http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-13/649300
Elīza no malas noraudzījās kā Ēriks drosmīgi noskūpsta Lauru un iekšēji priekā iekliedzās. Saprotot, ka viss būs labi, viņa piecēlās, lai dotos prom. Šobrīd viņu tāpat neviens no abiem pat neievēro un labāk netraucēt.
Kabatā iepīkstējās telefons.
„Tad pēc stundām es būšu pie tevis. Pildīsim mājas darbu :)”
„Gaidīšu ar nepacietību :*” Elīza smaidot spieda telefona podziņas, lai atbildētu.
Ieliekot telefonu atkal kabatā, Elīza jau apdomāja iespējamos attaisnojumus mammai par to, kāpēc mājās ir tik agri.
Meitenei vajadzēja gandrīz pusstundu, lai beidzot būtu pie mājas. Paraustot durvis viņa saprata, ka mammas nemaz nav. Pēc cītīgas meklēšanas, beidzot atslēga tika atrasta un Elīza priecīga devās istabā. Pat nenovelkot apģērbu, viņa uzreiz devās uz augšstāvu. Tā mamma viņu nepamanīs vēl kādu laiciņu, ja arī drīz pārradīsies.
Nometot somu uz gultas, Elīza ieslēdza datoru, lai pirms Rūdolfa atnākšanas atrastu vismaz kaut kādus iespējamos referāta tematus. Viņa zināja, ka kopā viņiem tas neizdosies.
Apsēžoties pie galda, Elīza atcerējās ar Rūdolfu pārrunāto. Pēkšņi pat nedomājot, viņa internetā ievadīja puiša vārdu un uzvārdu, tā atverot daudzas jo daudzas lapas ar informāciju par notikušo. Tikai šī informācija bija no cietušās meitenes un liecinieku puses.
„Viņš man uzbruka. Ir fotogrāfijas, kas pierāda kādi zilumi uz mana ķermeņa tika atstāti. Bet viņam ar to nepietika. Viņš izsmēja mani, iegūstot ar varu. Daudzi gan par to šaubās, jo viņam tas viss prasīja tikai 15 minūtes. Domāju, ka viņš to spētu izdarīt arī ātrāk. Viņš ir nelietis un varmāka. Sargiet sevi un savas draudzenes.”
Tie bija tikai daži teikumi no garajiem tekstiem, ko kāda meitene, kas nebaidījās nosaukt savu vārdu, teica par pārdzīvoto. Baibai joprojām esot nepieciešamas psihologa konsultācijas un ārsts savukārt apgalvo, ka ārstēšana būšot ilga. Bija arī fotogrāfijas.
Jo vairāk Elīza lasīja, jo jocīgākas sajūtas meiteni pārņēma. Rūdolfa acis iepriekš nemeloja! Viņa redzēja, ka tās runā patiesību! Bet kādam cilvēkam jābūt, lai ko tādu runātu par citiem? Kā lai Rūdolfs normāli iziet cilvēkos, ja tiek tā aprunāts un nomelnots. Viņam noteikti nav viegli. Visi tie pārmetošie un nosodošie skatieni. Ja nu arī šajā skolā sāks runāt tik skaļi, ka puisis neizturēs un aizies? Ja nu viņš pārceļas pie saviem vecākiem! Elīza pazina savus skolas biedrus un zināja cik bargi un nelietīgi viņi var būt.
Pats trakākais, ka viņai tas viss bija jāizstāsta arī vecākiem. Viņi ar laiku noteikti paši kaut ko dzirdēs un labāk, lai ko tādu uzzina no pašu meitas nevis svešinieka. Savādāk mājas arests būs līdz pilngadības sasniegšanai.
Elīza vecākus uzskatīja par saprātīgiem un ņemot vērā atgadījumu no rīta, viņi noteikti būs pielaidīgāki. Vismaz šīs cerības meitenei nepameta. Dzirdot, ka atveras ārdurvis un saprotot, ka beidzot viņa var rādīties lejā, Elīza piecēlās, lai dotos parunāt ar mammu.
- Čau, - noejot lejā, viņā sveicinājās, - Sveiks Daniel, - Elīza brālim uzspieda slapju buču uz vaiga.
- Sveika, - mamma pārsteigta paskatījās meitas virzienā un tad uz pulksteni, - Tētis arī ir jau mājās, - mamma piebilda.
Apsēžoties pie galda, Elīza sagaidīja, ka virtuvē ienāk tētis.
- Cikos tavs skolas biedrs būs? – Elīza iekšēji priecājās, ka mamma pati uzsākusi tematu, par ko meitene vēlējās aprunāties.
- Drīz, - Elīza atteica, - Man jums, kas jāizstāsta.
- Kas noticis? – tētis domīgi jautāja.
- Par to manu klasesbiedru, ar ko kopā mācīšos, - Elīza nedaudz stostoties aizsāka, iekšējais uztraukums pieņēmās spēkā.
- Kas ir ar viņu? – likās, ka mamma šo jautājumu uzdot tikai, lai turpinātu sarunu. Šobrīd nelikās, ka viņai interesētu atbilde.
- Tev viņš patīk? – tētis viltīgi smīnot piebilda.
- Tas arī, - Elīza godīgi atteica, - Tomēr viņš pārnāca uz šo skolu, jo kāda meitene no iepriekšējās skolas viņu nepatiesi apsūdzēja izvarošanā, - beidzot tas bija pateikt un vecāku pārsteigtās sejas lūkojās meitas virzienā. Nevarēja saprast kurš pirmais ko teiks.
- Un tas puisis nāks uz mūsu māju? - mamma pirmā ierunājās, - Es neko tādu nepieļaušu!
- Es jau teicu, ka tas ir nepatiesi, - Elīza iespītējās.
- Kāpēc tu esi par to tik pārliecināta? – arī mamma netaisījās piekāpties.
- Vai tas ir Baibas un Rūdolfa stāsts? – tētis aizdomājies jautāja.
- Ko? Kas? Kā? – Elīza apstulbusi skatījās tētī.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-15/649881
