http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-15/649881
- Elīza, celies, - Laura atņēma māsai segu, kas bija nežēlīgs gājies, jo rīti kļuva arvien vēsāki un gultā bez segas bija neizturami auksti.
- Esmu slima, - Elīza noburkšķēja, tā cerot atgūt savu segu.
- Netēlo, - Laura iebilda, - Tu iesi uz skolu un stāsies pretī ikvienam. Arī Kristīnei un Rūdolfam.
Māsas visu vakaru bija runājušas par notikušo, tomēr arī abas kopā nespēja izskaidrot Rūdolfa tikšanos ar Kristīnu un melus. Lai uzzinātu patiesību bija jādodas uz skolu, bet Elīza jau tagad zināja, ka nerunās ar puisi un kārtējos paskaidrojumus vienkārši neuzklausīs. Viņai nepatika, ka melo. Viņa ienīda visus, kas to darīja. Meli iznīcināja draudzības un Rūdolfs pats to panāca.
- Labi, - Elīza dusmīga atteica, atverot acis un pieceļoties gultā sēdus, - Es iešu, bet ne es, ne tu nerunāsim ar Rūdolfu. Apsoli?
- Bet, ja viņš nāks runāt ar mani? – Laura nevēlējās māsai melot un ja apsolīs, tas solījumu pildīs. Tomēr ko viņai teikt, ja Rūdolfs cenšas ko uzzināt?
- Tu pagriezīsies un dosies prom. Atrunājies, ka tā nav tava darīšana, lai pats domā, ko dara un saka, - Elīza pamācīja.
- Es apsolu, ka vairāk neko neteikšu. Kad būsi gatava pati noskaidrosi, - Laura solīja. Viņai nepatika, ka māsai tas viss jāpārdzīvo. Viņa tiešām cerēja, ka beidzot abām būs puiši un varēs kopīgi dalīties visās sajūtās, bet kārtējo reizi notiek kaut kas tāds. Māsai vienkārši neveicas ar puišiem, kas viņai iepatīkas. Jāaizsūta Ērikam ziņa, lai šodien nav pārāk mīļš un Elīzai nav tas viss jāredz.
- Ejam brokastīs? – beidzot uzvilkusi savas zilās džinsu bikses un balto džemperīti, Elīza jautājoši uzlūkoja māsu.
- Ej, es tūlīt nākšu, - Laura vēl stāvēja pie skapja, lai izvēlētos jaciņu.
- Ok, - Elīza atvēra durvis un devās uz virtuvi pie vecākiem.
- Labrīt meitiņ, - mamma mīļi sveicināja. Viņai šorīt bija labs garastāvoklis. Mamma visu laiku smaidīja un dungoja pie sevis dziesmiņu, gatavojot ģimenei brokastis.
- Tu staro, - Elīza nespēja novērst skatienu no mammas.
- Tiešām? – mammas sejā parādījās tikai platāks smaids.
- Tu nevēlies kaut ko pastāstīt? - Elīza jautāja.
- Tētis ir nopircis biļetes uz Turciju, mēs piektdien brauksim, - mamma aizrautīgi stāstīja, - Nosvinēsim savu divdesmito kāzu gadadienu tur.
- Super! – Elīza patiesi priecīga iesaucās, - Žēl, ka mēs nebrauksim līdzi, bet gan jau nākošreiz.
- Noteikti, - mamma piekrītoši pamāja, - Ceru uz jūsu palīdzību mājas pieskatīšanā un brāļa auklēšanā.
- Tu vari uz mums paļauties, - Elīza solījās.
- Par ko? – Laura arī beidzot ienāca istabā.
- Vecāki dosies ceļojumā un mēs paliksim galvenās, - Elīza īsi paskaidroja.
- Nu galvenā, protams, būs vecmāmiņa, bet jums būs viņai jāpalīdz, - mamma iebilda.
- Esmu sailgojusies pēc omes, - Laura atzinās.
- Kad viņa atbrauks? – Elīza vēlējās zināt.
- Rīt vakarā, - mamma paskaidroja, - Piektdien no rīta mums ir lidmašīna.
- Un ceru, ka jūs te neuzrīkosiet kādu ballīti, - Tētis ienācis virtuvē piebilda. Arī viņš izskatījās laimīgs.
- Varbūt tikai klusu vakaru ar tuvākajiem draugiem omītes uzraudzībā, - Laura ieteicās. Nebija jēgas melot un teikt, ka ballītes nebūs, ja ir iespēja uztaisīt picas vakaru.
- Tikai ar tuvākajiem, - mamma piekrita un klusi turpināja dungot dziesmu, veltot zīmīgus skatienus tētim.
Meitenes ātri vien paēda, lai dotos uz skolu un izplānotu sestdienas ballīti. Tā tomēr notiks jau pēc trīs dienām.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-17/650265
