Nezinu kāpēc, bet šī nodaļa man ir mīļākā no visām. Cits skatu punkts. (:
Kā jau vienmēr, links uz piepriekšējo daļu.
5. nodaļa – Hanss.
Bija vēss pavasara rīts. Šogad vienā dienā bija sajūta kā vasarā, bet nākamajā jau nācās vilkt mugurā ziemas jaku. Untumains tas pavasaris šogad. Hanss sēdēja slēpnī un nedaudz drebinājās. Šodien viņš bija nodomājis beidzot tikt vaļā no otras mednieces – Marijas. Viņa bija atklājusi savu vārdu viņu iepriekšējā tikšanās reizē. Dvēsele klīda netālu, viņai drīz bija jāparādās.
Un, gluži kā piesaukta, viņa tieši parādījās ielas krustojumā. Šis krustojums savienoja piecas ielas, tajā satiksme bija diezgan aktīva, bet Hanss nevarēja nepamanīt Mariju, viņa raitā solī gāja pa ielas braucamo daļu, nemaz neuztraukdamās par mašīnām, kuras izbrauca viņai cauri. Hanss nezināja kā viņa uzzina par dvēselēm un atrašanās vietām, bet liekas, ka viņai tas prasa mazāk pūļu un notiek ātrāk nekā viņam. Šī bija viena no tām retajām reizēm, kad viņš bija ieradies pirmais. Šī dvēsele gan viņam bija nepieciešama, lai izdzīvotu, bet tā vairs nebūs problēma, kad Marija būs novākta no ceļa. Vajadzētu iztikt, šonedēļ jau vienu dvēseli bija uzņēmis, varbūt būs nedaudz vājāks nākamās nedēļas, bet pūliņi būs to vērti. Olgurāns teica, ka trīs ir nepieciešamas katru nedēļu, lai viņš paildzinātu savu dzīvi par nedēļu, bet tā bija kā priekšapmaksa, ja uzņēma vairāk, tad atlika citām nedēļām. Varbūt no iepriekšējām nedēļām bija kaut kas atlicis. Kamēr viņš to visu apsvēra, Marija jau bija pienākusi pārāk tuvu, pat, ja viņš pārdomātu, viņš vairs nepaspētu uzņemt dvēseli tā, lai Marija neiejauktos. Ik pa laikam sarunājoties ar kokiem, viņa tuvojās klīstošajai dvēselei. „Hmm... Viņa laikam spēj runāt ar augiem, tāpēc viņa spēja tik viegli atrast visas dvēseles, pilsētā taču ir pilns ar parkiem un vientuļiem kokiem!” nodomāja Hanss. Viņs apsvēra ideju par frontālu uzbrukumu, bet negribēja dot viņai iespēju aizmukt, tādēļ izlēma nogaidīt.
Marija devās pie puiša dvēseles, kas atradās ielas pretējā pusē. „Ideāli” nodomāja Hanss, kad viņa pagriezās ar muguru pret Hansa slēpni, lai kaut ko izskaidrotu dvēselei. Viņš izlīda no slēpņa, lai pielavītos Marijai, mēģinādams izvairīties no katra zāles stiebriņa. Marija izgrieza sienā tādas kā kantainas durvis. Šī nebija pirmā reize, kad Hanss to redzēja, bet dvēsele gan bija apstulbusi, tas deva Hansam vēl dažas sekundes laika. Brīdī, kad dvēsele devās caur durvīm, Hanss bija metra attālumā no Marijas. Pēkšņi viņa pagriezās pret Hansu, izvilkdama zobenu. Bet ne pietiekami ātri. – Kā? – Jautāja Hanss, iedurdams zobenu Marijai vēderā. Atbildi nesagaidot, viņš to izvilka. Izšļācās asins šalts. Viņš laikam bija trāpījis kādam kārtīgi apasiņotam orgānam. Hanss, brīdi tīksminājies par uzvaru, sajuta dvēseli netālu. Laikam tas, ka viņš stāvēja mierīgi, bija aktivizējis viņa spēju sajust to. „Gan jau, ka viņa tāpat mirs, vēlāk atnākšu pārbaudīt.” nodomāja Hanss. Nupat jau Marija bija novēlusies uz zemes un izmisīgi mēģināja ar roku apturēt asiņošanu.
- Starp citu, tā kā tu pagājušajā reizē atklāji kā tevi sauc, es arī varētu stādīties priekšā, mani sauc Hanss. Un nu es saku pēdējo vārdu, ko tu šai pasaulē vēl dzirdēsi no cilvēka, kurš tevi redz... Ardievu... – To pateicis, Hanss devās prom.
Atgriezies pēc mazāk kā divdesmit minūtēm, viņš neredzēja Marijas līķi. „Izgaisusi” padomāja Hanss, bet pēc īsa brīža ieraudzīja pabalējušu asiņu sliedi. – Velns! – Nolamājās Hanss. – Ja viņa vēl pēc kā tāda izdzīvos... – Viņš nepabeidza teikumu, bet aizskrēja, sekodams asinīm, kuras pēc sevis bija atstājusi Marija.
Asiņu sļakatas beidzās, bet viņa nebija nekur redzama. Netālu no pēdējām šļakatām gulēja kāds puisis, iespējams, zaudējis samaņu, bet ap viņu jau bija sapulcējies ziņkārīgo bars. Drošības pēc Hanss uzkāpa uz tuvējās mājas jumta, lai spētu sekot jaunietim, lai uzzinātu, kur viņš dzīvo, un vai Marija bija paspējusi viņam kaut ko izstāstīt vai nodot. Puisis atjēdzās. Viņš izskatījās izbrīnīts. Parāvis jaku un kreklu uz augšu, viņš apčamdīja savas krūtis. Tad laikam viņš atviegloti nopūtās, savāca dažas, laikam savas, mantas un steidzīgi kaut kur devās. Hanss viņam sekoja, pārvietojoties pa māju jumtiem. Puisis iejuka pūlī. Hanss centās sekot viņa pakausim ar acīm, bet bija jau viņu pazaudējis. Todien vairāk neviena dvēsele vairs arī neparādījās. Hanss atrada savu ķermeni un devās mājās, noglabādams gara pulksteni somā. Pārnācis mājās, viņš devās uzreiz uz savu istabu, aizstaisīja durvis, nolika savu somu blakus gultai un apsēdās tajā, juzdamies noguris. Visa tā skraidīšana bija par traku.
