http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-14/649617
- Tēti, ko tu esi dzirdējis? – Elīza nelikās mierā.
- Mēs ar kolēģiem esam aprunājuši šo notikumu. Tas tomēr bija diezgan skaļš, - tēvs mierīgi un nosvērti runāja, - Psihoterapeits, kas runāja ar Baibu lūdza manu viedokli šajā situācijā. Viņam vajadzēja kādu no malas, lai pārliecinātos par meitenes stāstījumu.
- Tu esi runājis ar to meiteni? – Elīza bija šokēta.
- Neceri, ka es tev pārstāstīšu sarunu, - tēvs ieslēdza aizsargmehānismu. Viņš nekad nerunāja par saviem pacientiem mājās. Viņš zvērestu turēja godam, - Vienīgais, ko es varu pateikt tavai mammai, ka nevajag uztraukties. Velns nav tik melns kā viņu mālē.
- Paldies tēt, - Elīza apskāva tēti un jautājoši skatījās mammā.
- Ceru, ka tavam tētim taisnība, - mamma paraustot plecus teica un šos vārdus varēja uztvert kā piekrītošu atbildi.
Atbilde nāca tieši laikā, jo pēc pāris minūtēm jau kāds zvanīja pie durvīm. Meitene nešaubījās, ka tas ir Rūdolfs un priecīgi saviļņota devās tās atvērt.
- Sveiks, - mazliet kautrīgi teica Elīza.
- Esmu sailgojies, - Rūdolfs droši apskāva meiteni, veltot viņai maigu skūpstu. Puisis pat nepamanīja, ka aiz Elīzas stāv tēvs, pirms viņš ieklepojās, - Piedodiet, - viņš uzreiz atlaida meiteni un sniedza roku sveicienam. Andris atbildēja tam.
- Sveiks! – tētis ierunājās un pagāja nedaudz malā, lai jaunieši tiktu viņam galā.
- Mēs būsim augšā, - Elīza vēlējās pēc iespējas ātrāk doties uz savu istabu, lai tētis nesāktu izprašņāšanu.
- Kā tev šodien gāja? – jau esot istabā, Rūdolfs atkal apķēra Elīzu un cieši turēja viņu sev klāt.
- Šķiet Ēriks ar Lauru tagad ir kopā, - Elīza smaidot paziņoja.
- Tātad mēs varēsim iet uz randiņiem četratā, - Rūdolfs ierosināja.
- Tas notiks tikai tad, kad mums atcels mājas arestu, - jau kārtējo reizi Elīza atkārtoja.
- Tu rīt tiksi pēc skolas uz pāris stundiņām pie manis? – Rūdolfs nedroši, bet lūdzoši jautāja.
- Kas tur notiks? – Elīza nedaudz satraucās. Viņa nebija gaidījusi tik pēkšņu uzaicinājumu ciemos un viņa noteikti vēl nav gatava palikt ar Rūdolfu divatā, ja kaut kur netālu nav vecāki vai māsa.
- Es tevi vēl necenšos ievilkt gultā, - Rūdolfs smaidot nolasīja Elīzas domas, - Šodien sarunāju ar puišiem pamēģināt kopā, lai redzam kā sanāks.
- Priecājos, - Elīza atviegloti nopūtās, zinot, ka Rūdolfs šajā jautājumā nav uzstājīgs, - Es vakarā pajautāšu vecākiem. Centīšos viņu pierunāt. Ceru, ka sanāks.
- Tev izdosies, - Rūdolfs ticēja. Pēkšņi viņam iepīkstējās telefons un viņš atvainodamies, atlaida Elīzu, lai paskatītos, kas ir atrakstījis. Rūdolfa sejas izteiksme pārmainījās, - Man tagad jāiet.
- Bet tu tikko atnāci, - Elīza iebilda.
- Piedod, bet tiksimies rīt pie skolas. Vecmammai vajag palīdzību. Tas ir steidzami, - Rūdolfs taisnojās. Kaut kas tajā visā nebija patiess, tomēr meitene nevēlējās neko iebilst, tāpēc ļāva viņam doties prom.
Iekšēja nemiera dzīta, Elīza nolēma darīt to, ko nekad iepriekš nebija darījusi. Viņa nolēma izsekot puisi, lai gan tas draudēja ar nepatikšanām.
Saģērbjoties viņa devās ārā un turējās labā attālumā no Rūdolfa. Viņš ne reizi nepagriezās, lai palūkotos atpakaļ. Viņš laikam nenojauta, ka kāds varētu viņam sekot. Lai gan izjūtas nebija labākās, jo Elīzai taču vajadzēja uzticēties Rūdolfam un ja viņš nākošajā pagrieziena nogriezīsies pa labi, tad viss būs kārtībā. Viņš nebūs melojis un šobrīd tiešām dodas uz mājām.
Tomēr Elīzas sajūtas nebija viņu pievīlušas, jo Rūdolfs nenogriezās. Viņš devās taisni. Elīzai sāka durt sānā, jo viņa gandrīz vai skrēja, lai neatpaliktu no puiša. Kur gan viņš tā steidzās? Un kāpēc viņš meloja? Šie jautājumi nelika meitenei mieru.
Viņa apstājās kā zemē iemīta, kad pamanīja, ka pretī Rūdolfam nāk Kristīne. Viņa labpatikā smaidīja un puisi apskāva. Viņa neredzēja Rūdolfa sejas izteiksmi, tomēr Rūdolfs īpaši nepretojās šim apskāvienam. Viņi abi devās tālāk kaut ko cītīgi runājot. Viņa nedzirdēja par ko ir saruna, tomēr pietika ar apziņu, ka Rūdolfs bija izvēlējies tikšanos ar Kristīni, nevis viņu ..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-16/650067
