local-stats-pixel fb-conv-api

Dvīņu nedienas (13)10

248 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-12/649107

Atgriežoties klasē Elīza pamanīja, ka māsas tur nav. Tātad viņa basto. Ja jau viena, tad otra arī. Tā nodomājot, Elīza savāca savas mantas un klusi visu paskaidrojot Rūdolfam, devās prom. Viņa patiesi priecājās, ka nesatika nevienu skolotāju un centās izdomāt, kur māsa tagad varētu būt. Uz māju viņa nevarēja iet, jo mamma ar brāli noteikti ir tur.

- Es iešu ar tevi, - Ēriks pēkšņi pārbiedēja Elīzu.

- Es taču jau vienreiz šodien teicu, lai nedari tā, - Elīza dusmīgi paskatījās uz draugu un lēnām atguva mierīgu sirds ritmu.

- Piedod, - viņš jau atkal atvainojās.

- Kāpēc tu vēlies nākt man līdzi? – Elīza domīgi uzlūkoja Ēriku.

- Tu zini kāpēc? – puisis atteica un nedaudz nosarka. Lai noslēptu savu mulsumu viņš no kabatas izvilka cigareti un aizpīpēja to.

- Es nezinu gan kāpēc, - Elīza godīgi atzina, - Varbūt es zinu, kas starp jums šodien notika, bet pēc tam man šķiet tev nebija nekādu emociju, - viņa mazliet pārmetoši piebilda.

- Es biju pārsteigts, - Ēriks taisnojās.

- Ne tikai tu, - Elīza neuzskatīja to par attaisnojumu.

- Kādā ziņā? – puisis likās ieinteresēts.

- Negribu pateikt kaut ko par daudz. Labāk paši izrunājaties, - Elīza neko nepaskaidrojot atteica. Ja viņa izstāstītu draugam, ka māsai skūpsts patika, viņš varētu pārdomāt doties viņu meklēt. Elīza šobrīd nezināja, ko pats Ēriks domā par skūpstu un baidījās to jautāt. Ja nu viņai atbilde nepatiks un māsu tā sāpinās.

- Tu izskaties aizdomājusies, - Ēriks teica, redzot, ka neko vairāk par Lauras sajūtām viņš šobrīd neuzzinās.

- Domāju par to, kur varētu meklēt māsu, - Elīza tikai daļēji meloja, nepastāstot visu līdz galam.

- Varbūt pie ezera? – Ēriks ieminējies.

- To mēs varētu pārbaudīt, - Elīza piekrītoši pamāja un devās minētajā virzienā.

Vējš palika nejaukāks un aukstāks. Prasījās pēc biezāka mēteļa un cimdiem. Meitene cerēja, ka māsai viss kārtībā un viņa nebūs nosalusi.

Tuvojoties ezeram, viņi pamanīja siluetu, kas apsēdies uz vientuļa soliņa vērās tālumā. Viņa nekustējās un nelikās ne zinis par pārējo, kas notika apkārt. Viņa vienkārši sēdēja.

Laura iekšēji cīnījās ar sajūtām, kas viņu pārņēma. Iedomājoties par Ēriku viņa atkal un atkal atcerējās skūpstu. Tomēr Ēriks viņu nemeklēja un neapturēja tad, kad meitene devās prom. Vienīgais prātīgais risinājums būtu aizmirst šo skūpstu vai vismaz izlikties, ka tāds nav bijis. Tas atvieglos visu. Viņa taču spēs atkal smieties kopā ar savu bērnības draugu. Iespējams starp viņiem izveidosies neliela aizsargbarjera, bet ar laiku tā izzudīs. Vajadzētu atrast kādu, kas ļautu aizmirst Ēriku un tad noteikti viss nostāsies savās vietās.

Dzirdot kā kāds uzkāpj uz zara, Laura strauji pagriezās un ieraudzīja māsu un puisi, ko nesen vēl skūpstīja.

- Ko jūs šeit dariet? – viņa jautāja.

- Meklējam tevi, - Elīza priecīga apskāva māsu, - Viss kārtībā? – viņa čukstot jautāja tā, lai dzird tikai viņas.

Laura piekrītoši pamāja ar galvu.

- Ērik? - Laura ielūkojoties puiša acīs jautāja, - Mēs varam parunāt? – iekšēji viņa lēnām sabruka. Viņa dziļais skatiens jau atkal meiteni veda pasaku zemē, tomēr ar visu spēku viņa cīnījās pretī.

- Jā, protams, - arī Ēriks izskatījās manāmi satraucies.

- Es jūs tepat pagaidīšu, - Elīza smaidot teica un ļāva māsai ar bērnības draugu doties nelielā pastaigā. Tāpat vēlāk viņa dzirdēs visu sarunas pārstāstu.

- Es gribu atvainoties, - Laura apstājoties teica, kad bija aizgājuši pietiekami tālu.

- Bet .. – Ēriks centās iebilst, tomēr Laura viņu apklusināja.

- Es rīkojos nepareizi un tā nedrīkstēja. Mēs esam labākie draugi jau daudzus gadus un man nebija tiesību to visu izbojāt, - meitenes sirds lēnām lūza, bet viņa zināja, ka rīkojas pareizi, - Es ceru, ka arī tu to spēsi aizmirst.

- Tad tu to skūpstu esi jau aizmirsusi? – Ēriks pienāca tuvāk Laurai un uzstājīgi skatījās viņas acīs. Laura vēlējās kliegt. Nu kāpēc viņš tā dara un tā skatās, ja viņam to nevajag?

- Jā! – viņa meloja, nedaudz novēršot skatienu.

- Nemelo, - Ēriks viņu pazina un tas šobrīd Lauru mazliet kaitināja. Vai tiešām viņš neredz kā sāpina viņu? Vai tiešām ir vajadzīga visa šī izprašņāšana tagad, kad atmiņas tik spilgtas? Pati vainīga, ka izteica vēlēšanos parunāt, tagad pašai jātiek galā.

- Es nemeloju .. - Laura apņēmības pilna paskatījās Ērika acīs. Tās smaidīja. Ērika sejā bija patiess smaids. Smaids nozuda uz īsu brīdi, jo lūpas strauji piekļāvās viņējām. Laura apstulba, bet nespēja pretoties, paverot savas lūpas mazliet platāk, viņa ļāva maigajam skūpstam pāraugt kaislīgākā ..

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-14/649617

248 0 10 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 10

0/2000

Like, like, like emotion

4 0 atbildēt

Aj kada romantika :) Smaidz pa visu seju!! emotion

4 0 atbildēt

Izlasiju visu sadaļu, šī raksta dēļ. :) Romāns gatavs.

3 0 atbildēt

Tā kā šodien manam dēlam dzimšanas diena, tad nākošo daļu solu tikai no rīta emotion Jauku jums dienu

2 0 atbildēt

ĒRIKS, omg, es nevaru,es varētu viņuapprecēt <3333. Dullie Kimberlijas komentāri, nabaga Zanduchii drīz apniks. ;D

2 0 atbildēt

Ek, romaņķika, romaņķika...

0 0 atbildēt