Kā jau vienmēr, links uz iepriekšējo daļu.
Kādu laiku skatījies tukšumā un mājis ar galvu, it kā kaut kam piekristu, viņš pagriezās pret Elizabeti un uzdeva vienu vienīgu jautājumu, kas izsita viņu pilnīgi no sliedēm. – Ko es tikko darīju?
- Kā – ko darīji?
- Tieši tā! Ko es tikko darīju?
- Tu neatceries? – Klusums, kas valdīja nākamo pus minūti, izteica Elizabetei pietiekami daudz. – Tu gāji uz virtuvi, laikam liki picu sildīties mikroviļņu krāsnī. Un runāji ar kādu. Ar ko tu vispār runāji?
- Es nerunāju. Alekss runāja. – Atteica Alekss un aizgāja uz virtuvi.
- Ko? Es kaut ko nesaprotu... – Elizabete sekoja Aleksam. – Kāds vēl Alekss?
- Cik Aleksus tu pazīsti?
- Tikai tevi...
- Nu re, tas Alekss, par kuru tu mani uzskati, arī runāja.
- Jā, ļoti asprātīgi... Un kas tad tu būtu?
- Es esmu Raziels.
- Kas?
- Raziels. Tas esot erceņģeļa vārds ebreju misticismā. Daži ir teikuši, ka tas tulkojoties kā noslēpumu glabātājs. Es pagaidām esmu iemitinājies Aleksa ķermenī, kamēr viņš aizskrēja pēc dvēseles, kura klejojot netālu...
- Paga, paga, tas arī ir saistībā ar tām mednieku padarīšanām?
- Jā.
- Skaidrs.
- Alekss jau teica, ka kaut ko sapratīsi, ja pietiekami skaidri izskaidrošu...
- Ak, tad tā viņš teica... Tad jau laikam par pilnīgu blondīni mani neuzskata... Nu labi, pabeidz te visu, atnes kaut ko ēdamu un pasauc mani, kad Alekss atgriežas.
- Sarunāts, bet neuzskati mani par kaut kādu kalpu vai robotu.
- Piedod. - Elizabete aizgāja atpakaļ uz viesistabu un izgūlās uz dīvāna. Pēc brīža viņu iztraucēja Alekss, kurš teica, ka Alekss ir atgriezies. Elizabete jutās apjukusi. Tad jau skolā mācīto var vieglāk atšifrēt.Viņa iegāja virtuvē tieši tajā brīdī, kad Alekss novilka brilles. Varbūt Elizabetei tikai izskatījās, bet Alekss nosvīda, novelkot brilles. – Ar tevi viss kārtībā?
- Jā. Bija jāskrien, bet liekas, ka es tiku no viņa vaļā. Pareizi vien Marija teica, vajadzēja sarūpēt atkāpšanās ceļu.
- Pa kuru laiku viņa tev to izstāstīja, ja jau bija letāli ievainota?
- Ā, es tev nepastāstīju?
- Laikam jau nē...
- Nu labi, tad klausies... Pēc tam, kad viņa bija manī iedūrusi savu zobenu, viņa nomira. Es atslēdzos. Pēc kāda laika pamodos, nebija ne rētas, ne Marijas, nekā. Aizgāju mājās, uznāca miegs. Es iekritu gultā un drīz vien iemigu. Sapnī es redzēju Mariju, viņa man šo to izstāstīja, šo to neizstāstīja...
- Un ko tad viņa izstāstīja?
- Viņa mani brīdināja, ka Hanss ir krietni spēcīgāks un veiklāks par mani, ka ir jāsagādā atkāpšanās ceļš gadījumam, ja sastopos ar Hansu. – šajā brīdī nopīkstēja mikroviļņu krāsns un Alekss izņēma no tās kūpošu picu ar viegli apceptu garoziņu un ar izkusušu sieru un taukainām salami ripiņām pa virsu, paķēris vēl pāris glāzes otrā rokā viņš devās uz viesistabu. – Paķer pudeli, lūdzu!
- Un ko viņa nepastāstīja? – Jautāja Elizabete, sekojot Aleksam.
- Kā lai es to zinu? - Pievilcis tuvāk galdu, viņš apsēdās uz dīvāna un sagrieza picu četrās daļās tā, lai katrā daļā būtu vismaz viena salami ripiņa, nolika nazi malā un ielēja glāzēs limonādi. – Goda vārds, tu tiešām esi nepārspējama blondīne.
Elizbate negribēja strīdēties pretim, jo pati saprata, ka jautājums bija tiešām stulbs. - Paldies! – Pateicās Elizabete, kad Alekss sniedza viņai vienā rokā glāzi, otrā – picas šķēli. – Nevēlies, lai es šonakt palieku pie tevis? Negribas kaut kā atstāt tevi vienu, ja nu tas Hanss tomēr ir tevi izsekojis līdz mājām...
- Un kā tieši tu grasies man palīdzēt, ja viņš tomēr ir mani izsekojis un naktī plāno mani nogalēt? – Smaidīdams vaicāja Alekss. – Viņš taču ir neredzams tavām acīm un arī cauri tev viņš diezgan viegli var izčāpot... Blondīne! – Alekss nu jau Elizabeti vilka uz zoba.
