http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-7/648293
- Par kādu pētījumu tu runā? – Kristīne centās iebilst. Meitenei nepatika, ka viņai atņem partneri.
- Kristīne .. - Laura kaitinoši mīļi pasmaidīja, - Zinu, ka mēs gatavojām šo darbu, lai uzlabotu semestra atzīmi, bet varam nodot ātrāk, - viņa vainīgi uzlūkoja skolotāju
- Bet .. – Kristīne joprojām nebija samierinājusies.
- Man prieks, Kristīne, ka tu pati ko tādu esi iedomājusies, - skolotāja atteica, nemanot nekādus melus, - Varbūt pacelsi savu atzīmi, jo šobrīd tev sanāk seši.
- Jā, skolotāj, - šie vārdi lika Kristīnei apklust un samierināties. Viņas vecāki bija stingri un viņiem nepatika, ja meitai liecībā bija atzīmes zemākas par septiņi.
- Tu esi vislabākā! - Elīza nočukstēja, kad Laura bija ieņēmusi savu vietu.
- Es taču biju tev parādā, - Laura apmierināta noteica, - Bioloģija man patīk un gan jau es pārdzīvošu to, ka pateicoties man, viņa dabūs to septītnieku.
- Paldies, - Elīza smaidīja. Uzmetot zaglīgu skatienu Rūdolfam. Arī viņš smaidīja un piemiedza meitenei ar aci.
- Atlikušo laiku varat pārrunāt referāta saturu un sadalīt uzdevumus, - skolotāja piebilda, - Elīza un Kristīne, samainieties vietām, lai varat strādāt ar saviem partneriem.
Elīza paņēma steidzīgi savas mantas un piecēlusies devās pie Rūdolfa. Arī Kristīne negribīgi atstāja savu vietu, uzmetos nievājošu skatienu meitenei.
- Tev ir superīga māsa, - Rūdolfs noteica, zem galda satverot Elīzas roku.
- Es zinu, - tauriņi uzsāka nevaldāmu deju meitenes vēderā, kad Rūdolfa pirksti maigi glāstīja Elīzas plaukstu. Sajūtas bija neaprakstāmi patīkamas. Trīsas pārskrēja pāri visas ķermenim. Rūdolfs pamanīja šīs sajūtas un satvēra roku vēl stingrāk. Elīza tvērienam atbildēja ar kautrīgu smaidu.
- Mums jāsadala uzdevumi, - Elīza klusi teica.
- Mēs varētu tos sadalīt pēc stundām, - Rūdolfs ierosināja.
- Man ir mājas arests, ja atceries, - Elīza negribīgi atgādināja.
- Bet mājas darbus tas neatceļ, - Rūdolfs viltīgi smaidot noteica, - Tu neielūgsi mani pie sevis? – viņš jautāja.
- Neatceļ gan, - Elīza uztvērusi Rūdolfa domu, sāka plati smaidīt, - Aizsūtīšu īsziņu mammai un pabrīdināšu viņu.
- Ja viņa iebilst, tad mēs varam arī pie manis, - puisis piebilda.
- Viņa noteikti piekritīs, lai varētu mūs uzmanīt, - Elīza nedaudz iesmejoties noteica.
- Man patīk mammas, kas uzmana savas meitas, - Rūdolfs smaidot apgalvoja.
- Beidz ņirgāties, - Elīza maigi iedunkāja puisi.
- Liekas jūs esat sadalījuši savus uzdevumus, - skolotāja paceļot galvu, uzrunāja Elīzu un Rūdolfu.
- Drīz būsim, - Rūdolfs nopietni teica.
Visus izglāba zvans no stundas un, sakrāmējot mantas somās, klase ātri iztukšojās.
- Tiksimies pēc pāris stundām, – Rūdolfs noskūpstot Elīzu, atvadījās.
Nākošā stunda bija sports. Meitenes un puiši tika sadalīti, jo tā skolas direktors uzskatīja par pareizāku. Meitenes nedrīkstot jauno censoņu uzmanību novērst ar flirtēšanu, bet tā arī bija labāk, jo tad puišiem nav iespējas smieties par to, ko viņas nespēj izdarīt.
- Šodien būs jautras nodarbības, - Laura smīnot teica.
- Kāpēc tu tā saki? – Elīza jautāja.
- Ja tiksiet ar Kristīni pretējās komandās, tad esi uzmanīga, - māsa brīdināja.
- Nevēlies samainīties? – Elīza ierosināja.
- Šoreiz tev pašai nāksies tikt ar to galā, - Laura paraustot plecus teica un devās pārģērbties. Elīza sekoja māsai.
- Elīza laikam ir pamatīgi mainījusies, ja ir kopā ar Rūdolfu, - Kristīne izteica savas domas skaļi Dacei, neredzot, ka ģērbtuvē ir ienākušas māsas.
- Kāpēc tu tā saki? – Elīza jautāja, liekot Kristīnei strauji pagriezties pret viņām, tomēr klasesbiedrene neapjuku un apmierināta pasmaidīja.
- Visi taču zina kāpēc Rūdolfs vairs nemācās vecajā skolā, - Kristīne ar prieku raudzījās Elīzas neizpratnes pilnajā sejas izteiksmē.
- Par ko tu runā? – meitenei nebija nozīmes slēpt neziņu, jo tā bija lasāma sejā.
- Viņš vēl tev nav pastāstījis? – Kristīne kļuva arvien pašapmierinātāka.
- Tu vari vienreiz pateikt, ko tieši, - neizpratne pārauga dusmās. Ja Kristīnai bija kas sakāms, tad lai runā, nevis velk garumā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-9/648632
