrīd apmierinātu meitenes izjūtas un domas.
- Man likās, ka tev patīk Rūdolfs, - Ēriks nepārliecināts teica.
- Elīza kā parasti visu noklusē, - Laura paraustot plecus atteica, - Tomēr labāk, lai viņš tiek māsai, nevis kādai citai.
- Tu to nopietni, - Ēriks nelikās iepriecināts par šādu spriedumu.
- Tu vispār atceries, kad Elīzai pēdējo reizi kāds bija? - Laura jautāja, - Jācer, ka vismaz šoreiz viņai kaut kas sanāks.
- Bet mēs nemaz nepazīstam to puisi, - Ēriks iebilda.
- Ļausim, lai Elīza pati viņu iepazīst, - Laura noteica, - Un mēs būsim blakus, tāpēc nekas ar viņu nenotiks.
- Ja tu tā saki, - Ēriks uzmeta skatienu atpakaļ, kur viņiem sekoja laimīgs pāris. Elīza vienkārši staroja, cieši piekļāvusies Rūdolfam. Ēriks sajuta greizsirdību, tikai nespēja izskaidrot to. Vai tiešām viņš nevēlējās draudzeni dalīt ar kādu citu puisi? Viņš tik ilgi bija kopā ar meitenēm viens pats un nu šo idilli centās kāds izjaukt.
- Pie skolas viņus sagaidīsim, - Laura noteica un devās tālāk, pat nepalūkojoties pār plecu. Ērika ilgais skatiens visu izskaidroja, tāpēc viņa nemaz nevēlējās redzēt to, kas tur notika.
- Mēs šodien sēdēsim kopā? – Dace jautāja Laurai, kad viņi bija jau pienākuši.
- Tu neiebilsti? – Laura jutās atvieglota par šādu piedāvājumu.
- Noteikti nē, - draudzene nenovērsa skatienu no pārīša, kas tuvojās, -Labrīt! – viņa priecīga iesaucās, paceļot roku sveicienam.
- Sveiki visiem, - Elīzas vaigos parādījās sārtums. Viņa jutās neierasti jaunajā situācijā. Viņa nekad nebija redzēta skolas apkārtnē kāda puiša apskāvienos, bet nu Rūdolfs viņu vienkārši nelaida vaļā. Viņš no mugurpuses apskāva meiteni tā, it kā tā būtu parasta un pierasta rīcība.
- Mūsdienās viss notiek tik ātri, - Kristīne augstprātīgi noteica, ejot garām bariņam.
- Vai tas nav lieliski! – Laura uzspēlēti ironiski atteica, smīnot par klasesbiedrenes reakciju. Kristīne noteikti jau bija iztēlojusies kā pielīdīs jauniņajam, tāpēc šajā vēsajā novembra rītā uz skolu nāca tik īsos svārkos, tomēr viņa tika nepatīkami pārsteigta, tas lika pasmaidīt visiem.
- Dosimies iekšā? – Elīza nedrebinoties jautāja. Meitene nebija pārliecināta, ka drebinājās aukstuma dēļ, drīzāk tās bija emocijas, kas plūda pārpārēm un vēl nebija saprastas līdz galam.
- Tikai pēc tevis, - Rūdolfs nočukstēja meitenei ausī. Viņa vēsā elpa, sakutināja Elīzu un jau atkal ķermeni pāršalca trīsas.
Pirms mūzikas stundas visi bija savākušies pie klases un gaidīja skolotājas parādīšanos. Rūdolfs pameta uz brīdi Elīzu, lai dotos ko pārrunāt ar Didzi un Normundu.
- Domu par grupu viņš nav atmetis, - Laura secināja.
- Nez kurš no viņiem dziedās? – Dace lūkojoties uz puišiem, domīgi prātoja.
- Neatceros, ka Normunds vai Didzis kādreiz būtu dziedējuši, - Ēriks piebilda.
- Rūdolfam ir laba balss? – Dace jautājoši uzlūkoja Elīzu.
- Es nezinu, - draudzene kautrīgi paziņoja. Viņa puisi tikai tagad sāk iepazīt un līdz šādiem jautājumiem nebija tikuši.
- Skolotāja nāk, - kāds no klases puišiem paziņoja, - Dosimies padziedāt, - tas pats puisis smieklīgi augstu nodziedāja, tā sasmīdinot pārējos. Tikai skolotāja saviebās, viņa nevarēja ciest, ka kāds, kas nemāk dziedāt, cenšas to darīt.
Klasē, ka parasti visi sasēdās savās vietās, ko skolotāja bija iedalījusi jau gada sākumā, tikai Rūdolfs palika stāvot kājās.
- Tu esi jauniņais? - Vilciņa jautāja. Rūdolfs piekrītoši pamāja, - Tad tev vajag kaut ko nodziedāt, lai saprotu, kur sēdināt.
- Es viens nedziedu, - Rūdolfs iebilda.
- Tad palūdz kādam, lai palīdz, - skolotāja vienkārši pateica.
- Kuram ir laba balss? – puisis vēlējās zināt.
- Es tev ieteiktu izvēlēties Kristīni vai Elīzu, - Vilciņa atteica. Elīza lūdzās, lai Rūdolfs neizvēlas viņu, viņai nepatika dziedāt klases priekšā. Skolotāja jau gadiem cenšas panākt, lai viņa sāk dziedāt drošāk, tomēr viņai tas neizdodas.
- Elīza! – Rūdolfs izskatījās manāmi pārsteigts par šo faktu, tāpēc automātiski nosauca viņas vārdu skaļi.
- Elīza nāc šurp, - skolotāja noteica un meitene negribīgi piecēlās.
- Es neesmu labākā izvēle, - Elīza bailīgi skatījās puiša acīs.
-Neskaties uz citiem, skaties tikai manās acīs, - Rūdolfs pārliecināts teica.
Skolotāja sāka spēlēt pazīstamu melodiju un abi sāka dziedāt. Elīzas balss sākumā skanēja nepārliecināta un bailīga, tomēr Rūdolfa uzmundrinošais skatiens, lika meitenei atvērties un pēkšņi viņa aizmirsa kur atrodas un, ka apkārt ir vēl kāds bez viņiem. Viņa dziedāja ar smaidu uz lūpām. Balss skanēja nedzirdēti labi. Rūdolfs tikai klusi piebalsoja. Viņš zināja, ka viņam nav pati labākā balss un nevēlējās ar to izbojāt šo dziesmu.
Mūzikai apklustot visa klase bija dziļi ievilkusi elpu.
- Elīza? – Vilciņa atguvusies uzrunāja meiteni, - Tu dziedi vēl labāk kā domāju! – skolotāja priecīga iesaucās.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-7/648293