- Ā jā... Tad neko... – Elizabete gari novilka.
- Nē, nu labi, ja tu jutīsies labāk, tad vari palikt. Bet tev taču nav nevienas grāmatas rītdienai līdzi!
- Kurš tad to teica? – Šoreiz smaidīja Elizabete. – Es biju plānojusi, ka gari runāsi un nezināju vai paspēšu nokļūt mājās, tāpēc pie viena paķēru arī mantas rītdienai.
- Viltniece! Tu jau visu biji izdomājusi! – Alekss centās izskatīties sašutis, bet nespēja, jo viņam vienmēr patīk, kad kāds paliek pa nakti, tad viņš nejūtas tik vientuļi. – Nu labi, tad tu gulēsi manā gultā vai dīvānā?
- Ja varētu gulēt tava gultā...
- Labi, bet tad es ņemu savu spilvenu līdzi.
- Kur tu dodies? – Elizabete izskatījās apjukusi.
- Es tad guļu dīvānā...
- Nu tu jau arī varēji gulēt savā gultā... Man jau tu netraucētu...
- Mēs par šo taču runājam katru reizi! Nē, nē, es labāk guļu dīvānā.
Apjukumu Elizabetē nomainīja vilšanās. – Labi, bet tad es pie viena piesakos uz vannasistabu uz turpmāko stundu.
Alekss lieliski notēloja to, kā viņam aizcērtas elpa. – Stundu!? Ko tad tu tur darīsi?
- Kā ko!? Ieiešu vannā! Tu taču zini, ka man mājās ir tikai duša! Siltā vannā pagulēt ir tik patīkami...
- Nu nez, es nezin ko atdotu par dušu mājās... Bet nu labi, es tevi saprotu, dažreiz ir patīkami pagulēt vannā... Kaut gan nesaprotu, ja tev ir tik turīga ģimene, kāpēc jūs vienkārši nenopērkat un neieliekat vannu vannasistabā?
- Es ar nesaprotu, katru reizi mamma ar tēti atbild ko citu, kad lūdzu, lai tā izdara, bet liekas, ka drīz beidzot būšu pārliecinājusi mammu, lai pierunā tēti, ka mums vajag vannu mājās. – Elizabete, izdzērusi glāzi tukšu un apēdusi picas gabalu, no savas somiņas izvilka vannas sāls bumbu un zobu birsti. – Labi, es eju pasēdēt vannā. Kur stāv zobu pasta?
- Zobu pasta? Man laikam aizvakar beidzās. Aizmirsu nopirkt. Tūliņ aizskriešu pakaļ.
- Ak Dievs! Kā tu vispār varēji vakar aiziet gulēt!? Nu pasteidzies! Zini, ir jau bez piecpadsmit desmit!
- Nezinu, kaut kā sanāca. Treniņi, Elizabet, treniņi... – Alekss iesmējās. - Nu labi, es skrienu uz veikalu! – Un Alekss, paķēris maku no plauktiņa, izskrēja pa durvīm, tās pat kārtīgi neaizverot.
- Vīrieši... – nomurmināja Elizabete, aizvērdama durvis. – Tā... Kur es noliku fēnu?
Alekss atgriezās pēc pusstundas, kad ārā jau bija melna tumsa. Arī dzīvoklī gaisma bija izslēgta. – Elizabet? – Nekādas atbildes. - Laikam aizgājusi gulēt... – Nomurmināja Alekss un gāja nolikt zobu pastu tai paredzētajā vietā. Viņš ieslēdza gaismu vannasistabā un atvēra durvis. Pēkšņs spiedziens un šļakatas lika Aleksam palūkoties vannā, kur viņš ieraudzīja kailu, bet sašutušu un nopietni aizvainotu Elizabeti, kura mēģināja piesegties. – Ak Dievs, piedod, man likās, ka tu jau esi aizgājusi gulēt... – Viņš ātri nolika zobu pastu, izgāja ārā un aizvēra durvis.
- Gulēt?! Es taču teicu, ka es aizņemu šo telpu uz stundu. Un cik ilgi es te esmu?
- Nu kādu pusstundu, varbūt četrdesmit minūtes, nezinu. Bet es neesmu vainīgs, tu neatsaucies, kad es tevi saucu.
- Nu jā, laikam biju aizsnaudusies.
- Tu drīz kāpsi ārā? Man ļoti nāk miegs un man vēl jāizmazgā zobi... - Pēc pāris minūtēm no vannasistabas iznāca Elizabete, ietinusies Aleksa halātā. – Eu! Tas ir mans!
- Nu neko es tam neizdarīšu! Tas tikai smaržos labāk! – Atteica Elizabete un aizgāja uz Aleksa istabu.
- Jā, jā, smaržos labāk. – īgns nomurmināja Alekss un aizgāja mazgāt zobus. Pēc tam viņš aizgāja uz viesistabu, noģērbās un iegulās dīvānā, kuru viņš bija uzklājis, kamēr Elizabete mazgājās. – Labunakt! – Viņš novēlēja Elizabetei, kad bija atgūlies.
- Labunakt! – Atskanēja atbilde. Un drīz pēc tam viņi abi jau bija iemiguši.
